Divu jauniešu slepkavības lietā notiesātais Ēcis no valsts Eiropā piedzen 3000 eiro  (215)

Ēcis 2009. gada 20. aprīļa iesniegumā ECT, atsaucoties uz konvencijas 14. pantu (diskriminācijas aizliegums), skatot to kopsakarā ar konvencijas 8. pantu (tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību), sūdzējās, ka viņam, izciešot par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu piespriesto cietumsodu slēgta tipa cietumā, netika atļauts īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādi sakarā ar tuva radinieka nāvi.

Viņš savu situāciju salīdzināja ar sievietēm, kuras, notiesātas par tāda paša smaguma nozieguma izdarīšanu, soda izciešanu automātiski uzsāk daļēji slēgta tipa cietumā un tādējādi varētu saņemt atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādi.

ECT Latvijai Ēča prasīto 20 000 eiro vietā piesprieda maksāt 3000 eiro, portāls "Delfi" uzzināja Ārlietu ministrijā (ĀM).

Kā informēja ĀM, 2001. gadā Ēcim tika piespriests 20 gadu cietumsods par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu. Soda izciešanu iesniedzējs uzsāka slēgta tipa cietuma zemākajā režīma pakāpē.

2008. gadā viņam kļuva zināms, ka sievietes, kurām piespriests cietumsods par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, soda izciešanu uzsāk daļēji slēgtā tipa cietumā.

Ēcis vairākas reizes vērsās Satversmes tiesā (ST), apstrīdot Latvijas Sodu izpildes kodeksa normu atbilstību Satversmei un starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā, apgalvojot, ka Latvijā spēkā esošā sodu izpildes sistēma ir diskriminējoša pret vīriešiem, kas notiesāti par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, salīdzinot ar sievietēm, kuras cietumsodu par tāda paša smaguma noziedzīgu nodarījumu automātiski uzsāk izciest daļēji slēgta tipa cietumā ar plašāku tiesību apjomu.

Ēča iesniegtās konstitucionālās sūdzības ST atteicās izskatīt to nepietiekamā juridiskā pamatojuma dēļ.

Skatot Ēča sūdzību pēc būtības, ECT vispirms noraidīja valdības izvirzīto argumentu par sūdzības nepieņemamību izskatīšanai, jo iesniedzējs nebija izsmēlis viņam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, vēršoties ar individuālo sūdzību ST.

Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējs ST bija vērsies trīs reizes, savu pēdējo sūdzību pamatojot ar tiem pašiem argumentiem, kurus viņš vēlāk izmantoja, formulējot savu pieteikumu ECT. ECT uzskatīja, ka ST savā motivācijā atteikt izskatīt iesniedzēja individuālo sūdzību nepietiekamā juridiskā pamatojuma dēļ zināmā mērā jau bija paudusi attieksmi arī pret pašu sūdzības būtību.

Izskatot sūdzību, ECT, atsaucoties uz tās iepriekšējo judikatūru, vispirms secināja, ka jautājumi, kas ir saistīti ar atļauju saņemšanu notiesātajām personām apmeklēt tuvu radinieku bēres, ietilpst ar konvencijas aizsargāto tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību tvērumā.

Tāpat ECT secināja, ka Ēča sūdzība ietilpst konvencijas 14. panta tvērumā, kas aizliedz diskrimināciju uz identificējamu un objektīvu pazīmju pamata, jo viņš sūdzējās par atšķirīgu tiesību apjomu, kas balstījās uz notiesāto personu dzimumu.

Vērtējot iesniedzēja sūdzību no diskriminācijas aizlieguma viedokļa, ECT vispirms analizēja, vai viņš atradās salīdzināmā situācijā ar notiesātajām sievietēm.

ECT nepiekrita Latvijas valdības viedoklim, ka dažādu dzimumu notiesātās personas ir divas atšķirīgas un tādēļ savstarpēji nesalīdzināmas grupas.

