Līdaka atzīst, ka priekšstats par to, kā dzīvnieki zoodārzā būtu jātur, lai viņiem būtu ērti, dažu desmitu gadu laikā ir būtiski mainījies. Piemēram, Rīgas zoodārza lāču mītne 1982. gadā tika nodota ekspluatācijā kā ļoti moderna, mūsdienīga būve. Patlaban nākoties atzīt, ka pat pārbūve vairs nevar līdzēt, lai padarītu lāču mītni atbilstošu mūsdienu Eiropas Zoodārzu un akvāriju asociācijas prasībām.
"Ir radikāli mainījušās prasības, kas tiek izvirzītas gan platības, gan drošības jomā. Tiek prasīts, lai dzīvnieki tiktu maksimāli turēti uz dabiskā substrāta – viņiem jāstaigā pa zemi, nevis pa betonu. Tādas turēšanas sekas bija redzamas mūsu zilonim Radžam, kurš tika aizvests uz Holandi. Viņš savā dzīvē bija tik ilgi staigājis pa betonu, ka radās kāju problēmas, un tās bija jāoperē. Pēc pārvešanas Radža paspēja sarūpēt vairāk nekā desmit pēcnācēju," stāstīja Līdaka.
Kā vēl vienu piemēru viņš minēja to, ka kādreiz bija pieņemts ūdensputnu mazuļiem drīz pēc izšķilšanās amputēt spārnu galus, lai viņi nevarētu aizlidot. Patlaban visiem putniem ir jābūt ar veseliem spārniem. Vienlaikus putni vairs nevar dzīvot aplokā, viņiem jāatrodas slēgtā voljerā, no kura nevar izlidot ārā.
Zoodārzs esot saņēmis daudz vēstuļu, kurās apmeklētāji norāda uz baltā lāča "mocīšanu". Līdaka uzsver, ka nekāda mocīšana nenotiek. Tādā gadījumā 1989. gadā dzimušais lācis nebūtu nodzīvojis tik garu mūžu – 30 gadi baltajam lācim daudz, viņš uzsvēra.
"Ļausim baltajam lācim nodzīvot līdz mūža beigām, jo, kā saka, vecus kokus nepārstāda. Bet jārēķinās ar to, ka pēc tam vismaz kādu laiku Rīgas zoodārzā lāču nebūs. Jaunas lāču mītnes izbūve izmaksātu dārgi. Uz jautājumu, vai būs jauna lāču māja, ir jāatbild ne man kā valdes priekšsēdētājam, bet Rīgas vadībai, jo zoodārzs ir pašvaldības kapitālsabiedrība," teica Līdaka.
