Diskusija: Reklāma – apnicīga, bet noderīga

Piektdien notika gadskārtējā reklāmas Rīmu nakts, kur tika rādītās šogad pasaulē tapušās visjocīgākās, vissmieklīgākās, visšokējošākās, mākslinieciski visizsmalcinātākās reklāmas. Un piedodiet, to visu vērojot, neatstāja sajūta, ka acīmredzot tā pasaules reklāmas industrija joprojām domā par mums kā par tādu trešās pasaules valsti, kuras patērētājam pietiek rādīt neko gudrāku kā to, ka labais veļas pulveris daudz labāk tīra traipus, kā parastais sliktais veļas pulveris.

Līdz ar to šīvakara diskusiju tēma ir reklāma. Kā tā iespaido mūsu domāšanu, vai tā nesagroza mūsu priekšstatus par to, kas ir vērtīgs un kas nav, cik tā ir ētiska, un vai no tās vispār ir iespējams izvairīties. Studijas viesi ir viens Latvijas reklāmas asociācijas vadītājiem Andris Blaka un komunikācijas zinātņu speciālists Sergejs Kruks.

Blakas kungs, cilvēki saka: „Riebjas man tā reklāma, riebjas man tā reklāma!” Tai pašā laikā reklāmas mazāk nepaliek, tieši otrādi. Vai varam teikt, ka tie paši, kas spļaudās, tie arī uzķeras un pērk to reklamēto produktu?

Andris Blaka: Nu bet protams! Būs grūti iedomāties cilvēkus, kuri nemazgātu matus, nemazgātu rokas, nedzertu alu vai nedarītu vēl kaut kādas citas lietas – nerunātu pa telefonu, neizmantotu banku pakalpojumus. Es domāju, ka vairums no viņiem noteikti izmanto.

Ingus Bērziņš: Jā, jautājums ir par to, vai viņi šo te informāciju par to, kurš alus ir labāks nevarētu iegūt kaut kādā savādākā veidā, nevis tiekot bombardēti ar vienu un to pašu alu katru vakaru.

Andris Blaka: Droši vien varētu, bet reklāmdevēji, alus ražotāji uzskata ka ir pamats tam, ka ir nepieciešama reklāma un acīm redzot tas atmaksājas, tas tiek darīts ar vien labāk un labāk.

Ingus Bērziņš: To, kāpēc reklāmdevēji uzskata, ka ir pamats un ka tas atmaksājās, es domāju, jūs kā speciālists mums šī raidījuma laikā izstāstīsiet, kas ir tie mehānismi, kāpēc ir pamats domāt, ka tas atmaksājas.

Kruka kungs, te pirms trim nedēļām daudzi tika Latvijas televīzijā no dažādiem ekspertiem teikts politisko reklāmu sakarā, ka tas ka mūs bombardē ar tām reklāmām, tā pārsātinātība, tā īstenībā pagriezīsies otrādi un tieši tāpēc tos, kas bombardē ar tām reklāmām tos neievēlēs. Man ir sajūta, ka šie te ekspertu paredzējumi izrādījās kļūdaini.

Vai var teikt, ka to pašu var piemērot arī komercreklāmām, proti, ka arī attiecībā uz biksīšu ieliktnīšiem un veļas pulveriem tā pārsātinātība tomēr nostrādā uz to skatītāju, kurš saka: „Nē, man tas nepatīk,” bet patiesībā pērk?

Sergejs Kruks: Funkcijas virsuzdevums politiskajai reklāmai un parasto produktu reklāmai var būt diezgan atšķirīgi un tās funkcijas bija atšķirīgas un tās funkcijas bija atšķirīgas, teiksim šeit, Latvijā, un katru reizi, kad ir Saeimas un municipālās vēlēšanas, šīs funkciju atšķirības parādās. Un tas, ka uz ieliktnīšiem tas nostrādā, un uz alu – acīm redzot jā, jo vismaz palīdz orientēties plašā mūsu patērētāju sabiedrības tirgū.

Un bez tam reklāma vēl veido arī simbolisko pasauli – mēs pērkam preci ne tikai tāpēc, ka mēs uzzinām, ka tā ir labas kvalitātes prece, vispār uzzinām ka tāds nosaukums un vienība pastāv, bet tāpēc, ka mēs zinām, ka šo alu dzer īstie vīri. Mēs gribam līdzināties viņiem, jo zinām, ka īstie vīri dara tā un mēs pērkam tieši to pašu produktu.

