Tiesa spriedumu pieņēmusi vienbalsīgi, noraidot Valentīna Karņejeva sūdzību par pirmstiesas apcietinājuma pamatojumu, liecina spriedums.
Komentējot iesniedzēja sūdzību par viņam piemērotā apcietinājuma likumīgumu pēc nodošanas tiesai, ECT konstatēja - iesniedzēja apcietinājums sākot no 2000.gada 24.maija, kad viņš nodots tiesai ar pamatotu lēmumu, atbilstoši notikumu brīdī spēkā esošajām Latvijas Kriminālprocesa kodeksa (KPK) normām. Tiesa piekrita valdībai, ka krimināllietas materiālos bija pietiekami pierādījumi, kas pamatoja iesniedzēja paturēšanu apcietinājumā, kas laika gaitā nemainījās. Rezultātā ECT noraidīja šo iesniedzēja sūdzību kā acīmredzami nepamatotu.
Izskatot iesniedzēja sūdzību par apcietinājuma kontroli, tiesa noraidīja Latvijas valdības iebildumu, ka iesniedzējs nebija izsmēlis iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus, proti, nebija lūdzis Rīgas apgabaltiesai un Augstākās tiesas Senātam pārskatīt viņam piemēroto apcietinājumu. Tiesa atzina, ka iesniedzējs bija vērsies Rīgas apgabaltiesā ar īsu, tomēr pamatotu lūgumu pārskatīt piemēroto apcietinājumu, norādot, ka tiesa ir nepamatoti ieilgusi un viņš atrodas apcietinājumā vairāk kā divus gadus un četrus mēnešus.
Turklāt tiesa norādīja, ka iesniedzējs bija vērsies Rīgas apgabaltiesā vēl dažas reizes, jo no ECT rīcībā esošajām Rīgas apgabaltiesas atbildēm iesniedzējam bija secināms, ka iesniedzēja lūgumi bijuši līdzīga rakstura.
Attiecībā uz atbilstoša tiesību aizsardzības līdzekļa trūkumu, kas paredzētu apcietinājuma regulāru kontroli pēc nodošanas tiesai, ECT, atsaucoties uz judikatūru citās lietās pret Latviju, konstatēja, ka laikā no 2000.gada 24.maija, kad Rīgas Apgabaltiesas pieņēma lēmumu par iesniedzēja nodošanu tiesai, līdz 2002.gada 1.novembrim, kad iztecēja likumā noteiktais maksimālais apcietinājuma termiņš, KPK normas neparedzēja apcietinājuma regulāru pārskatīšanu.
Vēl vairāk, arī Rīgas apgabaltiesas tiesnesis, atbildot uz iesniedzēja 2002.gada 18.oktobra iesniegumu, bija atsaucies uz piemērojamām likuma normām un norādījis, ka Augstākās tiesas Senāts ir pagarinājis iesniedzēja apcietinājuma termiņu līdz 2003.gada 30.aprīlim, tādējādi apstiprinot, ka iesniedzējam nepastāvēja citas iespējas lūgt pārskatīt piemēroto apcietinājumu.
ECT konstatēja, ka šajā lietā nav notikušas tiesas sēdes ne Rīgas apgabaltiesā, ne Augstākās tiesas Senātā un līdz ar to iesniedzējam netika piedāvātas procesuālas aizsardzības iespējas. Vērtējot laika posmu no 2002.gada 1.novembra līdz 2003.gada 15.septembrim, kad iesniedzēja apcietinājuma termiņu pagarināja Augstākās tiesas Senāts, ECT konstatēja - arī šajā posmā iesniedzējs bija vairākkārt lūdzis pārskatīt apcietinājumu.
Visbeidzot, atsaucoties uz Satversmes tiesas spriedumu, ECT norādīja, ka kopš 2003.gada 1.oktobra pastāvošā kārtība mainīta un lēmumus, ar kuriem apcietinājums tika piemērots saskaņā ar KPK, nodrošinot apcietinātā tiesības uz taisnīgu tiesu, proti, klātesot pašam apcietinātajam vai viņa aizstāvim. Attiecīgi, ECT šajā lietā konstatēja pārkāpumu.
Trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai ECT Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā.
Iesniedzējs Karņejevs ir 1978.gadā dzimis Latvijas nepilsonis, kurš pašlaik izcieš cietumsodu Jelgavas cietumā.
1999.gada 4.oktobrī Garkalnē atrastas divu neatpazītu personu mirstīgās atliekas. Par šo faktu policija ierosināja krimināllietu par slepkavību, kas izdarīta pastiprinošos apstākļos. Uz aizdomu pamata par minētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu aizturēja Karņejevu un vēl trīs personas. Pirmā tiesas sēde šajā lietā tika nozīmēta uz 2001.gada novembri.
2003.gada 15.septembrī Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu slepkavībā, kas izdarīta atbildību pastiprinošos apstākļos un divās zādzību epizodēs, kas izdarītas atbildību pastiprinošos apstākļos un piesprieda viņam mūža ieslodzījumu ar mantas konfiskāciju. Par tiesas spriedumu iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību.
2004.gada 13.februārī Augstākas tiesas Krimināllietu tiesu palāta daļēji apmierināja iesniedzēja apelācijas sūdzību, samazinot viņam piespriesto brīvības atņemšanas sodu līdz 20 gadiem. Iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību, kuru Augstākās tiesas Senāts 2004.gada 25.oktobrī noraidīja.