ECT atzīmēja, ka šajā lietā jautājums ir par attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, kuri ir notiesāti par smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, proti, pret personām, kas ir izdarījušas tādu pašu vai salīdzināmu noziedzīgu nodarījumu un par to ir notiesātas ar brīvības atņemšanu.

Savukārt konkrētās sūdzības būtība ir saistīta ar veidu, kādā piemērojamais soda režīms ietekmē notiesāto tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, it īpaši attiecībā uz iespējām īslaicīgi atstāt cietumu sakarā ar tuva radinieka nāvi, un šis jautājums ir vienlīdz svarīgs visām notiesātajām personām. ECT ieskatā Ēcis atradās vienādā situācijā ar sievietēm, kuras ir notiesātas par tādu pašu vai līdzīgu noziedzīgu nodarījumu.

ECT tālāk vērtēja, vai Latvijas Sodu izpildes kodeksā ietvertā atšķirīgā attieksme pret notiesātajām sievietēm un notiesātajiem vīriešiem ir objektīvi attaisnojama. ECT atzīmēja, ka starptautiskie un reģionālie Eiropas standarti atzīst notiesāto sieviešu specifiskās vajadzības un uzsver nepieciešamību tās nodrošināt.

Pievēršoties Latvijas sodu izpildes sistēmai, ECT atzīmēja, ka tā balstās uz trīs cietumu tipiem un trīs dažādiem režīmiem katrā no šiem cietumiem. Tādējādi par smagu vai sevišķi smagu noziegumu notiesāts vīrietis, kas izcieš sodu slēgta tipa cietumā, neatkarīgi no soda režīma veida, nevarētu lūgt atļauju īslaicīgi atstāt cietumu, savukārt jebkura par analoģisku noziedzīgu nodarījumu notiesāta sieviete varētu lūgt šādu atļauju, jo viņa sodu izciestu daļēji slēgta tipa cietumā.

ECT nepiekrita valdības argumentam, ka soda izpildes sistēmas organizatorisko atšķirību nosaka jau iepriekš minētās specifiskās notiesāto sieviešu vajadzības, kā arī dažādie un nesalīdzināmie riski katrā no abu dzimumu notiesāto grupām.

ECT uzskatīja, ka tai nebija iesniegta pietiekami pārliecinoša statistika par disciplīnas ievērošanu notiesāto sieviešu un vīriešu grupās brīvības atņemšanas vietās, it īpaši attiecībā uz personām, kas notiesātas par smagiem un sevišķi smagiem ar vardarbību saistītiem noziegumiem.

Taču kā norādīja ECT, pat ja šāda statistika tai būtu iesniegta, ar to nepietiktu, lai attaisnotu atšķirīgo attieksmi, jo iesniedzēja gadījumā viņa lūgums netika individuāli izvērtēts. Tiesa arī atsaucās uz Eiropas Spīdzināšanas izskaušanas komitejas pausto kritiku par brīvības atņemšanas soda progresīvo izpildi Latvijā, kurā visiem notiesātajiem noteikts piespriestā brīvības atņemšanas soda termiņš ir jāizcieš zemākajā (ierobežojošākajā) režīma pakāpē, jo tiesas ieskatā ar drošību un cietuma režīmu saistītie jautājumi ir jāizlemj konkrētā cietuma administrācijai, ņemot vērā profesionālus un objektīvus kritērijus no vienas puses, un notiesāto personu individuālo izvērtējumu – no otras puses.

Lai gan ECT piekrita Latvijas valdības viedoklim, ka nav nepieciešams attiecībā uz notiesātajām sievietēm piemērot ierobežojošāku cietuma režīmu nekā tas ir objektīvi nepieciešams, taču tiesas ieskatā šis princips tādā pašā mērā ir jāpiemēro arī attiecībā uz notiesātajiem vīriešiem.

Tāpat ECT uzsvēra Eiropā pēdējā laikā izteikto tendenci izmantot cietumsodu rehabilitējošiem mērķiem, un to, ka šī pieeja ir jāpiemēro neatkarīgi no pastrādātā nozieguma veida, piespriestā cietumsoda ilguma un notiesātā dzimuma.