Ingus Bērziņš: Par “simbolisko pasauli” arī šajā raidījumā vēl ir paredzēts, un te nu vietā var būt būtu gan jums, gan skatītājiem parādīt apmēram 1300 cilvēku atbildes uz šodien uzdotu jautājumu internetā. Protams, tas nav socioloģiski reprezentatīvi, bet šo to par sabiedrības viedokli no tā var secināt.

Kā tu vērtē reklāmas klātbūtni dažādos mēdijos?

Apnicīga un nevajadzīga – 43%
Apnicīga, bet noderīga – 50%
Interesanta un noderīga – 6%

Ingus Bērziņš: Kā redzams, tie skeptiķi un tie mērenie pozitīvisti ir aptuveni vienādā daudzumā, kas liecina, ka nu pietiekami daudz cilvēki uzskata, ka reklāma ir noderīga. Ko saka kaut kādi reprezentablāki socioloģiski pētījumi, jums, kā sabiedrības uzvedības pētniekam pajautāšu: „Cik cilvēkam tā reklāma ir vajadzīga?”

Sergejs Kruks: Te nevar tā viennozīmīgi runāt par reklāmu vispār, jo reklāmas ir dažādas – reklāmas, kas informē, reklāmas, kas veido attiecības, reklāmas, kas veido ražotāja tēlu, tā kā attieksmes attiecības arī var būt ļoti dažādas. Tiešām ir tādas reklāmas, no kurām mēs kaut ko uzzinām par jaunām precēm, ir reklāmas, kuru funkcija ir vienkārši veidot kontaktu, uzticības attiecības starp piedāvātāju un iespējamo pircēju. Šeit, acīm redzot, nevar runāt par informēšanu, ka mēs kaut ko uzzinām par produktu, bet drīzāk tā var būt lubiska reklāma, kur tiek izmantots spēles moments - mēs gūstam baudu no šādas reklāmas, tā kā varianti var būt ļoti dažādi.

Ingus Bērziņš: Blakas kungs, atgriezīsimies pie tēmas, ka visiem nepatīt tie biksīšu ieliknīši, bet reklāmdevējs, acīmredzot, zina, ko viņš dara, jo viņš par to maksā dzīvu naudu. Kas ir tie mehānismi, kā reklāmisti, reklāmdevēji skatās uz to savu potenciālo pircēju un pēc kā viņi izlemj – jā, tagad mēnešiem ilgi katru dienu pirms ziņām stāstīsim par ieliknīšiem un tas īstenībā nostrādās, lai gan cilvēki viebs degunus.

Andris Blaka: Jā, es domāju, loti daudziem cilvēkiem patīk biksīšu ieliknīši un citi produkti, kas tiek aktīvi reklamēti. Reklāma ir tāda lieta, kas ir mazliet zinātne un mazliet māksla un, patiesībā sakot, reklāma ir ļoti sarežģīta lieta, tāpēc divos teikumos nokomentēt mehānismus būtu milzīgi sarežģīti.

Katrā ziņā, vairums ražotāji apzinās, ka reklāma viņiem ir nepieciešama un šie ražotāji, preču pārdevēji ar vien vairāk un vairāk apzinās, ka reklāma ir nepieciešama, viņi pieiet tai lietai nopietnāk, viņi pēta mērķauditoriju, viņi investē mēdīju pētījumos, tas viss notiek uz samērā zinātniskām bāzēm, lai gala rezultātā radītu reklāmu, kura strādā. Līdz šim Latvijā, es piekrītu lielā mērā daudziem tiem kas kritizē to reklāmu, ir bijusi situācija, ka reklāma nav bijusi gluži tā interesantākā, ja mēs salīdzinām Latvijas reklāmu ar reklāmām citās valstīs. Taču pēdējā laikā, manuprāt, Latvija ir nonākusi līdz tam līmenim, kad nepietiek vienkārši uztaisīt reklāmu un viss notiek.

Ingus Bērziņš: Paskatieties, kas tur pa vakariem darās televīzijā, man liekas, par īpaši interesantu viņu nenosauksi!

Andris Blaka: Protams, bet interesantās reklāmas daudzums ir palielinājies pēdējā laikā. Mēs pieminējām vairākas kategorijas un varam parunāt atsevišķi par dažādiem produktiem, bet es domāju, kopumā no reklāmdevēju viedokļa, viņi sāk apzināties, ka agrāk tu varēja palaist „da jeb kādu” reklāmu un tam bija rezultāts, tad šobrīd konkurences cīņā ir noiets līdz tam, ka jāsāk domāt, kāda tā reklāma būs, vai viņa tiešām iedarbosies uz patērētājiem, vai patērētājiem patiks, vai tas atstās iespaidu vai ne.

