Gulbim būs jāmaksā Lembergam 121 916 latu parāds

Lemberga prasības summu veido 113 200 latu parāds par vekseli un procenti par laikus neatmaksāto naudu. Prasība sākotnēji bija iesniegta par aptuveni 180 550 latu piedziņu.

Šodien AT no Gulbja par labu Lembergam piedzina arī 1305 latus kā tiesāšanās izdevumus.

Lemberga prasību pret "SWH Rīga" tiesa pilnībā noraidīja un piedzina no Lemberga par labu šai sabiedrībai 823 latus kā tiesāšanās izdevumus.

Tiesa nosprieda, ka Gulbis spriedumu līdz 14.novembrim var izpildīt labprātīgi.

Šodien pasludināto AT spriedumu 30 dienu laikā lietas dalībniekiem iespējams pārsūdzēt Senātā.

Gulbja un arī "SWH Rīga" pārstāve tiesā Ineta Malahovska pēc tiesas sprieduma pasludināšanas teica, ka spriedums noteikti tiks pārsūdzēts. Malahovska apgalvoja, ka "ne viens, ne otrs" no atbildētājiem naudu no Lejiņa nav saņēmuši, tāpēc nav skaidrs, kāpēc tā atmaksājama.

Šodien tiesas sēdē Malahovska sacīja, ka prasītājs nav pierādījis, ka Gulbis no Lejiņa naudu 1994.gadā ir saņēmis. Turklāt neesot skaidrs, kāpēc prasība celta gan pret Gulbi, gan "SWH Rīga".

Atbildētāju pārstāve arī uzsvēra, ka dokumentam, ar ko Lembergs pamato savu prasību, vairs nav vekseļa spēka, jo par to jau pirms vairākiem gadiem nav tikusi samaksāta valsts nodeva.

Malahovska arī apšaubīja Lejiņa iespējas 1994.gadā aizdot vairāk nekā 100 000 latu. Viņa pieļāva, ka visi Lejiņa aizdevumi bijuši "uz papīra", ko pierādot tas, ka neviena aizdevuma atmaksāšana neesot pieprasīta.

Pret šiem apsvērumiem iebilda Lemberga advokāts Viktors Tihonovs, paužot neizpratni par atbildētāju pārstāves prasību pierādīt naudas saņemšanas faktu. "Vai vajadzētu tiesā iesniegt Gulbja roku, kas pievienota līgumam, lai tā apliecinātu naudas saņemšanu," retoriski vaicāja advokāts.

Tihonovs uzsvēra, ka Lejiņš savulaik nodarbojies ar biznesu un naudas aizdošanu, turklāt viņa naudas līdzekļu apjoms tolaik bija lēšams ap miljonu latu. Tihonovs uzsvēra, ka Lembergam ir visas tiesības prasīt atmaksāt naudu, kas viņam nav laikus atdota.

Strīds saistīts ar 1998.gada Vidzemes priekšpilsētas tiesas lēmumu Lembergu apstiprināt par Lejiņa mantinieku.

Kopējā atstātā mantojuma vērtība, pēc Ventspils mēra aplēsēm, bija aptuveni trīs miljoni latu. Lembergs mantoja tiesības pieprasīt no trešajām personām parādus 113 200 latu, 533 000 ASV dolāru (aptuveni 317 000 latu) un 80 000 Vācijas marku (aptuveni 26 000 latu) apmērā.

Ventspils mērs iepriekš skaidrojis, ka "SWH Rīga" jau vairāk nekā deviņus gadus labprātīgi nav atmaksājusi naudu par vekseli un par to bijis jārūpējas Gulbim kā uzņēmuma valdes priekšsēdētājam. Tas neesot darīts, tāpēc Lembergs iesniedzis prasību tiesā.

Rīgas apgabaltiesa 7.martā daļēji apmierināja Lemberga prasību un piedzina no Gulbja kopumā Ls 117 388 parādu, ko veidoja Ls 113 200 parāds par vekseli un 4188 lati - nokavējuma procenti, kas Gulbim būtu bijis jāmaksā par laiku no 2004.gada 31.augusta līdz 2005.gada 7.martam.

Prasībā Lembergs lūdza tiesu piedzīt no atbildētājiem nokavējuma procentus 67 354 latus par deviņiem gadiem un 11 mēnešiem, tas ir, - par laiku, kopš viņš atzīts par Lejiņa mantinieku. Savukārt tiesa uzskatīja, ka par labu Lembergam piedzenami procenti tikai no brīža, kad atbildētājs uzzinājis par iesniegto prasību, proti, no prasības iesniegšanas brīža Rīgas apgabaltiesā.

Apgabaltiesa arī atzina, ka Lembergam ir tiesības saņemt no Gulbja likumiskos procentus 6% apmērā līdz sprieduma izpildei. Pārējā daļā prasību pret Gulbi tiesa noraidīja, un tāpat tika noraidīta Lemberga prasība pret "SWH Rīga".

Apelācijas sūdzības par šo tiesas spriedumu iesniedza abi atbildētāji - "SWH Rīga" un Gulbis.

Lemberga un Gulbja uzvārdi minēti saistībā ar Ģenerālprokuratūras tiesiskās palīdzības lūgumu Šveicei par Ventspils mēra iespējamo saistību ar Ventspils tranzīta uzņēmumu īpašniekiem.