Gads pēc valodas referenduma: taustīšanās saliedētības virzienā un 'nepilsoņu spēļu' draudi
Foto: AFI

Apritējis viens gads kopš radikālā aktīvista Vladimira Lindermana ar "Saskaņas centra" vadītāja Nila Ušakova idejisku palīdzību rīkotā referenduma par valsts valodas statusa piemērošanu krievu valodai, kurā pret šādiem Satversmes grozījumiem nobalsoja 821 722 vēlētāji, bet par tiem bija 273 347 pilsoņi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Amatpersonas priecājas, ka pēc šī referenduma beidzot sabiedrības saliedētības pasākumiem ir ne tikai plāns, bet arī valsts budžeta nauda. Vienlaikus par ātriem panākumiem sabiedrības saliedēšanā nav iespējams runāt, savukārt par sliktu atzīmi līdzšinējai integrācijas politikai rūpējas nepilsoņu aktīvisti, solot vasarā sarīkot nepilsoņu parlamenta vēlēšanas, izveidojot institūciju bez juridiska spēka, bet ar pārstāvniecības un līdzdalības iespējām arī politikā neieinteresētajiem. Šādu vērtējumu gada laikā paveiktajam pauda portāla "Delfi" aptaujātie politiķi un eksperti.

Mācība par valsts pamatu neaizskaramību jeb valdošās varas bailes no tautas?

Valodas referenduma rezultāti nepārprotami parādīja, ka neaizskarams ir viens no Satversmē ieliktajiem pamatprincipiem – par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, pauž Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V). Arī Konstitucionālo tiesību komisija izvērtēja Satversmē rakstīto un sniedza svarīgu atziņu, ka par lietām, kas pretējas Satversmē ietvertajām normām, referendumi nav rīkojami. To vēlāk atstiprināja arī Satversmes tiesa, atzīstot, ka jāvērtē katra referendumam paredzēta likumprojekta atbilstība Satversmei.

"Šis referendums lika padomāt, kas ir Latvijas valsts un kāda ir tās pastāvēšanas jēga. Šo valsti veidojusi pamatā latviešu tauta ar savu valodu, kaut arī vienmēr līdzās bijušas daudas citas tautas," norādīja Āboltiņa.

Tāpat Saeimas deputāti tieši pēc valodas referenduma, spītējot opozīcijas iebildumiem, panāca referenduma rīkošanai pirmajā kārtā par idejas autoru līdzekļiem savācamo parakstu sliekšņa trīskāršošanu, lai nepieļautu, ka "demokrātiskas normas pakļaujas ļaunprātīgai mērķtiecīgai rīcībai un ļauj spēlēties ar stabilitāti valstī".

Turpretī Saeimas opozīcijā esošās "Saskaņas centra" frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs norādīja – valdošā vara pēc referenduma, baidoties atzīt savas kļūdas un neizdarības, ar lēmumu būtisku paaugstināt tautas nobalsošanas ierosinātājiem savācāmo parakstu skaitu "nodemonstrējusi savas bailes no tautas, liedzot tautai referendumos jebkad un jebkādā jautājumā izteikt tieši savu attieksmi". Arī tiesu juristi "rīkojās ļoti politizēti, nosaucot iedomātu Satversmes kodolu un iedomātu pārliecību," teica Urbanovičs.

Āboltiņa atzina – pēc referenduma daudz nācies dzirdēt par to, ka tajā 270 tūkstoši pilsoņu pauduši atbalstu krievu valodai kā otrajai valsts valodai, taču viņa gan pirms gada, gan pašlaik atbild – "daudz svarīgāk, ka teju 800 tūkstoši cilvēku sajutās apdraudēti par tām vērtībām, kas ierakstīti Satversmes kodolā un valsts pamatos".

Saliedētības pasākumiem – miljoni

Uz jautājumu, vai Latvijā tiek pietiekami darīts, lai apmēram 270 tūkstoši par krievu valodu kā otru valsts valodu nobalsojušo labāk izprastu Latvijas valsts vēsturi un vērtības, nav vienas īsas atbildes. Tomēr tieši pēc referenduma sabiedrības integrācijas pasākumiem budžetā paredzēts būtisks finansējums – pērn un šogad kopumā aptuveni divi miljoni latu, sacīja bijusī kultūras ministre un premjera ārštata padomniece sabiedrības integrācijas jautājumos Sarmīte Ēlerte (V).

Viņa izteicās, ka nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas pamatnostādnes bija pieņemtas jau pirms referenduma – 2011. gadā. Neskatoties uz to, ka referendums par divvalodību šo jautājumu saasināja 2012. gada februārī, svarīgākās darāmās lietas jau bija zināmas un pēc referenduma vairs "nebija jāgrābstās" rīcībpolitikas meklējumos. Līdz ar premjera izdoto rezolūciju par saliedētības pasākumiem beidzot iedarbināta pārnozaru sadarbība un darbs vairākos virzienos, iesaistoties vairākām ministrijām un organizācijām.