Visiem notiesātajiem, neatkarīgi no viņu dzimuma, ir jābūt vienādām iespējām uzturēt saikni ar ģimeni, kas ir būtiski viņu sociālajai reintegrācijai un rehabilitācijai. Savukārt iespēja īslaicīgi atstāt cietumu ir viens no veidiem kā sekmēt notiesāto personu sociālo reintegrāciju.

Ņemot vērā šos apsvērumus, kā arī neizslēdzot to, ka zināmas atšķirības sodu politikā attiecībā uz notiesātajām sievietēm un notiesātajiem vīriešiem varētu tikt attaisnotas, ECT secināja, ka absolūts aizliegums notiesātajiem vīriešiem īslaicīgi atstāt cietumu, lai apmeklētu tuva radinieka bēres, nekādā veidā nesekmē nepieciešamību nodrošināt notiesāto sieviešu īpašās vajadzības.

Šo iemeslu dēļ ECT secināja, ka ir pieļauts konvencijas pārkāpums.

ECT spriedumu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas var pārsūdzēt ECT Lielajā palātā.

2001. gada pavasarī visu Latviju pāršalca traģiska ziņa – 9. martā Ventspilī tika nolaupīts un kā ķīlnieks vairākas dienas turēts, spīdzināts un beigās nogalināts 15 gadus vecs jaunietis Artūrs Briedis, par kuru viņa vecākiem tika pieprasīta izpirkuma maksā – 20 000 latu (ap 28 457 eiro).

Aizdomās par šo noziegumu aizturētas sešas personas, dažas no tām bija tolaik Ventspilī labi zināmu amatpersonu bērni. Divi par jaunieša slepkavību aizturētie bija kādreizējā seno cīņu kluba "Curonia" biedri. Pēc šī nozieguma Ventspils muzejs pārtrauca sadarbību ar šo klubu, bet tas vēlāk paziņoja par savu pašlikvidēšanos.

Uz apsūdzēto sola sēdās 1981.gadā dzimušie Mārtiņš Ēcis un Aleksejs Pšeņičnijs, 1977. gadā dzimušais Ansis Igars, 1983. gadā dzimušais Lins Skrundenieks, 1977. gadā dzimušais Juris Makevics un 1985. gadā dzimušais Andris Stībelis.

Jaunieši kādā no tiesas sēdēm atzina, ka plāns par piecpadsmitgadīgā Brieža nolaupīšanu esot bijis kopējs un neviens neesot uzņēmies vadoņa lomu. Slepkavība iepriekš neesot plānota, un neviens neatcerējās, kurš bijis slepkavības iniciators. Visbiežākā apsūdzēto atbilde uz uzdotajiem jautājumiem bija "precīzi neatceros".

Saskaņā ar tiesājamo liecībām vienīgais, kam bijusi vajadzīga nauda, bijis Igars, kura meitenei bijuši lieli parādi bankā. Pārējie tiesā sacīja, ka viņiem nauda neesot bijusi nepieciešama, pēc Skrundenieka teiktā, "zināmu lomu šajā noziegumā nospēlēja mantkārība". Izpirkuma summas lielumu 20 000 latu ierosinājis Igars. Savukārt Ēcis tiesā sacīja, ka viņš savu līdzdalību uzskata par neaktīvu un piedalījies tāpēc, ka bija vienīgais, kuram bijusi automašīna.

Pēc tiesājamo stāstītā, vispirms Briedis aizvests uz iepriekš izraudzītu pamestu padomju armijas bāzes angāru. Tajā cietušo ar roku dzelžiem pieslēguši pie darba galda un likuši viņam uzrakstīt vēstuli vecākiem par izpirkuma naudu. Pēc tam cietušais aizvests uz Igara māju, kur sienas skapī noturēts divas dienas. Naktī uz 11. martu jaunieši devušies izrakt bedri, bet nākamajā naktī pēc žņaugšanas un sišanas viņi tajā aprakuši vēl dzīvo upuri.