Ingus Bērziņš: Šinī vietā droši vien ir jāprasa, ja es esmu patērētājs un ja es to vien saku visu laiku, kad vien man ir iespēja izteikties, ka es, tad kad sākas reklāmas pārslēdzu uz citu kanālu. Tad tas, ko jūs tikko teicāt nozīmē to, ka iespējams daudzi kas šobrīd runā tā, tad kad tās reklāmas būs interesantākas, nepārslēgs?

Andris Blaka: Viens no maniem mīļākajiem reklāmas piemēriem ir "Kodak" reklāma, kur tiek reklamēta "Kodak" filma un tas arī ka "Kodak" tiek izmantots reklāmā un kur brīdī, kad parādās reklāma vīrs saka sievai: „Honey, come on, commercials are on!”. Respektīvi, viņš sauc savu sievu skatīties reklāmas – tas ir tas brīdis, kad beidzot parādās reklāma, tad nāc un skaties.

Var būt, ka mēs līdz tam nemaz nenonāksim, bet noteikti, kad būs arvien vairāk tādas reklāmas, kuras cilvēkiem patiks, piemēram, jaunatne ir stāvā sajūsmā, ko dara „Sprite”, par to, ko dara „Fanta” un līdzīgi produkti, kas savukārt vecākai paaudzei ir pilnīgi nesaprotami. "Sprite" taču cilvēkiem virs 50 – principā, viņi nesaprot to. Tai pat laikā ir citas reklāmas kas iedarbojas uz viņiem.

Ingus Bērziņš: Kruka kungs, vai Blakas kungs nedaudz liela savu nozari? Vai arī jūs, kā mēdiju pētnieks redzat, ka tās izmaiņas uz interesantuma notiek?

Sergejs Kruks: Latvijas nozarē, vai vispār reklāmas nozarē?

Ingus Bērziņš: Es pieļauju, ka lielākā daļa skatītāju redz to, kas Latvijā notiek.

Sergejs Kruks: Vispār nozare pasaules parādībā – tā ir realitāte ar kuru ir jārēķinās un šobrīd gandrīz visu mēdiju darbība balstās ciešā saiknē ar reklāmas sfēras darbību. Kas attiecas uz Latviju – grūti pateikt, protams, ka kaut kādas izmaiņas ir.

Jāņem vērā tas, ka nekādu tradīciju Latvijā nav bijis, tai skaitā arī vizuālajai komunikācijai – ilgāku laiku mēs esam dzīvojuši uz ārzemju reklāmu adaptāciju, kas bija vai nu tiešā tulkošana, vai mēģinājums tieši izmantot tur safilmētos un veidotos sižetus. Kaut kādi meklējumi šeit notiek.

Tas kas pietrūka līdz šim brīdim, acīm redzot tas, ka reklāmisti šeit necentās paši izveidot jaunas, es te ieminējos par simbolisko pasauli un reklāma kā parādība, kā viens no komunikācijas veidiem ir ne tikai tas, kas izmanto pastāvošās kultūras kaut kādas shēmas, modeļus un stereotipus, bet arī tas kas ievieš šos stereotipus, kultivē. Un tādu reklāmu diemžēl, cik neuzmanīgi es tam sekoju, maz biju pamanījis.

Ingus Bērziņš: Bet tieši tāpēc, ka maz viņas ir, es atgriezīšos atkal pie tiem jautājumiem par tiem mehānismiem. Jūs minat pozitīvos piemērus – „Sprite” un vēl visādas interesantas un "kičīgas" lietas. Negatīvo piemēru, manuprāt, ir daudz vairāk, proti, ir šīs meitenes ar poļu, vācu, angļu un itāļu vaibstiem, kuras tie nosauktas par Anniņām vai Iviņām, šie te bērni, kuri iet it kā uz latviešu skolu un cep lazaņjas.

Vai tanī brīdī kad jūs, kas esat kaut kādu produktu reklamētāji un pārstāvji Latvijā, vai tanī brīdī, kad jums saka: reklamēsim šo te produktu ar lazaņjām, jūs nesakāt - hei, šinī valstī tas nestrādā!

