Pilniem vēderiem dodamies pie īrijieša Ata un viņa draudzenes Zaigas. Abi tāpat kā daudzi latvieši šeit, dzīvo savrupmājas vienā istabā. Ata piedzīvojumi Īrijā ir visai skarbi. Iznācis tā, ka nelaimes gadījums darba vietā un insults Atim lika mācīties visu dzīvi no jauna. Tikmēr Ata sieva Latvijā viņam nezinot izšķīrusies no viņa un iztirgojusi kopīgos īpašumus, tā, rādīdams veselu papīru kaudzi ar dokumentiem, Atis mums sašutis stāsta par savām nebūšanām. Zaiga ik pa bridim piepalīdz viņam sakārtot "sajukušos failus" un ir tāda sajūta, ka neskatoties uz visām ķibelēm, viņi ir laimīgi. Krietnā pusmūžā abi ir aizlaidušies no iepriekšējās dzīves Latvijā un sākuši jaunu. Un šādu stāstu te ir ļoti, ļoti daudz.
Vēlāk satiekamies ar labu mūsu paziņu dīdžeju Valēriju. Satikšanās vieta norunāta pašā Dublinas centrā pie Spīles (tā te latvieši nodēvējuši augstāko Dublinas arhitektonisko veidojumu). Te, tāpat kā pie Laimas pulksteņa Rīgā, satiekas visdažādākie cilvēki. Valērijs viņu vidū labi pamanāms - stalts, kā vienmēr kārtīgi sapucējies, ar spodrām kurpēm stāv un gaida mūs. Čau! Vienmēr laipni gaidīti: saka Valērijs. Tiekamies, lai nofilmētu Valērija foto, uz kuras redzams viņš un Māris Gulbis. Ar zināmu lepnumu musu draugs un viens no filmas varoņiem velk no kabatas ārā bildes un mēs turpat kādā šķērsieliņā Edvīna mašīnas bagāžniekā uzfilmējam Valērija dārgās atmiņas.
Jau krietni sāk krēslot, un Mazdiņa mūs ved mājās. Kā vienmēr runājam par īrijiešu priekiem un bēdām. Edvīns ir profesionāls šoferis un ik pa brīdim šausminās par īru braukšanas kultūru. Un tā arī ir, brauc te savādi. Īriem esot divu veidu tiesības. Vienas - ar kurām var braukt ārpus valsts, otras - vietējai braukšanai. Izskatas tā, ka daudzi brauc ar otrajām, kuras iegūt varot diezgan vienkārši. Runājam, līdz aizrunājamies par lauksaimniecibā strādājošiem īrijiešiem. Un tad nāk Edvīna fundamentālais atzinums – kā lai kāpostu laukā dikti izpaužas?! Trīs kāpostu maisus jau nepacelsi… Pa vienam vien janes. Vai nav skaista atziņa?