Foto: AFI

Ikviens pazīst sajūtu, kas pārņem, jūsu veselajai, varbūt pat spožajai automašīnai lēnām slīdot garām smagas avārijas vietai. Šausmas un bailes? Jā. Bet arī zināms adrenalīns, kas vienam otram ļauj nogaršot neapzinātu baudas sajūtu. Dažu profesiju cilvēki autoavārijās gan nekad nesaskatīs “dzīvo ātri, mirsti jauns” romantiku. Viņu vidū – ugunsdzēsēji no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas departamenta Ātrās reaģēšanas vienības speciālās tehnikas daļas – cilvēki, kas ierodas autoavārijas vietā, lai ar īpašām ierīcēm atbrīvotu cietušos vai bojā gājušos.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Mums ir tā ekskluzīvā priekšrocība izsist kāda 600 “merša” priekšējo stiklu, un par to nekas nebūs – jautri iesāk Matīss Rudzītis, jau nopietnāk piebilstot, - protams, ka mēs necenšamies mašīnas bojāt speciāli. Mūsu galvenais uzdevums ir pēc iespējas ātrāk atbrīvot cietušos no mašīnas atlūzām un nodot mediķu rokās, lai cilvēkiem paliktu lielākas izredzes izdzīvot.

Ugunsdzēsēju pamatrīki šajā darbā ir griežamās knaibles, kas var “pārkost” jebkuru metāla konstrukciju, un atspiedējs, ar kuru atlauzt iesprūdušās durvis vai citas deformētas detaļas. - Viss process aizņem apmēram 15 minūtes, stāsta Ainārs Daņiļevičs. - Vispirms mēs “nokožam” mašīnai jumtu, uztaisām kabrioletu un apsedzam cietušo, izmetam stiklus, kas var mums traucēt, pēc tam ar knaiblēm pārkož durvju eņģes. Visi darbarīki darbojas pneimatiski, jo nekādu dzirksteļu avārijas vietā nedrīkst būt.

Šos instrumentus “Izglāb draugu” radošajai grupai ugunsdzēsēji demonstrēja darbībā. Vēl viņu rīcībā ir piepūšama pneimosistēma, kuras darbību “labāk neredzēt” – ar šo piepūšamo ierīci var pacelt līdz 21 tonnas smagus objektus, praksē ir iznācis celt trolejbusu, zem kura atrodas cietusī, arī pārvietot tramvaju vai cilāt betona blokus sabrukušās mājās.

Ja kāds vēlas par visu vari braukt reibumā pie stūres, un paša dzīvība un veselība viņam nerūp, lai vismaz padomā, ka pēc nopietnas glābšanas operācijas viņa automašīnas vērtība sasniegs 20 latus tonnā, - brīdina ugunsdzēsēji. – Tomēr bieži gadās tā, mūsu iejaukšanās nemaz nav nepieciešama, piemēram, autovadītājs nav iespiests automašīnā – varbūt kāja ir tikai lauzta un pagriezta, un cilvēks nevar pārvarēt sāpes un pakustēties. Mēs ierodamies kopā ar ārstiem, viņi iedod kādu injekciju, mēs kopīgi pagriežam kāju un izceļam cietušo laukā.

Principā autoavārijas nav tā patīkamākā lieta, par kuru atcerēties un stāstīt mājiniekiem vai draugiem, piebilst ugunsdzēsēji. - Ar laiku sajūtas notrulinās, avārijas līdzinās viena otrai. Vienīgais, ja kāds no mūsu draugiem grasās sēsties pie stūres iereibis, mēs viņam varam pateikt – vecīt, ja gribi mani rīt atkal satikt, labāk liecies gulēt tepat... parādīt albūmu ar attēliem no notikuma vietām. Tur nav rakstīts, un principā tas vairs nav svarīgi – vai cilvēks ir braucis reibumā, narkotisko vielu iespaidā, vienkārši pārsniedzis ātrumu vai pārstrādājies un aizmidzis pie stūres – rezultāts ir viens, cilvēks ir gājis bojā. Savukārt, ja avārija nav letāla, ārstēšanās periods ir ilgs un smags, man tuvi draugi to ir pieredzējuši.

Ugunsdzēsēju darbības joma ir samērā plaša – ik pa laikam patiešām gadās nocelt no koka pa kādam kaķim, ķert kaķus pludmalē, evakuēt gulbjus no Jūrmalas šosejas. Izsaukumi uz avāriju vietām ir ikdienas darbs, ko iereibis autovadītājs tikai sarežģī. – Ja notikusi smaga avārija, jau tā tās traumatiskās sekas... un, ja vēl cietušais smird pēc alkohola. Citreiz līdz smieklīgumam - mēs ierodamies, cilvēks pats izkāpj no automašīnas un momentā vienkārši aizmieg. Citi nekontrolē savu rīcību – cenšas mūs aizskart, nepakļaujas mūsu komandām, strīdas ar mediķiem, negrib kāpt medicīnas mašīnā. Tīri privāti es nedalu cilvēkus – protams, tiem, kas dzēruši vai lietojuši narkotikas, piecreiz lielāks fui, bet viņi tik un tā ir cietušie, kuriem jāpalīdz, - atzīst Matīss Rudzītis, uz atvadām piebilstot:

Pieredze rāda, ka svētku laikā cilvēki vēl aizvien mēdz dzert un braukt. Kā visi latvieši, arī mēs Jāņos dzersim alu, tas ir loģiski un normāli, bet pēc tam ir vienkārši jāizguļas, teiksim, vismaz 12 stundas pēc pēdējās alus pudeles, un tad var sākt domāt. Ja neesi pārliecināts – pagaidi vēl stundu vai izsauc taksometru, tas ir daudz lētāk, nekā braukt pašam pie stūres. Arī divus kilometros daži neaizbrauc līdz galam. Jāņos dežūrēsim un cerēsim, ka nekas ļauns šogad nenotiks.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form