Ēlerte klāstīja – viena no būtiskākajām sāktajām lietām ir latviešu valodas kursi, ko pērn apmeklējuši aptuveni 1800 cilvēki no pierobežas rajoniem Latgalē; sadarbība ar diasporu un ārzemēs dzīvojošo latviešu bērnu nometnes Latvijā, tāpat izvērsta starpskolu sadarbība un apmaiņas programma, kuras ietvaros bērni no aptuveni 50 latviešu un 50 mazākumtautību ģimenēm uz laiku mainījās dzīvesvietām, apmeklēja dažādus pasākumus un apguva tautību kultūras atšķirības.

Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) izvērtējumā par šo programmu pausts, ka bērni ar dažādu nevalstisko organizāciju starpniecību viesģimenēs uzturējušies no 6 līdz 12 dienām, kuru laikā apmeklēja kultūras, sporta, atpūtas, valsts svētku vai citus pasākumus, kā arī teātru izrādes, koncertus, kino, hokeja un basketbola spēles, devušies uz Zooloģisko dārzu, Botānisko dārzu un citviet.

Pēc projekta beigām 97% tā dalībnieku anketās izteikušies pozitīvi, par galvenajiem ieguvumiem nosaucot nodibinātus kontaktus ar citām ģimenēm, iespēju piedalīties dažādos pasākumos, saturīgi pavadīt brīvo laiku, doties ekskursijās, kā arī latviešu un krievu kultūras un tradīciju iepazīšanu un iespēju lietot un pilnveidot latviešu un krievu valodas zināšanas.

Ņemot vērā šā projekta panākumus, tāds izsludināts arī šogad, tomēr par mazāku finansējumu – pērn tam tika vairāk nekā 16,5 tūkstoši latu, bet šajā gadā tam paredzēti 11 250 lati no SIF piešķirtajiem valsts budžeta dotācijas līdzekļiem.

Premjera padomniece uzskata, ka jāizstrādā arī valsts programma, lai tie latviešu bērni, kuri dzīvo svešumā un Latvijā nav bijuši ilgāk kā divus gadus, obligāti apmeklētu ārzemju latviešu bērnu nometnes Latvijā.

"Vajadzētu valsts programmu, ka katram latviešu bērnam, kurš nav bijis Latvijā vismaz divus vai trīs gadus, ir iespēja atgriezties Latvijā vismaz uz nometnes laiku, jo bērnu iespaidi un atgūtā dzimtenes sajūta – tas ir vienkārši brīnišķīgi!" viņa teica.

Pagaidām šī izsludinātā projekta ietvaros paredzēti 56 tūkstoši latu ārpusskolas aktivitāšu, pārsvarā nometņu, rīkošanai Latvijā. Programmas mērķa grupa ir diasporas bērni vecumā līdz 18 gadiem, kā arī viņu vienaudži Latvijā. Programmas ietvaros tiks atbalstīti ārpusskolas pasākumi, kas vērsti uz diasporas bērnu saiknes stiprināšanu ar Latviju, kā arī diasporas un Latvijā dzīvojošo bērnu kopīgu darbošanos, vēsta SIF.

Tāpat atsevišķs valsts koordinēts saliedētības pasākumu virziens ir pilsoniskā izglītība par valsts konstitucionālajiem pamatiem un vēsturi dažādos raidījumos sabiedriskajos medijos gan latviešu, gan krievu valodā. Tāpat top Latvijas vēstures palīglīdzekļi mazākumtautības skolām, izteicās Ēlerte.

Draudzīgāka valodas politika un bailes par nepilsoņu "spēļu parlamentu"

Kulturologs un Rīgas Stradiņa Universitātes mācībspēks Deniss Hanovs gan spiests atzīt, ka solītās publiskās debates par pērn notikušā referenduma fenomena rezultātiem tā arī nav notikušas, tomēr beidzot sāktas dažādas darbības, kas vērstas uz ilglaicīgāku rezultātu – valodas kursi, apmaiņas programmas ģimenēs un citi.

"Valodas politika kļūst iekļaujošāka. Tajā vairs nedominē tas, kas bija deviņdesmitajos gados un kas diemžēl nodarīja pāri arī valodas politikai, - ka publiskajā telpā, sevišķi mazākumtautību vidū, bija vairāk baiļu par to, ka par nezināšanu sodīs, izrakstīs kvīti, kontrolēs, respektīvi, vairāk soda nekā smaida," sacīja Hanovs.

Tas liecina, ka latviešu kultūras un valodas politikas veidotāji ir izpratuši – durvju atvēršana un uzsmaidīšana sola labākus rezultātus nekā sistēma, kas "atgādina inkvizīciju". "Tas nesīs savus rezultātus, jo kurš gan negribēs iemācīties valodu, ja tas asociējas ar kaut ko patīkamu," piebilda pētnieks.

Vienlaikus viņš atzina – ļoti sliktu atzīmi par līdzšinējo integrācijas politiku jādod nepilsoņu aktivitāšu dēļ, jo jūnijā plānotās nepilsoņu parlamenta vēlēšanas radīs simbolisku paralēlu struktūru.

