Foto: LETA

Gadu pēc lācenes Mades izbēgšanas no Līgatnes dabas taku voljēra, kas beidzās ar viņas nošaušanu, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) lūgusi valdībai piešķirt 158 951 latu Līgatnes dabas taku infrastruktūras objektu remontam, kā arī pašu dabas taku un tajās mītošo dzīvnieku uzturēšanai.


Ministrija aplēsusi, ka vēl šogad Līgatnes dabas taku iežogojumu un voljēru remontā ir jāiegulda vairāk nekā 55 tūkstoši latu. Vēl gandrīz 88 tūkstoši latu nepieciešami saimniecisko izdevumu segšanai, bet gandrīz 15,5 tūkstoši latu - saimnieciskajiem izdevumiem.

Kopš pērnā gada nogales Līgatnes dabas takās mītošos dzīvniekus aprūpē Dabas aizsardzības pārvalde, bet līdz gada beigām Līgatnes dabas takas plānots nodot apsaimniekošanā konkursa kārtībā izvēlētam apsaimniekotājam.

Agrāk Līgatnes dabas takas apsaimniekoja "Gaujas nacionālā parka fonds", taču   pērn, aptuveni pusgadu pēc tam, kad sabiedrību satricināja no nožogojuma izbēgušās lācenes Mades nošaušana, līgums ar šo nodibinājumu tika lauzts.

Jau ziņots, ka pērn 22.aprīlī, izrokoties zem iežogojuma, no Līgatnes dabas taku voljera atkārtoti izbēga lācene Made. Pirmo reizi viņa brīvsolī devās 2011.gada augustā. Toreiz jau nākamajā dienā lācene tika atrasta un aizvilināta atpakaļ uz "mājām". Taču otrā bēgšanas reize Madei izrādījās liktenīga - divas dienas nespējot lāceni aizvilināt atpakaļ uz nožogojumu, tikapieņemts lēmums viņu nošaut, jo dzīvnieks esot radījis draudus apkārtējiem iedzīvotājiem. Mades tvarstītāji norādīja, ka viņu rīcībā arī neesot bijis instruments lāča īslaicīgai iemidzināšanai no attāluma.

Vēlāk Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Jānis Strautnieks intervijāLTV atzina - lai gan Latvijā privātajos zoodārzos tur savvaļas dzīvniekus,valstī nav speciālistu, kas būtu gatavi rīkoties ārkārtas situācijās, piemēram, ja dzīvnieks izbēdzis un tas ir jānoķer.

Sabiedrība dienestus kritizēja par to, ka ķērāji nav izmantojuši iemidzināšanas rīkus, kuri, kā vēlāk izrādījās, ir Pārtikas un veterinārā dienesta rīcībā, taču ķērāji skaidroja, ka tos nevarētu izmantot, jo tad dzīvniekam jāatrodas tuvu. Dzīvnieka rīcību pēc zāļu devas šāviņa nebūtu iespējams prognozēt.

Zīverts toreiz atzina, ka neviens nelepojas ar lēmumu Madi nošaut, bet tas bijis vienīgais risinājums.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!