Tālāko ceļu kājām, kā ierasts, veica svētceļnieki no Liepājas, kas 18 dienās nogāja 450 kilometrus. Vairākas grupas ceļu uzsāka pēdējās jūlija dienās vai augsta pašā sākumā un nogāja ap 300 kilometru: Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles grupa – 333 kilometrus, Jelgavas grupa – 300 kilometrus, Latvijas Dominikāņu ģimene – 290 kilometrus, Valmieras grupa – 282 kilometrus. Nacionālo bruņoto spēku karavīru grupa arī pieveica 300 km, bet atšķirībā no citām grupām, izgāja daudz vēlāk – tikai 5. augustā, līdz ar to vienā dienā viņu noieto kilometru skaits bija būtiski lielāks.
Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, svētceļnieku grupas ir kļuvušas mazākas, bet skaitliski to ir vairāk. Šogad lielākās grupas ir no Bebrenes un no Rēzeknes Jēzus sirds katedrāles un Rēzeknes katoļu ģimnāzijas – abās bija pa 70 cilvēkiem. Visvairāk ir grupas, kurās ir 35 – 50 svētceļnieki. Daudzi priesteri atzīst, ka šis ir vislabākais dalībnieku skaits, jo visiem tad ir iespējams personīgi iepazīties un sadraudzēties, līdz ar to garīgais piedzīvojums ir intensīvāks.
Arvien populārāka pēdējos gados kļūst svētceļošana ar velosipēdiem. Talsu grupa, kas uz Aglonu šādā veidā dodas jau vairākus gadus, šogad veica 704 km, jo pa ceļam uz Aglonu, vispirms sasniedza Igauniju. Savukārt svētceļnieki no Madonas katoļu draudzes grupa ceļā pavadīja tikai trīs dienas un 130 kilometrus. Sirsnīgus sveicienus no Čehijas un Polijas atveda neliela svētceļnieku grupa, kas bija nobraukusi 550 kilometrus.
Daudzās svētceļnieku grupās varēja redzēt mazu bērnu ratiņus. Piemēram, Jelgavas grupa stāstīja, ka viņu grupa stūmusi veselus piecus ratiņus. Savukārt "Laulāto Tikšanas" grupā, kas ceļā gan pavadīja tikai vienu dienu, bija 18 pieaugušie un 17 bērni. Vairākās grupās bija arī cilvēki, kurus pie ratiņiem piesējusi invaliditāte. Viņi uz priekšu tika ar citu līdzcilvēku palīdzību
Ar lielām ovācijām dievkalpojumā tika uzņemta svētceļnieku grupa no Vecās Sv. Ģertrūdes evaņģēliski luteriskās draudzes, kuru reprezentēja mācītājs Krists Kalniņš. Viņš teica, ka ceļu uz Aglonu veikuši, lūdzoties par kristiešu vienotību.
Bīskaps emeritus Antons Justs sprediķī teica: "Svētceļojums ļauj piedzīvot attīrīšanos un šķīstīšanos. Svētceļojumā līdzcilvēks mums kļūst par māsu un brāli un nav vairs līdzeklis mērķu sasniegšanai. Svētceļojumā notiek izmaiņas un sliktie ieradumi izdziest. Tāpat kā lūgšanā – Dievs kavējas atbildēt, jo Viņš vēlas, lai mēs mainām savu sirds attieksmi pret brāli, māsu, vecākiem, vīru, sievu. Kāda sieviete man šodien pastāstīja, ka visu laiku ir gaidījusi, kad vīrs mainīsies, bet Aglonā sapratusi, ka pašai ir jāmaina attieksme pret vīru. Svētceļojumā notiek izaugsme, kad atmetam slikto un pieņemam to, ko Dievs mums piedāvā. Svētceļojums nav tikai askētisks upuru piedzīvojums. Tas ir garīgs piedzīvojums, kurā tiek stiprināta garīgā dzīve, iegūti draugi un arī iespēja atklāt savu vietu Baznīcā."