Andris Blaka: Es jums pilnīgi pievienojos, un reklāmisti – tie kas ir radošie cilvēki, kas veido šīs te reklāmas nav stāvā sajūsmā. Un tas nav nekāds noslēpums, ka neviens nav sajūsmā no fakta, ka viņam ir jātaisa adoptācija. Jebkurā brīdī, kad mums tiek piedāvāta iespēja rekomendēt, mēs sakām to, ka šeit ir konkrēta mērķauditorija, konkrēta tāda situācija. Jā, ir tādas situācijas, kad tas adaptētais klips var derēt, bet ir situācijas, kad tas klips neder. Taču bieži vien ir jāsecina, ka naudas taupīšanas nolūkos reklāmdevēji ir spiesti pateikt mums mierīgi un klusi – mēs darīsim šitā.

Ingus Bērziņš: To der/neder jūs nevarat pierādīt ar kaut kādiem pārdošanas apjomiem, loti tādam taustāmām un pragmatiskām lietām?

Andris Blaka: Tas ir mūsu lielākais mērķis – panākt to, ka mēs varam to pierādīt ar vien biežāk un vairāk – mēs pie tā strādājam. Ir savi pozitīvi piemēri, taču tas ceļš nav viegls un es domāju, ka viņš vēl ir pietiekoši garš, lai mēs nonāktu līdz tam, kad vairums reklāmu būtu taisīts šeit, iespējams ka tā nekad nebūs, jo ir jāapzinās, ka mēs esam mazs tirgus.

Raidījuma sākumā jūs teicāt, ka pie mums vēršas kā pie trešās pasaules valsts, bet kurš ir teicis, ka mēs tādi neesam – mēs esam maza valsts, mazs ir tirgus uz kopējā fona, un bieži vien neatmaksājas kaut kādās atsevišķās produktu grupās taisīt kaut ko atsevišķu, tāpēc ļoti daudzi reklāmdevēji darbojas pēc tādas shēmas.

Patiesību sakot, lielākie kas ir „Palmolive” un „Procter and Gamble” - bieži vien darbojās pēc kaut kādām vienotām formulām – reklāmas klipi, kas ir līdzīgi dažādās valstīs, bet pēdējā laikā viņi netiek adaptēti, bet viņi tiek filmēti vienā un tajā pašā valstī, bet ar vietējiem cilvēkiem.

Kaut kāds pirmais piemērs, ko mēs darījām, tas bija kāda 94/95 gadā, bija „Pedigree” – plaši slavenais, kur patiesību sakot tie kolliji, kas tika filmēti, bija Latvijas kolliji un tā saimniece bija Latvijas saimniece – tas bija tāds pirmais piemērs, kur bija starptautisks šablons, bet vietējie cilvēki. Pēdējā laikā tas notiek ar vien vairāk un vairāk, taču, piekrītu jums – ne pietiekoši bieži.

Ingus Bērziņš: Es atkal gribu izvirzīt tādu vārdkopu, kas reklāmas sakarā pēdējo mēnešu mēdijos ir skanējusi diezgan bieži un tā saucas „vidējais stulbenis” – Ērika Stendzenieka pieminētais reiz kādā no televīzijas diskusijām.

Kruka kungs, jūs, kā sabiedrības uzvedības pētnieks, kā jūs varētu pakomentēt, vai nav tā, ka patiesībā ne jau mums – gudri spriedošajiem, par to cik mums ļoti gribētos vietējās, nevis adaptētās reklāmas, bet tiem reklāmdevējiem ir taisnība, ka pilnīgi pietiek to poļu puisīti, kuru nosauc par Pēterīti, ar to lazaņjas cepšanu – ka no tā jau īpaši to pārdošanas apjomu šeit neiespaidosi. Principā tie cilvēki pirks un pirks.

Sergejs Kruks: Pārgriežot otrādi šo te metaforu par vidējo stulbeni, šeit acīm redzot jāuzdod jautājums par to, cik vidēji stulbs ir reklāmdevējs, kā viņš uzskata to tirgu, kā viņš darbosies. Es jau nezinu kādi reklāmas efektivitātes kritēriji darbojās šajā vidē, pēc kā viņi izmēra reklāmas efektivitāti, vai tās ir reklāmas izvietošanas izcenojumi, respektīvi, reklāmista darbs ir labs tad, kad viņš ir ieguvis lielas atlaides izvietojot reklāmu televīzijā, vai viņi rēķina kaut kādus pārdošanas apjomus, vai kāds ir viņu virsuzdevums – kultivēt savu marku, atkārtot savas markas nosaukumu šajā tirgū, vai veidot kaut kādas ciešākas attiecības.