Zēna nolaupīšanā nepiedalījās Matkevics, savukārt noslepkavošanas brīdī klāt neesot bijis Skrundenieka, kuram, pēc viņa teiktā, esot bijusi "slikta nojauta, ar ko tas beigsies". Arī Ēcis slepkavībā neesot piedalījies, jo pārējos gaidījis automašīnā.

Visiem sešiem tiesājamajiem tika inkriminēti vairāki noziegumi – pēc Krimināllikuma 117. panta par slepkavību pastiprinošos apstākļos, 153. panta – par personas nolaupīšanu un 183. panta – par izspiešanu.

Šajā lietā tika apvienotas divas krimināllietas – par 1985. gadā dzimušā Artura Brieža nolaupīšanu un noslepkavošanu un 1977. gadā dzimušā Aivo Zaļā-Zaļokšņa slepkavību, kurā atzinās trīs no aizturētajiem. Pēc viņu sacītā, savu biedru viņi nogalēja 2000. gada izskaņā savstarpēju nesaskaņu dēļ un aprakuši Kolkas mežos.

Izskatot lietu pirmajā instancē, Ventspils tiesa visiem sešiem slepkavībā apsūdzētajiem piesprieda reālu brīvības atņemšanu no septiņiem līdz 20 gadiem, mantas konfiskāciju un policijas uzraudzību uz trīs gadiem pēc soda izciešanas.

Visi seši apsūdzētie iesniedza apelācijas sūdzības Augstākajā tiesā (AT) un lūdza tiesu samazināt viņiem piespriesto sodu.

AT 2002. gada maijā apsūdzētajiem piesprieda bargākus sodus, nekā pirmās instances tiesa. Pšeņičnijam tiesa piesprieda mūža ieslodzījumu, Ēcim – brīvības atņemšanu uz 20 gadiem, Skrundeniekam – brīvības atņemšanu uz 14 gadiem un astoņiem mēnešiem, Igaram – uz 20 gadiem, Matkevicam – uz 19 gadiem, bet Stībelim atstāja spēkā iepriekš noteikto sodu – brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem.

Visiem pieciem tiesājamajiem, kuriem mainīts soda mērs, tiesa piesprieda arī mantas konfiskāciju un kā papildsodu noteica policijas kontroli uz trim gadiem.

Kā tolaik rakstīja aģentūra LETA, AT lēmums bija šoks tiesājamo tuviniekiem, kuri bija atnākuši uz tiesas sēdi. Vairākas sievietes nespēja atgūties vēl ilgi pēc sprieduma pasludināšanas.

AT spriedums tika pārsūdzēts Senātā, kas 2002. gada oktobrī to atstāja spēkā.

Igars, kurš vienīgais bija konvojēts uz Senāta sēdi, bija sagatavojies runāt ļoti plaši par dažādiem pārkāpumiem lietas izmeklēšanā, sākot jau ar viņu aizturēšanu, taču tiesa ļāva viņam izteikties tikai par tiem faktiem, kurus viņš minējis kasācijas sūdzībā.

Igars apgalvoja, ka sākotnējās liecības policijā viņš un citi tiesājamie snieguši pēc sešu stundu spīdzināšanas un tās neesot patiesas. Un jautājumu, kādēļ viņš šādu paziņojumu sniedz tikai Senāta tiesas sēdē, Igars atbildēja, ka viņam un viņa ģimenei draudēts. Tiesājamais lūdza lietu nodot atkārtotai izskatīšanai apelācijas instancei, lai viņš varētu pierādīt savu vārdu patiesīgumu.

Arī citi tiesājamie savās kasācijas sūdzībās lūdza lietu nosūtīt atkārtotai izskatīšanai, kā arī tika lūgts samazināt piespriesto sodu apmērus.

Savukārt lietā cietusī Inta Briede uzskatīja, ka kopumā četriem tiesājamajiem piespriežams mūža ieslodzījums. Cietusī nebija rakstījusi kasācijas sūdzību, tādēļ bija sašutusi, ka nevar realizēt savu pozīciju, proti – pieprasīt tiesājamajiem apsūdzībā iekļaut arī punktus par slepkavības izdarīšanu ar īpašu cietsirdību un par nepilngadīgā noslepkavošanu.