"Tas gan nav stāsts par juridisku spēku, taču tie cilvēki, kuri rīko un atbalstīs nepilsoņu vēlēšanu un parlamenta ideju, simboliski izmantos to, ka nepilsoņi 20 gadus neko nav darījuši, bet nu viņiem būs iespēja spēlēt demokrātijā un līdzdalībā," teica Hanovs. Ņemot vērā, cik daudzi cilvēki netic un neseko politikai, šāda spēļu vai rotaļu lauka Saeimas parādīšanās var kļūt bīstama.

"Kolīdz šie cilvēki sapratīs, ka viņu intereses pārstāv šī struktūra, nevis valsts vai nevalstiskais sektors, viņus dabūt ārā un uz integrāciju un naturalizāciju būs gandrīz neiespējami," teica Hanovs.

"Es domāju, ka šī ir diezgan slikta atzīme līdzšinējai integrācijas politikai, jo principā nevajadzēja pieļaut, ka cilvēki varētu sajust vajadzību pēc dalības šādā simulācijas spēlē. Tas neko nerisina," teica Hanovs.

Lai nepieļautu pat domu par šādu fenomenu, valstij būtu vajadzējis pievērsties izvērstākai naturalizācijas politikai. Hanovs uzsvera – ja salīdzina naturalizācijas tempus, tad tie pašlaik ir pat desmit reizes zemāki nekā 2005.gadā.

Tikmēr SC frakcijas vadītājs Urbanovičs uzsvēra, ka Latvijā sabiedrība ir ļoti dezintegrēta un sašķelta un ir ļoti liela cilvēku neapmierinātība ar lietu kārtību valstī.

"Gribu teikt, ka pērn notikušā referenduma kontekstā neapmierinātība ir gan tiem, kuri balsoja par latviešu valodu, un tiem, kuri balsoja pret, gan tiem, kuri palika mājās. Tā nav laba ziņa Latvijai. Te notiek procesi un lietas, kas cilvēkus dzen prom no valsts, īpaši aktīvāko, gados jaunāko sabiedrības daļu. Tas attiecas uz visām etniskajām grupām," viņš klāstīja.

Ar saliedētības plāniem – ārā no siltiem kabinetiem un koncepcijām

Lai arī valsts budžetā saliedētības pasākumiem beidzot paredzēta ievērojama summa, ar to jāsaimnieko prātīgi, uzsvēra Hanovs.

"Man ir ieteikums, kā tos labāk tērēt. Pareizā metode būtu – ārā no siltiem kabinetiem, ārā no koncepcijām un vīzijām! Vērtējot reālās norises, ar pētnieku un mediju ekspertu palīdzību jāizprot, kas notiek masu kultūrā, jo tieši tai ir vislielākā ietekme uz cilvēku domām un pasaules uztveri," sacīja kulturologs.

Par pasākumiem sabiedrības saliedēšanai daudz jārunā publiski un tos "jāizpauž masīvi un jāliek pretī agresīvi, lai cilvēkus ātri fascinētu un aizrautu, citādi vīzijas un koncepcijas nepalīdzēs," teica Hanovs.

Tikmēr Āboltiņa uzsvēra, ka sabiedrības saliedētība nebūs vienas dienas vai viena gada jautājums, "lai pēkšņi atrisinātu to, kas noticis 20 gadu laikā ar divām dažādām mediju telpām, cilvēku diskomfortu par valodas nezināšanu un tamlīdzīgi".

"Šis referendums bija mēģinājums radīt etnisku konfliktu - to, kas nebija tik tālu novests 20 gadu laikā. Es priecājos, ka tas neizdevās," teica Āboltiņa, piebilstot – viņasprāt, plaisa sabiedrībā ir kļuvusi mazāka, saprotot, ka etniska konflikta ikdienā nav, bet katrā ziņā valsts sāktie integrācijas pasākumi un Satversmes kodola aizsardzība ir vēl turpināmi, piemēram, ar reformām izglītībā.

"Notiekošie valdības plāna pasākumi ir labs sākums, un nevajag aizmirst diskusiju par augstākās izglītības reformu un iespējām studēt svešvalodās, taču izglītībai gan latviešu, gan angļu valodā ir jābūt kvalitatīvai, lai studenti nebrauktu, piemēram, uz Igauniju, kur augstāko izglītību var gūt bez maksas," klāstīja Āboltiņa.

Tāpat turpināsies turpināsies diskusijas par mācību valodu bērnudārzos, lai bērni no mazotnes pierastu pie latviešu valodas un, beidzot bērnudārzu, to obligāti būtu jāzina, uzsvēra Ēlerte.

Tāpat Latvijā jāturpina stiprināt tajā dzīvojošo mazākumtautību kultūru un nacionālo identitāti, bet jāuzsver, ka pamatvērtība ir tieši latviešu valoda, piebilda Saeimas priekšsēdētāja.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Jānis Urbanovičs Saeima Sarmīte Ēlerte Satversme Solvita Āboltiņa Valodas referendums
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form