Sarunā ar portālu "Delfi" Paegļkalna un viņas kolēģe, Administratīvās tiesas Rīgas tiesu nama tiesnese Arlita Zariņa ieskicē, kā un kāpēc radās administratīvās tiesas, par kādiem jautājumiem tās lemj un kā lēmumi ietekmē cilvēkus.
Administratīvā procesa iedzīvināšana
Runājot par 15 gadus senu vēsturi, Zariņa skaidro, ka sākumā ideja bija izstrādāt pilnīgi jaunu regulējumu – Administratīvā procesa likumu -, kas līdz detalizācijas pakāpei regulē tos jautājumus, kas līdz tam, proti, visā okupācijas laikā Latvijā netika regulēti. Tiesnese to vērtē kā mēģinājumu iestādēs iedzīvināt tiesiskai sistēmai atbilstošu procesu, vienlaikus nosakot kādu, kas spēj šo procesu pārbaudīt.
Civillietās un krimināllietās tiesību principi tomēr ir atšķirīgi, tāpēc bija nepieciešama jauna profesionāļu grupa, kas varētu atbilstošā kvalitātē spriest arī administratīvās lietas. Šie profesionāļi nākuši gan no iestādēm, gan tiesību zinātnieku vidus, bijuši arī tiesneši, kas nākuši no vispārīgās jurisdikcijas. "Līdz ar to izveidojās tāda brīnišķīga buķete," pauž Zariņa.
"Tas ir jauns tiesu atzars, pilnīgi citas tiesības. Tās ir publiskās tiesības, bet tās nav sodošas," paskaidro Paegļkalna. Piemēram, administratīvo pārkāpumu process paredz sodu par sabiedriskās kārtības pārkāpumiem, savukārt kriminālprocess – paredz sodus par noziedzīgiem nodarījumiem. Abas tās ir sodošās tiesības. Būtībā jauns tiesu atzars bijis nepieciešams, lai būtu no publiskām tiesībām un citiem principiem izrietošs skatījums uz valsts attiecībām ar privātpersonu.
Okupācijas laikā, totalitārajā režīmā, administratīvais process nepastāvēja. "Cilvēks nebija aizsargāts pret valsti, administratīvo tiesu uzdevums ir aizsargāt cilvēktiesības, aiz katras to tām slēpjas kāda konkrētāka tiesība. Piemēram, tiesības uz īpašumu aptver daudzas citas konkrētākas tiesības. Mēs katrs kādā brīdī saskaramies ar valsti, pat neapzinoties to," stāsta Paegļkalna. Kā piemērus viņa min pienākumu iesniegt ienākumu deklarāciju, tiesības atprasīt attaisnotos izdevumus, tiesības būvēt vai saņemt sociālos pabalstus, piemēram, par bērna piedzimšanu vai darbnespēju. "Vienkāršoti izsakoties, administratīvās tiesas nodrošina tiesisko aizsardzību gadījumos, kad, iespējams, cilvēka ieskatā valsts ir pieļāvusi kļūdu, tad to tiesa pārbauda," paskaidro apgabaltiesas tiesnese.
Uz visām tiesām visos tiesu procesos attiecas tie principi, kas izriet no Satversmes, taču administratīvajām tiesām tie esot nedaudz atšķirīgi. "Civillietās ir iesaistītas divas vienlīdzīgas puses, tālab uz tām attiecas sacīkstes princips, jo tās atrodas salīdzināmā stāvoklī. Administratīvajā procesā ir objektīvā izmeklēšana, tiesām ir pienākums veicināt privātpersonas tiesību aizsardzību," nosaka tiesnese. Viņai piekrīt arī kolēģe no Administratīvās rajona tiesas, norādot, ka iestādei kapacitāte ir daudz lielāka. "Lai izlīdzinātu pozīcijas, ir objektīvā izmeklēšana. Jūs jautājums bija, vai ir vajadzīga atsevišķa tiesa, atbilde ir nē, bet tas ir tiesību politikas izšķiršanās jautājums. Ja mēs skatāmies uz Eiropu kopumā, tad Skandināvijā nav tādas atsevišķas tiesas, visas lietas tiek skatītas vienā, bet tur ir cita tradīcija – tur tiesas bija jau no pirmsākumiem pieradušas skatīt šādas lietas. Mēs pēc neatkarības atgūšanas pārejam no viena atzara uz otru, mums nebija pieredzes piemērot administratīvo procesu kā tādu," vēstures attīstību administratīvo tiesu kontekstā, ieskicē Zariņa.
Līdz mūsdienām
Ko esam spējuši ar administratīvajām tiesām paveikt 15 gados, Zariņa norāda, ka, viņasprāt, izdevies izveidot stabilu pamatbāzi, lai iestādēm būtu skaidri pamatjautājumi administratīvajā procesā. "Mums vairs nav jāraksta ļoti izskaidrojoši nolēmumi kā pirmsākumos. Toreiz tika rakstīti spriedumi, lai izskaidrotu, kas ar tām normām domāts, lai piedāvātu ne tikai gramatiski izlasīt tekstu, bet arī kaut kā sistēmiski uz to visu paskatītos. Lai saprastu, kāpēc tā norma vispār ir radīta, kādu tiesību aizsardzībai domāta. Manuprāt, ielikti brīnišķīgi pamati pirmajos 10 gados," komentē Zariņa. Viņa arī uzskata, ka patlaban administratīvās tiesas nonākušas stadijā, kad vairāk jākoncentrējas uz niansētākām lietām, kas pirmajā brīdī varbūt nav redzamas. Sarežģītākām un komplicētākām lietām. "Pamatbāze ir ielikta. Joprojām, protams, jākoncentrējas uz ļoti pārdomātu argumentāciju jebkurā gadījumā, bet nav vairs tik ļoti lielā mērā jāveido pamatizpratne," paskaidro administratīvās rajona tiesas tiesnese.