Briedes advokāts Vilhelms Kozlovskis mēģināja tiesu pārliecināt, ka šajā gadījumā būtu izdarāms izņēmums un arī bez kasācijas sūdzības iesniegšanas lemjams jautājums par lietas nodošanu papildizmeklēšanai, lai tiktu mainīta apsūdzība. Tiesa paskaidroja, ka šādu lēmumu tā pieņemt nevar, jo likums neparedz izskatīt jautājumus ārpus iesniegtajām kasācijas sūdzībām vai protestiem.

Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, Ēcis, izciešot piespriesto sodu, vairākkārt vērsies ar sūdzībām ST. Tā, piemēram, 2010. gadā ST atzina par valsts pamatlikumam neatbilstošām valdības noteikumu normas, kas noteic ieslodzīto personu uztura normas. Kā sūdzībā ST bija norādījuši Ēcis un Valters Raumanis, 2009. gadā ieslodzīto personu dienas uztura normas ir būtiski samazinātas un viņi nesaņem cilvēka organismam nepieciešamo minimālo pārtikas daudzumu.

Rumanis un Ēcis lūdza izvērtēt Ministru kabineta noteikumu par ieslodzīto personu uztura un sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normām 1. pielikuma atbilstību Satversmes 111.pantam, kas noteic, ka valsts aizsargā cilvēka veselību. ST atzina minēto pielikumu par neatbilstošu Satversmes 111.pantam un par spēkā neesošu no 2011. gada 1. jūnija.

ST secināja, ka dienas uztura pamatnorma nenodrošina nepieciešamo kalcija, A vitamīna un C vitamīna daudzumu, tā, piemēram, A vitamīns tiek nodrošināts tikai apmēram 14%, bet C vitamīns - tikai 30% apmērā no nepieciešamā daudzuma. Ilgtermiņā šāds uzturs var radīt veselības problēmas, konstatēja ST.

Pēc sprieduma pasludināšanas Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas pārstāve Gundega Rudzīte pauda viedokli, ka vidēji Latvijas iedzīvotāju uzturs ir daudz nabadzīgāks par to uzturu, kuru saņem ieslodzījuma vietās esošās personas. Pēc Rudzītes teiktā, jāņem vērā tas, ka lielākā daļa cilvēku, kuri nav ieslodzījumā, arī ēd nepilnvērtīgi.

Rudzīte retoriski vaicāja: "Vai pensionārs saņem cilvēka organismam nepieciešamo minimālo pārtikas daudzumu?" Tādā gadījumā arī ikviens no šiem cilvēkiem var vērsties ST ar savu sūdzību.

Ieslodzījuma vietu ēdināšanas sistēmā jau patlaban cilvēki pietiekami labi tiek nodrošināti ar olbaltumvielām, ogļhidrātiem un taukiem. Trūkst dažu vitamīnu, taču pārējiem iedzīvotājiem šī brīža apstākļos trūkst vēl daudz vairāk organismam nepieciešamo vielu, norādīja uztura speciālistu asociācijas pārstāve.

Savukārt valdība 2010. gadā nolēma piešķirt papildu 238 931 latu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem ieslodzīto personu uztura normu palielināšanai, lai varētu izpildīt ST spriedumu.

Ēcis 2010. gadā ST sūdzējās arī par darba samaksas apmēru ieslodzītajiem. ST ierosināja lietu "Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa normu atbilstību Satversmes 107. pantam. Tas noteic, ka ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.

Apstrīdētā norma paredz, ka minimālā stundas tarifa likme un minimālā mēneša darba alga notiesātajiem, kas sodu izcieš slēgtajā vai daļēji slēgtajā cietumā, ir 50% no valstī noteiktās minimālās stundas tarifa likmes un minimālās mēneša darba algas.

Ēcis uzskatīja, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmei un pauda uzskatu, ka personām, kas izcieš sodu cietumā, tāpat kā ikvienam, ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu.

2011. gadā ST atzina Ēča apstrīdēto normu par atbilstošu Satversmei.