Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), nelūdzot valdības apsvērumus, ir pasludinājusi trīs tiesnešu Komitejas sastāvā pieņemto lēmumu lietās Krasovickis pret Latviju un Kargins pret Latviju, atzīstot iesniegtās sūdzības par nepieņemamām tālākai izskatīšanai pēc būtības un izbeidzot tiesvedību, portāls "Delfi" uzzināja Ārlietu ministrijā.
Prasība tiesā bija snieguši bijušie "Parex Bankas" īpašnieki Viktors Krasovickis un Maksims Kargins.
Iesniegumi ECT nonāca 2016. gadā. Meklējot taisnību, abi baņķieri tiesai sūdzējās par to, ka kopš brīža, kad stājās spēkā norma par procentu maksājumu apturēšanu no komercsabiedrības, kas nonākusi finansiālās grūtībās un saņem valsts atbalstu, viņiem esot pārtraukta procentu maksājumu izmaksa, kas viņiem esot pienākusies saskaņā ar 2007. gadā ar AS "Parex banka" noslēgtu termiņdepozīta līgumu.
Tāpat iesniedzēji sūdzējās, ka attiecībā uz viņiem esot pieļauta atšķirīga attieksme salīdzinājumā ar kreditoriem, kuru aktīvi tika nodoti AS "Citadele banka" pēc AS "Parex banka" reorganizācijas, jo AS "Citadele banka" kreditori arī pēc iepriekš minētās normas spēkā stāšanās saņēma viņiem pienākošos procentu maksājumus.
ECT visupirms secināja, ka normas, saskaņā ar kuru iesniedzēji nevar saņemt procentu maksājumus, rezultātā ir notikusi iejaukšanās iesniedzēju tiesībās uz īpašumu. Vienlaikus Tiesa pievienojās Satversmes tiesas paustajiem secinājumiem, ka šī iejaukšanās ir bijusi likumīga un tai ir bijis leģitīms mērķis – sabiedriskās intereses. Konkrētajā lietā Satversmes tiesa, izskatot pēc iesniedzēju konstitucionālajām sūdzībām ierosinātu lietu, secināja, ka Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 8. panta pirmā daļa atbilst Satversmes 105. pantam.
Pievēršoties iejaukšanās samērīgumam, ECT vispirms norādīja, ka iesniedzēju sūdzību vērtēšanā ir jāņem vērā faktiskie apstākļi. Proti, iesniedzēju sūdzības bija saistītas ar pasākumiem, kas īstenoti, lai glābtu stratēģiski svarīgu banku, kurai pēc 2008. gada ekonomiskās krīzes būtu varējusi iestāties maksātnespēja, ja valsts nebūtu rīkojusies, lai šādu situāciju novērstu.
Turklāt ECT uzsvēra, ka iesniedzēji bija cieši saistīti ar šo banku. Proti, tiesa skaidroja, ka iesniedzēji nebija parasti iedzīvotāji – viens no iesniedzējiem un otrā iesniedzēja tēvs bija bankas vairākuma akcionāri. Tiesa atzīmēja, ka Konvencijas dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz tik jūtīgu ekonomikas jomu kā banku sistēmas stabilitāte, un norādīja, ka situācijā, kad valsts saskaras ar tāda mēroga izaicinājumiem, kas izvirza ekonomiska, sociāla un politiska rakstura jautājumus, valsts iestādes principā ir labākā situācijā nekā starptautiska tiesa, lai izvēlētos piemērotākos līdzekļus taisnīga līdzsvara starp sabiedrības un indivīda interesēm sasniegšanai.
Turklāt primāri ECT paļausies uz šo iestāžu vērtējumu, ja vien tas nebūs acīmredzami nepamatots vai patvaļīgs. Šajā kontekstā ECT secināja, ka Satversmes tiesa ir visaptveroši izvērtējusi iejaukšanās iesniedzēju tiesībās uz īpašumu samērīgumu. Tiesa uzsvēra, ka Satversmes tiesas izvērtējums esot bijis pamatots un tajā ietvertas atsauces uz Eiropas Savienības tiesību aktiem un politikas plānošanas dokumentiem. Tāpat tiesa uzskatīja, ka Satversmes tiesas secinājums, ka apstrīdētā norma ir izrietējusi no prasībām, kuras Latvija uzņēmusies, lai, sniedzot valsts atbalstu finansiālās grūtībās nonākušai komercsabiedrībai, tiktu ievērotas Eiropas Savienības tiesību normas, nav acīmredzami nepamatots. Savukārt iesniedzēju argumentu, ka Eiropas Savienības tiesību akti neuzlika Latvijai par pienākumu pārtraukt izmaksāt procentu maksājumus, ECT noraidīja kā nepamatotu.
Proti, Tiesa norādīja, ka pat ja Eiropas Savienības tiesību akti nepieprasa konkrētus pasākumus attiecībā uz sloga sadalījumu, akcionāriem jāuzņemas risks, kas saistīts ar viņu ieguldījumiem. Tāpat ECT atzīmēja, ka, vērtējot, vai ir panākts līdzsvars starp konkurējošajām interesēm, Satversmes tiesa analizēja pakārtoto saistību raksturu un secināja, ka procentu maksājumi, kas tiek saņemti no šādām saistībām, ir atkarīgi no komercsabiedrības sekmīgas darbības.
Turpinājumā tiesa pievērsās viena no iesniedzējiem sūdzībai attiecībā uz 2017. gada grozījumiem Komercdarbības atbalsta kontroles likumā, kuru rezultātā, šī iesniedzēja ieskatā, viņš neatgriezeniski zaudējis iespēju saņemt procentu maksājumus. Tiesa konstatēja, ka šis iesniedzējs nebija izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus attiecībā uz sūdzību šajā daļā, jo viņš par šiem grozījumiem nebija vērsies Satversmes tiesā, un tādēļ to noraidīja.
Nobeigumā ECT pievērsās iesniedzēju sūdzībām par viņu iespējamu diskrimināciju un konstatēja, ka viens no iesniedzējiem šādu sūdzību Satversmes tiesā nebija izvirzījis vispār, bet attiecībā uz otra iesniedzēja sūdzību par iespējamu diskrimināciju Satversmes tiesa pieņēma lēmumu, atsakoties ierosināt lietu juridiskā pamatojuma trūkuma dēļ. Ņemot vērā minēto, Tiesa konstatēja, ka iesniedzēji nebija izsmēluši nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, un šīs iesniedzēju sūdzības noraidīja.
Tiesas Komitejas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.
Jau vēstīts, ka vēlā 2008. gada 10. novembra vakarā toreizējais finanšu ministrs Atis Slakteris (TP), "Hipotēku bankas" toreizējais prezidents Inesis Feiferis un Kargins parakstīja līgumu, kas paredz "Parex bankas" akciju kontrolpaketes jeb 51% pārņemšanu "Hipotēku bankas" īpašumā.
Par šīm akcijām to līdzšinējiem īpašniekiem Karginam un Krasovickim katram tika samaksāts viens lats. Vēlāk valsts pārņēma arī pārējās bankas akcijas. Kopējais valsts atbalsta bijušajai "Parex bankai" sasniedza 1,7 miljardu eiro, no kā ir atgūta mazāk nekā puse.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
