Desmit gadus pēc Latvijas neatkarības izcīnīšanas situācija valstī sāka stabilizēties, līdz ar to samazinājās arī noziegumu skaits. Piemēram, 1927. gadā likumsargi atklāja 82% no pastrādātajām slepkavībām un 73,9% no laupīšanām. Noziegumu statistika Latvijas apriņķos bija visai līdzīga. Vienīgi Latgalē tika reģistrēts vairāk zirgu zādzību un kandžas tecināšanas gadījumu.
Ar laiku pieauga arī policijas tehniskā varēšana. 1928. gadā visu apriņķu krimināluzraugi saņēma daktiloskopijas piederumus noziedznieku pirkstu nospiedumu noņemšanai. Savukārt 1937. gadā daktiloskopijas piederumu somas sekmīgākai noziegumu apkarošanai izsniedza arī lauku kārtībniekiem. Iesākumā gan pirkstu nospiedumu noņemšana nevedās, jo lauku iecirkņu policisti daktiloskopijai nepievērsa vajadzīgo uzmanību un bieži vien savāktie pirkstu nospiedumi nebija izmantojami. Jau 1919. gadā tika nodibināta Rīgas policijas skola, kas sagatavoja likumsargus darbam visā Latvijā.
Apkopo noziedznieku žargonu
Tā kā policisti bieži vien izmantoja slepeno ziņotāju palīdzību, kuri paši nāca no noziedznieku vides, likumsargi apkopoja “kriminālo elementu” žargona vārdus. “Es gribētu apzīmēt vienu apstākli, ko esmu novērojis, un proti: pratinot un sarunājoties ar noziedzniekiem, kuri jau ir zināmā mērā atkausēti un pakļauti pratinātāja iespaidam, pielietojot sarunā ar viņu viņam tik pazīstamos un tuvos žargona izteicienus, no tīri psīcholoģiska viedokļa, to vēl jo vairāk var ietekmēt par labu pratinātājam. Viņam rodas it kā zināma tuvības sajūta, kā kaut kas kopīgs, un šī sajūta viņu vēl jo vairāk noved pratinātāja iespaidā, un pēdējam daudz vieglāk no viņa izzināt visu vajadzīgo. Ir labi zināms, ka zināmos apstākļos noziedznieks labāk atzīstas un uzticas ierēdnim, kurš, pēc viņa domām, viņu labāk izprot, bet neatzīstas ierēdnim, kurš pret viņu izturas augstprātīgi un uzpūtīgi,” 1937. gadā Iekšlietu ministrijas mēnešrakstā “Policija” norādīja kriminālās policijas inspektors Maksimils Grietēns.