Ingus Bērziņš: Tas droši vien – kā kuram.

Andris Blaka: Neapšaubāmi, ka pamata kritēriji ir pirmām kārtām pārdošanas apjomi. Ja mēs paskatāmies kaut kādā īsākā laikā, ļoti daudzi reklāmdevēji grēko – mēģina panākt efektu ļoti ātri, taisot kaut kādas tirdzniecības veicināšanas kampaņas, kuras nes rezultātu tagad – ir kampaņa – rezultāti paceļas, beidzas kampaņa – rezultāti krītas un atkal kaut kas jātaisa.

Tā ir problēma, kas šim tirgum piemīt – visi ir tādi „Short time” fokusēti. Tajā pat laikā ir nopietnāki uzņēmumi, nopietnākas firmas, kuri skatās uz to, kādu iespaidu tas atstāj uz viņu tirdzniecības dzīve kopumā. Reizi, vai vismaz divas reizes gadā veic pētījumu par to kādi ir viņu preču zīmes atpazīstamība, uz kuru pusi viņi dodas – patīk tiem vai šiem – ar ko tas vairāk asociējas. Principā samērā nopietni pētījumi tiek veikti samērā daudz gadījumos, bet viņi varētu tikt veikti ar vien vairāk un vairāk.

Ingus Bērziņš: Ja tie pētījumi ir tik nopietni, es atkal atgriežos pie tā vecā jautājuma, sākuma jautājuma: vai jūs varat nosaukt kādu piemēru, kad jūs, vai kāds no Latvijas reklāmas industrijas savam reklāmdevējam ir pierādījis, ka tie pārdošanas apjomi krītas, tāpēc, ka viņš neko interesantu cilvēkiem nepiedāvā, tikai to, ka tas pulveris ir labāks nekā cits un ka šis šampūns ir tāds un cits savādāks?

Andris Blaka: Šāda cīņa starp reklāmas veidotāju un reklāmas devēju norisinās samērā bieži, jāsaka, ka tie reklāmdevēji, kurus mēs visvairāk ķidājam ir visprofesionālākie reklāmdevēji. Daži no viņiem apzinās to. Ja mēs apskatāmies, kā pēdējo 6-7 gadu laikā ir attīstījies „Head and shoulders”, tad mēs secinām, ka „Head and shoulders” ražotājs laikam novērtē mūsu vidējo stulbeni, jo klipi kļūst interesantāki un ar vien labāki. Bet ir kaut kādi citi mazgāšanas līdzekļi, kuri nenovērtē ne nieka.

Ingus Bērziņš: Skaidrs, dažus piemērus es izspiedu. Pirms pievērsties otram jautājumam, kurš man likās diskusijas vērts - par to, cik šīs reklāmas atkal ir ētiskas, es atkal lūgšu vienu video citātu, kas šim raidījumam bija veltīta internetā.

Daudzi reklāmas fani apgalvo, ka reklāma ir tūkstošiem gadu veca. Tā tomēr tas nav. Agrāk reklāma informēja, kur var nopirkt to un to. Tagad - ja tu nepirksi to, ko pērk pārējie modernie cilvēki, tu esi atpalicis, neveiksmīgs, nepievilcīgs, tāpēc pērc, lieto, kausies... Šādai smadzeņu skalošanai ar reklāmu ir maz kopīga.

Ingus Bērziņš: Es domāju, daudz cilvēki piekritīs - nepatīkami ir tas, ka reklāma vairs neinformē, kas šķistu tāds pragmatisks, racionāls reklāmas iemesls kāpēc viņai jāparādās, bet kad viņa sāk skalot smadzenes, kā tev pareizi jādzīvo, cik stilīgam tev jābūt.

Sergejs Kruks: Reklāma, kā jau teicu, veido mūsu dzīves simbolisko vidi, piedāvā mums kaut kādus simbolus, tēlus ar kuriem mēs varam izprast paši savu dzīvi, veidot savu identitāti, jo reklāma ir viens no modernajiem komunikācijas līdzekļiem, kurš nodrošina arī šo vajadzību.

