Lai gan Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) karaspēka ievešana Baltijas valstīs un tai sekojošā varas pārņemšana no starptautisko tiesību viedokļa uzskatāma par okupāciju, aizvien ir cilvēki (ne tikai Krievijā), kas okupācijas faktu apšauba, bet tā nodarījumus cenšas mīkstināt. Par okupācijas faktu un apstākļiem Latvijā atgādina un skaidro gan Latvijas valsts, gan vēsturnieki, piemēram, 2018. gada nogalē izdotajā Nacionālajā enciklopēdijā.
Tagad otru elpu "Facebook" ieguvis kāds 2018. gadā latviešu valodā rakstīts teksts, ar kuru dalījušies vairāk nekā 600 cilvēku. Tajā vēstīts: "Arvien vairāk jūtama smadzeņu skalošana no plašsaziņas līdzekļu puses par to kā mēs esot bijuši okupēti un kā mēs nabadziņi esot cietuši un kā esot apspiesti bijuši un kādas tik represijas esot bijis jāpārdzīvo. Jā, varbūt arī bija Padomju savienības sākumā pret tiem, kas kaitēja Padomju varai, bet nu 60 – tajos nekādas represijas vairs noteikti nebija un 70-tajos pilnīgi noteikti uzplaukumu piedzīvoja latviešu kīno, mūzika, dzeja literatūra, viss Latvijā piedzīvoja uzplaukumu - sociālā sistēma, medicīna, rūpniecība, lauksaimniecība, izglītība ...!" (saglabāta oriģinālā rakstība).
Lai gan Krievijas vēsturnieki un oficiāli valsts cenšas okupācijas faktu interpretēt kā Latvijas pašas lēmumu un faktu pārvērst par diskusiju, kas līdzīgi novērojams arī šajā gadījumā, "Facebook" lietotāja spriedumos atrodamas arī pavisam konkrētas un pārbaudāmas nepatiesības.
Vēsturniece un Okupācijas muzeja pētniece Inese Dreimane skaidro – apgalvojums, ka represijas vērstas pret "tiem, kas kaitēja padomju varai", savā ziņā ir pareizs, jo bija cilvēki, kuri tik tiešām cīnījās pret "sarkanajiem", un, protams, viņus centās neitralizēt. Bet, viņasprāt, nepieciešamība kaitēt okupācijas režīmam bija pareiza rīcība, un tas mums jāatceras.
"Cīņa pret režīmu - bruņota vai nevardarbīga – nedrīkst tikt uzskatīta par kaut ko sliktu. Tas, kuram šķiet pretēji, automātiski sevi apliecina kā okupācijas atbalstītāju. Vienlaikus jāatceras, ka 1940.– 1941. gadā notika plaši Latvijas brīvvalsts amatpersonu, kā arī policistu, karavīru, aizsargu u.tml. aresti. Mērķis bija neitralizēt potenciālu pretošanos izrādīt spējīgu cilvēku skaitu un iebiedēt pārējos, lai gan lielākā arestēto daļa okupācijas režīmam vēl neko nebija paspējusi sariebt. Par "noziegumu" uzskatīja agrāko nodarbošanos," sacīja Dreimane.
'60 – tajos nekādas represijas vairs noteikti nebija'
Patiesībai neatbilst apgalvojums, ka "60 – tajos nekādas represijas vairs noteikti nebija." Dreimane pamato: "Pēckara gados, līdz 50. gadu vidum, represijas pamatā vērsās pret nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem. Tas bija laiks, kad komunistu režīmam šeit tiešām bija reāls apdraudējums, un pret to vērsa visus spēkus. Arī viens no 1949. gada 25. marta deportāciju mērķiem bija partizānu atbalsta bāzes sagraušana. Pēc partizānu kara beigām režīmam vairs tiešu, fizisku draudu nebija, un represīvā sistēma pamazām pārgāja uz "profilaktēšanu". Tas nozīmēja –nepieļaut ideju, kuras atšķiras no komunistiskajām, izplatīšanos, to skaitā, reliģijas. Nevēlama bija arī saskarsme ar Rietumu pasauli, kas radītu pamatotas šaubas par to, vai PSRS tiešām ir pati labākā un taisnīgākā valsts pasaulē ar izcilu dzīves līmeni. Protams, 60.– 80. gados vairs nenotika masveida aresti, un uz cilvēkiem centās iedarboties, izmantojot draudus un radot problēmas profesionālajā darbībā. Tomēr aresti nebeidzās – šajā laikā tie vērsās pret nevardarbīgās pretošanās pārstāvjiem, disidentiem, inteliģenci. Laiku pa laikam notika arī paraugprāvas pret bijušajiem nacionālajiem partizāniem. To mērķis bija konkrēts – sabiedrības iebiedēšana."
