Dzērājšoferis ECT uzvar Latviju par aizturēšanu pēc avārijas  (81)

Zelčs bija lūdzis ECT piešķirt 20 665 eiro lielu atlīdzību, taču ECT uzskatīja, ka pārkāpuma konstatēšana par nepamatotu aizturēšanu ir pietiekams atlīdzinājums, tādēļ kompensāciju nepiešķīra.

2016. gada 11. novembra iesniegumā Zelčs sūdzējās, ka viņa aizturēšana un ievietošana policijas automašīnā, lai veiktu alkohola testu un noformētu administratīvā pārkāpuma protokolus, ir bijusi likumam neatbilstoša viņa brīvības atņemšana. Iesniedzējs uzskatīja, ka ir pārkāptas arī viņa tiesības uz taisnīgu tiesu, jo apelācijas instancē viņš nevarēja atkārtoti izvaicāt policijas darbiniekus par administratīvā pārkāpuma protokolu sastādīšanas apstākļiem.

ĀM atzīmē, ka 2015. gada 20. novembrī pulksten 20.46 Zelčs tika administratīvi aizturēts un ievietots policijas automašīnā. Tika noformēti divi administratīvā pārkāpuma protokoli – par to, ka viņš, atrodoties alkohola reibumā, vadīja transportlīdzekli "Mazda 6" daudzstāvu mājas pagalmā atpakaļgaitā, un, ka, vadot automašīnu atpakaļgaitā, izraisījis sadursmi ar automašīnu "Mercedes Benz".

Zelčs iepazinās ar abiem protokoliem, parakstīja protokolu par braukšanu alkohola reibumā, taču atteicās parakstīt satiksmes negadījuma reģistrācijas protokolu, pamatojot, ka satiksmes negadījuma izraisīšanas brīdī pie automašīnas "Mazda 6" stūres atradās viņa sieva, kas protokolu izrakstīšanas brīdī bija aizvedusi uz mājām mazgadīgo bērnu.

Savukārt "Mercedes Benz" vadītāja norādīja uz Zelču kā "Mazda 6" vadītāju, bet Zelča sieva ar bērnu atradusies blakus sēdeklī un pēc notikuma ātri aizgājusi prom. Pēc mašīnu sadursmes, runājot ar Zelču, "Mercedes Benz" vadītājas dzīvesbiedrs sajutis no viņa nākam alkohola smaku. Tāpat Zelčs esot uzvedies agresīvi, tādēļ tikusi izsaukta policija.

Ierodoties policijai, tika noformēts administratīvās aizturēšanas protokols, kā pamatojumu norādot nepieciešamību noformēt administratīvā pārkāpuma protokolu. Zelčs tika atbrīvots pulksten 22.24.

2015. gada 25. novembrī Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa uzsāka administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanu. Zelčs pārkāpumu neatzina. Vairākās tiesas sēdēs tika uzklausīti visi liecinieki, kā arī policijas amatpersonas, kas noformēja administratīvā pārkāpuma protokolus.

2016. gada 8. februāra spriedumā Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas atzina vīrieti par vainīgu transportlīdzekļa vadīšanā atpakaļgaitā alkohola reibumā. Tiesa viņu sodīja ar piecu dienu administratīvo arestu, soda naudu 850 eiro un liegumu divus gadus vadīt transportlīdzekli.

Zelčs 2016. gada 1. martā iesniedza apelācijas sūdzību, uzskatot, ka viņš ir ticis nepamatoti aizturēts, jo Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa 252. pantā minētais pamatojums par aizturēšanu gadījumā, ja nav iespējams noformēt protokolu uz vietas, neatbilst lietas faktiem.

Protokoli tika noformēti negadījumā vietā, Zelča personība tika noskaidrota un nav bijusi nepieciešamība iesniedzēju aizturēt saistībā ar citu lietu.

Apelācijas tiesa izskatīja lietu rakstveida procesā, un 2016. gada 7. jūnija spriedumā atstāja Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas spriedumu negrozītu.

Kā informē ĀM, ECT šā gada 13. februārī pasludināja spriedumu lietā Zelčs pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot, ka ir pieļauts konvencijas 5. panta 1. punkta pārkāpums (tiesības uz brīvību, aizturēšanas pamatojums). Vienlaikus tiesa atzina, ka konvencijas 6. panta 1. punkts un 3.(d) apakšpunkts (tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības izvaicāt lieciniekus) nav pārkāpti.

2016. gada 11. novembra iesniegumā Zelčs sūdzējās, ka viņa aizturēšana un ievietošana policijas automašīnā, lai veiktu alkohola testu un noformētu administratīvā pārkāpuma protokolus, ir bijusi likumam neatbilstoša viņa brīvības atņemšana. Viņš uzskatīja, ka ir pārkāptas arī viņa tiesības uz taisnīgu tiesu, jo apelācijas instancē viņš nevarēja atkārtoti izvaicāt policijas darbiniekus par administratīvā pārkāpuma protokolu sastādīšanas apstākļiem.

Atbildot uz iesniedzēja sūdzību par aizturēšanas pamatojumu, valdība apšaubīja konvencijas 5. panta 1. punkta piemērojamību, jo iesniedzēja situācija būtu uzskatāma par pārvietošanās brīvības ierobežojumu, ko pieļauj konvencijas 4. protokola 2. pants.

Valdība norādīja, ka Zelčs policijas automašīnā atradās vienu stundu un 38 minūtes, kamēr tika veikts alkohola tests un noformēti administratīvie protokoli.

