Kā uzskata kapteinis Vents Lapsenbergs, kurš šajās dienās atgriežas no savas otrās misijas Irākā, situācija Divānijā pēdējos pāris mēnešos drīzāk esot pasliktinājusies. To daļēji iespējams saistīt ar poļu kontingenta vadības aizdomīgi inerto attieksmi pret ziņojumiem par situācijas pasliktināšanos.
Jau pirms kāda laika pilsētā, kur latviešu karavīri veic regulāras patruļas, izveidojusies tā sauktā sarkanā zona, kurā koalīcijas karavīriem neoficiāli liegts iebraukt. Varbūt tieši tāpēc šī teritorija kļuvusi par vietējo kaujinieku atbalsta zonu un no turienes vairākas reizes apšaudīta nometne.
"Vietējie iedzīvotāji ir priecīgi, ka mēs neejam tur iekšā. Tagad Divānijā mūs neieredz, uzskata par okupantiem, un šādu noskaņojumu palīdzējuši izveidot vietējie līderi," stāstījis rotas komandieris.
Arī vietējās policijas un jaunveidojamās irākiešu armijas vēlmei darīt galu nemiernieku aktivitātēm neesot iespējams noticēt. Jau savas pirmās misijas laikā 2004.gadā Lapsenbergam radies iespaids, ka vietējām militārpersonām interesējot vienīgi alga, bet ne miers Irākā. Ne reizi vien irākiešu armija atteikusies doties patruļās uz Divāniju kopā ar latviešiem. Neesot saprotams, kāpēc šie karavīri nevēlas aizstāvēt savu pilsētu.
Tagad daudz lielākas briesmas koalīcijas spēkiem draud no spridzekļiem, kurus aizvien pilnveidojot. Sevišķi bīstamas esot tā sauktās virzienmīnas, kas burtiski izdedzinot caurumu jebkurā automašīnā. Pret to nav drošs nedz amerikāņu "Hummer", nedz citas automašīnas, kādas izmanto, patrulējot un braucot konvojos.
16.jūnija vakarā, kad jau bija satumsis, 2.vads Divānijas centrā nokļuvis pašā bīstamākajā slēpnī visas šīs sešus mēnešus garās misijas laikā. Patruļa saņēmusi pavēli doties uz minēto sarkano kvadrātu, no kura uz nometni raidītas raķetes.
Tuvojoties tam, latviešu karavīri apstājušies pie katra irākiešu policijas posteņa, kur norādīts virziens, kur varētu būt raķešu palaišanas iekārta. Šā iemesla dēļ tiek uzskatīts, ka tieši vietējie policisti ievilinājuši mūsu karavīrus slēpnī, kur viņus gaidījusi prāva kaujinieku vienība.
Iespējams, uzbrukumā bijis iesaistīts pat simt vīru, kas motorizēto patruļu apšaudījuši ar granātmetējiem un citiem strēlnieku ieročiem. Uzbrukums bijis sevišķi bīstams, jo šāvēji atradušies uz māju jumtiem.
Lapsenbergs uzskata, ka patruļas komandieris virsleitnants Ivars Stivriņš pieņēmis pareizu lēmumu - tikusi atklāta pretuguns, un tās aizsegā, cik vien ātri bijis iespējams, visai vienībai izdevies neskartai atstāt bīstamo teritoriju. Kādu no karavīriem glābusi bruņuveste, no kuras vēlāk izvilkta lode. Kopumā vada karavīri izlietojuši ap 70% līdzi paņemtās munīcijas.
Arī seržantam Ritvaram Tauriņam pavisam nesen nācies vadīt steidzamu patruļas atkāpšanos no bīstamas zonas. Starp pirmo un otro no braucošajiem spēkratiem iemesta granāta, kas eksplodējusi ar milzu troksni un liesmām.
Pirmajā kaujas transporta līdzeklī atradušies karavīri, kam šī jau bijusi otrā misija. Viņi par notikušo tikai pasmaidījuši, bet jaunie karavīri bijuši satraukti. Tauriņš devis pavēli pirmajai mašīnai strauji doties uz priekšu, bet pārējās pa tumšajām ielām no slēpņa projām devušās, braucot atpakaļ.
"Labi, ka otrajā mašīnā pie ložmetēja bija jaunais karavīrs un viņš saminstinājās un nešāva. Pieredzējušais karavīrs tā, visticamāk, būtu precīzi atbildējis. Kas zina, varbūt ciestu nevainīgi civiliedzīvotāji, bet tas mums nav vajadzīgs. Pilsētā sāktos demonstrācijas," stāstījis seržants Tauriņš. Savā otrajā Irākas misijā viņš esot iemācījies būt pacietīgs gan attieksmē pret citu armiju karavīriem, gan izpildāmajiem uzdevumiem.