Tas ka reklāma ir neētiska reizēm, uz to var paskatīties no malas – reklāma, iespējams, skrien vienu soli pa priekšu mums pašiem un piedāvā mums parunāt par tām tēmām, par kurām mēs it kā ikdienā mēs domājam, bet par to nav pieņemts runāt. Piemēram par ieliknīšiem, nav noslēpums, ka visi par to zināja, bet nez kāpēc rodas problēmas, kad par to runā publiski no televīzijas ekrāniem. To var uzskatīt par ieganstu parunāt par realitātē pastāvošām lietām.

Ingus Bērziņš: Tas varbūt ir labais piemērs, bet vispār tā kopumā jūs arī domājat, ka ir labi, ka reklāma mums māca - kā jārunā, kā jāģērbjas, kā jārunā ar saviem draugiem.

Sergejs Kruks: Es nedomāju, ka viņa māca darīt, jo mans uzstādījums, ka reklāma nevar izdomāt pilnīgi jaunu, kas sabiedrībā neeksistē. Reklāma vienmēr centīsies uzrunāt, uztaustīt tās problēmas, kas sabiedrībā ir.

Arī man kaitina, ka tiek izbāzts priekšplānā šis stilīgums, tiek pamācīts kā man jāģērbjas, ar kādu mašīnu jābraukā. Tā ir vērtību izpratne, kas šobrīd sabiedrībā ir pateicoties arī masu mēdijiem. Jo palasot portreta intervijas avīzēs un žurnālos – par to vien runā. Reklāma to izmanto. Jautājums ir par to, kā mēs to uztveram vai neuztveram. Tā kā tas ir pašrefleksijas, pašorganizācijas jautājums, un kā reklāmisti paši sapratīs, vai šī sabiedrība ir ietekmējama runājot par „stilīgumu”, vai tomēr runājot par citām vērtībā, aktualizējot citus vajadzības.

Ingus Bērziņš: Un tad tas padoms skatītājam būtu netvert to tik sāpīgi?

Sergejs Kruks: Katram skatītājam var ieteikt būt nedaudz patmīlīgākam, ja nepatīk, tad nevajag attiecināt to uz sevi.

Ingus Bērziņš: Mūsu raidījums tuvojās beigām, ļoti būtiska lieta, tādēļ lūgšu jūsu viedokli par diezgan bieži virmojošo ideju, ka sabiedriskā televīzija būtu tā vieta, kas būtu ar tādu vai citādu mehānismu jāatbrīvo no reklāmas vispār?

Andris Blaka: Šis ir tāds interesants jautājums, kurā personīgi man, viedoklis pagaidām vēl nav noformulējies un es nezinu vai vispār noformulēsies. Ir savi plusi tam, ka viņa varētu būt bez, reklāmām ir savi plusi, viņi varētu būt tādā situācijā, ka reklāmām šeit ir jābūt. Es nevaru komentēt.

Sergejs Kruks: Bez reklāmām arī ir citi ietekmes mehānismi finansiāli. To lielas firmas varētu izmantot, lai ietekmētu televīziju.

Ingus Bērziņš: Vārdu sakot, jautājums, kas dažreiz tiek tā strikti teikts - abonentu maksas pretī reklāmām...?

Sergejs Kruks: Reklāma, kopš 19.gs beigām ir bijis brīvās preses pamats un bijis tāpēc, ka reklāmdevēji bija daudz un viņi bija ļoti maziņi. Tagad reklāmdevēji ir ļoti lieli un atsakoties no viena reklāmdevēja, viņa mēģinājumi ietekmēt televīzijas vai avīzes darbību, mēs zaudējam uzreiz veselu reklāmas paketi. Vai mēs uz to iesim kā televīzijas vadība vai neiesim, lūk kur ir problēma šobrīd slēpjas.

Andris Blaka: Es domāju, ka reklāmdevēji nemēģina ietekmēt vienu vai citu mēdiju, viņi pērk auditoriju, tas ir viss ko viņi dara. Tas kādu auditoriju spēj saražot žurnālisti vai mēdiji, tas ir viņu jautājums, mēs vienkārši pērkam auditoriju.

Ingus Bērziņš: Paldies! Paldies skatītājiem! Šis bija raidījums„Vērtības. Viedokļi. Vērtējumi” – tiešā ētera diskusija Latvijas televīzijas pirmajā kanālā par dažādām sabiedriski būtiskām problēmām, sākot ar tik abstraktu tematu, kā teiksim šodien, un, beidzot ar dažādiem konkrētiem notikumiem politikā, biznesā un sabiedrībā. Uz tikšanos pēc nedēļas!