Pēc dokumentu noformēšanas Zelčs tika nekavējoties atbrīvots. Savukārt viņš apgalvoja, ka aizturēšana ir bijusi nepamatota, tās laikā viņš nevarēja izkāpt no automašīnas, piezvanīt saviem tuviniekiem vai doties uz tualeti, policijas darbinieki bija viņu iegrūduši mašīnā, turklāt izdarījuši spiedienu, lai dokumenti tiktu noformēti pēc iespējas ātrāk.

Pievēršoties Zelča sūdzībām, ECT visupirms atgādināja, ka konvencijas 5. panta 1. punktā ietverto tiesību uz brīvību mērķis ir aizsargāt personas fizisku brīvību. Lai konstatētu, ka kādam ir "atņemta brīvība", ir jāvērtē individuālā situācija un citi apstākļi, piemēram, ierobežojuma ilgums, tā piemērošanas veids, norāda ĀM.

Arī laika ziņā ļoti īsi periodi var būt "brīvības atņemšana" konvencijas.izpratnē. Tiesa piekrita, ka iesniedzēja aizturēšana notika ar mērķi noformēt administratīvā pārkāpuma protokolu un tā ilga mazāk nekā divas stundas.

Tiesa konstatēja, ka nav strīda par to, ka policijas darbinieki ievietoja Zelču policijas automašīnā. Taču ECT norādīja, ka lietas materiālos nav rasts apstiprinājums tam, ka Zelčs jebkurā brīdī varēja izkāpt no policijas auto vai kā citādi iebilst pret policijas lēmumu, tādēļ secināja, ka viņa brīvība ir tikusi ierobežota konvencijas 5. panta 1. punkta izpratnē.

ECT nepiekrita Latvijas valdības izvirzītajam argumentam, ka Zelčs nav cietis tik būtisku tiesību aizskārumu, lai to izskatītu starptautiska tiesa.

Uzsverot tiesību uz brīvību nozīmi demokrātiskā sabiedrībā un ņemot vērā Zelča apgalvojumu, ka viņa brīvība tikusi ierobežota pārkāpjot nacionālā likuma normas, ECT uzskatīja, ka viņa sūdzība ir jāizskata pēc būtības.

Vērtējot iesniedzēja sūdzību pēc būtības, ECT atgādināja, ka gadījumā, ja tiek ierobežota personas brīvība, konvencija noteic, ka aizturēšanai ir jānotiek saskaņā ar likumu. Likuma normai, uz kuras pamata notiek personas aizturēšana, ir jābūt ne tikai skaidrai, lai nodrošinātu vienveidīgu tās piemērošanu, bet arī saprotamai tai personai, pret kuru šī norma tiek piemērota.

Analizējot no konvencijas izrietošo principu ievērošanu iesniedzēja situācijā, ECT konstatēja, ka iesniedzēja aizturēšana tika pamatota ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) 252. panta pirmo daļu, un atzina, ka šajā normā minētie pamati personas administratīvai aizturēšanai – lai pārtrauktu administratīvo pārkāpumu, noskaidrotu pārkāpēja identitāti vai izpildītu citā lietā pieņemtu lēmumu – nebija attiecināmi uz iesniedzēja situāciju.

Savukārt panta daļa par to, ka persona var tikt aizturēta, lai noformētu administratīvā pārkāpuma protokolu, ja to nav iespējams izdarīt uz vietas, nebija skaidrota nacionālo tiesu lēmumos, proti, nebija norādes par to, kādēļ šis aizturēšanas pamats tika piemērots Zelča situācijā.

Tiesa atzīmēja, ka nacionālajā procesā Zelčs bija apstrīdējis aizturēšanas pamatu, bet, atbildot uz šo argumentu, Rīgas apgabaltiesa bija norādījusi pavisam citu aizturēšanas pamatu, kas noteikts LAPK 256. pantā.

Ņemot vērā iepriekš minētos atšķirīgos viedokļus par Zelča administratīvās aizturēšanas pamatu, ECT atzina, ka nacionālā likuma normas nav bijušas pietiekami skaidras. Tiesa tādēļ secināja, ka Zelča administratīvā aizturēšana nav notikusi saskaņā ar likumu un ka ir pieļauts konvencijas pārkāpums.

Vērtējot Zelča sūdzību par konvencijas 6. panta iespējamo pārkāpumu, ECT norādīja, ka pierādījumu pieņemamības izvērtēšana visupirms ir nacionālo iestāžu ziņā. Savukārt ECT uzdevums ir vērtēt, vai process kopumā, ieskaitot veidu, kā tikuši iegūti pierādījumi, ir bijis taisnīgs. Tiesa atzīmēja, ka pirmās instances tiesā tika uzaicināti un uzklausīti visi liecinieki, tostarp policijas darbinieki. Zelčam bija iespēja izklāstīt savu notikumu versiju, apšaubīt policijas darbinieku sniegto paskaidrojumu ticamību, kā arī aicināt lieciniekus savai aizstāvībai.

Nacionālo tiesu lēmumos tika atspoguļoti Zelča argumenti, kā arī izvērtēta policijas darbinieku sniegto paskaidrojumu ticamība kopsakarā ar citiem lietā savāktiem pierādījumiem un liecinieku liecībām.

Turklāt, pat ja process apelācijas instancē notika rakstveidā, ECT atgādināja, ka Zelčam bija iespēja pret to iebilst un lūgt Rīgas apgabaltiesu nozīmēt tiesas sēdi, kurā iesniedzējs varētu atkārtoti izvaicāt policijas darbiniekus.

Līdz ar to ECT secināja, ka kopumā administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšana nacionālajās tiesās bija taisnīga un Konvencijas 6. panta 1. punkts un 3.(d) apakšpunkts nav pārkāpti.

Trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt ECT Lielajā palātā.