Tāpat Dreimane uzsver, ka par "literatūras un kultūras uzplaukumu" var teikt vien to, ka šis ir populārs okupācijas režīma aizstāvju skaitāmpantiņš cerībā, ka auditorija atcerēsies smukos dzejoļus, bet ne faktu, ka ikdienā vajadzēja biežāk runāt svešā valodā, melot par dzimtas biogrāfiju un veikalā raut otram no rokām ārā pēdējo krējuma burciņu. "Ar šādiem "kultūras slavinājumiem" mēģina iestāstīt, ka bez PSRS mēs te nebūtu spējuši pat ābeci uzrakstīt. Tiesa, šie teksti pārsvarā "strādā" uz vecāko un vidējo paaudzi, jo jaunākajiem tā komunistu laika māksla nemaz īsti nav pazīstama," sacīja vēsturniece.
Mazina deportāciju nodarīto
Patiesībai neatbilst arī apgalvojums, ka no 40 tūkstošiem izsūtīto Latvijā atgriezās 30 tūkstoši. Staļins nomira 1953. gadā, bet 1957. gadā PSRS vadība pieņēma lēmumu par izsūtīto atbrīvošanu no speciālā nometinājuma vietām. Pārmaiņas gan nebija tūlītējas, taču pamazām ieslodzītie un izsūtītie varēja sākt atgriezties Latvijā. Atgriešanās turpinājās līdz pat 1961. gadam, kad tika atbrīvoti vairāk nekā 31 tūkstotis dzīvi palikušie Latvijas iedzīvotāji. Nelielai daļai gan bija liegts atgriezties Latvijā.
Kā liecina Okupācijas muzeja apkopotā informācija, tikai Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijās vien, kas notika 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā, kopumā tika izsūtīti vairāk nekā 57 tūkstoši cilvēku, tai skaitā bērni un sirmgalvji. Turklāt šim skaitam vēl nav pievienoti cilvēki, kurus ārpus deportācijām izsūtīja par dažādajiem varas konstatētajiem PSRS "dzimtenes nodevības" pārkāpumiem.
Latviju tikai pamet
Nepatiesā ieraksta autore arī piemin, ka "šodien no piespiedu kārtā, realitātē izsūtītajiem 700 000 atgriežas reti kurš." Arī šie dati nav patiesi, jo, ja 1990. gada sākumā Latvijā dzīvoja 2 668 140 iedzīvotāju, tad 2020. gada sākumā 1 907 675, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.
Šo skaitļu starpība ir 760 465. Sarukums veidojies ne tikai no migrācijas saldo, bet arī klātesot dabiskā pieauguma negatīvajiem rādītājiem.
Konkrētāk tieši par migrāciju: no 1991. gada līdz 2019. gadam no Latvijas aizbrauca 648 159 cilvēki, taču aizbraukušie vienmēr jāskatās kopā ar iebraukušajiem, jo katru gadu tūkstošiem arī iebrauc Latvijā, un šis skaits tajā pašā laika posmā ir 195 759 tūkstoši. Tāpēc rādītājs, cik cilvēku zaudēts migrācijas dēļ neatkarības 30 gados, ir starpība jeb saldo, kas ir 452 400.
"Turklāt pēdējos gados šī negatīvā starpība vērā ņemami sarūk un tuvojas nullei. Drīz būsim panākuši igauņus, kur migrācijas starpība ir pozitīva pēdējos pāris gadus," "Delfi" sacīja Centrālās statistikas pārvaldes pārstāve Sanda Rieksta.