Iepriekš administratīvajām tiesām pārmests, ka tās parasti raksta ļoti garus nolēmumus. Paegļkalna piekrīt, taču norāda, tas tas vairāk attiecināms uz pagātni. "Rakstīja gari. Šobrīd arī rakstām varbūt salīdzinoši gari, bet spriedumi tomēr kļūst īsāki un koncentrētāki. Administratīvās tiesas aprakstīja cilvēkiem sākotnēji nesaprotamus jautājumus, par ko lemjam konkrētā lietā. [..] Sākotnēji aprakstījām, lai izglītotu un saprastu. Mērķis bija gan indivīdam, gan iestādēm likt saprast, kas aiz tā visa slēpjas, " teic Paegļkalna. "Arī pašiem sev," iestarpina Zariņa. Tam piekrīt arī Paegļkalna.
Tāpat administratīvajā procesā reizēm esot jādomā, vai konkrētā lieta ir pakļauta izskatīšanai tieši administratīvajā tiesā. "Mums ir arī diskusijas, vai jautājums ir pakļauts mums, vai varbūt tas vispār ir, piemēram, ar civiltiesisku dimensiju vai kriminālprocesuāls," norāda apgabaltiesas tiesnese.
Lūgtas izskaidrot, ar ko atšķiras administratīvās lietas no administratīvo pārkāpumu lietām, Paegļkalna atzīst, ka sabiedrībā šajā jautājumā valda neviennozīmīga izpratne. "Administratīvo pārkāpumu lietas, tas nosaukums, nāk no padomju laikiem. Administratīvās tiesas padomju laikā nebija. Administratīvie pārkāpumi ir sabiedriskās kārtības pārkāpumi. Ja cilvēks pieļauj pārkāpumu vai nu, piemēram, satiksmē vai patvaļīgi būvējot ēku, vai veic vides pārkāpumu, piesārņojot dabu, tad viņš faktiski izdara sabiedriskās kārtības pārkāpumu. To sauc par administratīvo pārkāpumu. Savukārt administratīvās tiesības un process attiecas uz situācijām, kur persona netiek sodīta," skaidro Paegļkalna. Specifisks izņēmums ir konkurences tiesību pārkāpumi, kā arī pārkāpumi finanšu un kapitāla tirgū, par kuriem ir paredzēts sods. Klasiskas administratīvās lietas ir divos gadījumos – vienā gadījumā ir labvēlīgs akts, proti, prasītas tiesības, bet otrā gadījumā – uzlikts pienākums. Piemēram, ja persona vēlas saņemt kaut ko no valsts, tā nāk uz tiesu ar prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Savukārt, ja valsts kādu pienākumu uzliek privātpersonai, piemēram, tipiski tas būtu pienākums samaksāt nodokli, - tad tas ir nelabvēlīgs administratīvais akts.
"Privātpersonai ir ļoti daudz tiesību, kas, ja vien tās ir pamatotas, rada tiesības uz labvēlīgu administratīvo aktu. Tās, piemēram, ir tiesības uz nodokļa pārmaksu, ja tāda ir izveidojusies, tiesības būvēt, tiesības piedalīties gājienos, tiesības uz vārda maiņu, tiesības uz pilsonību, tiesības saņemt pabalstu par bērna piedzimšanu utt." uzskaita Paegļkalna. Viņa atzīst, ka lielāko proporciju lietu veido nodokļu strīdi. "Mums ir arī cita rakstura lietas, piemēram, patērētāju tiesību aizsardzība, vides jautājumi, valsts sociālā apdrošināšana, Eiropas fondu līdzekļi, zemes strīdi, ieslodzīto personu cilvēkttiesību aizsardzība un citas" administratīvo tiesu plašo darba lauku ieskicē apgabaltiesas tiesnese.
Atbildot uz jautājumu, kas ir kopīgs administratīvajām lietām un administratīvā pārkāpuma lietām, Zariņa īsi bilst: "Pirmais vārds - administratīvais. Vairāk nekā kopīga tur nav. Arī kompetence administratīvo pārkāpumu lietās nav mums. Tās ir saucamās "mazās krimināllietas"," skaidro Zariņa.
Administratīvajās lietās vienmēr vienā pusē būs valsts, taču valsts ir plašākā izpratnē. Proti, šajā gadījumā valsts būs jebkas, kas veic publisko funkciju. "Piemēram, Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD). Tā nav valsts klasiskā izpratnē. Tā ir kapitālsabiedrība. CSDD arī izdod administratīvo aktu, piemēram, neizsniedz tiesības vai, veicot transportlīdzekļa tehnisko apskati, atsaka labvēlīga slēdziena izdošanu, ja konstatē kļūdas. To veic CSDD, kam ir valsts deleģētā funkcija. Kaut kādās situācijās arī uzņēmumi, kapitālsabiedrības var pildīt šo funkciju. Ārstu biedrība, kas izsniedz sertifikātu, arī darbojas valsts vārdā – valsts akceptē ārstu, ka viņš ir nokārtojis visas kvalifikācijas prasības," piemērus uzskaita Paegļkalna.
Interesantas lietas, par ko spriedušas administratīvās tiesas
"Es daudz par to domāju, skatījos no tiesas viedokļa. Nesauksim tās par nozīmīgākajām, jo juristu aprindās nozīmīgas, visticamāk, būs specifiskākas lietas, ar sarežģītiem juridiskiem jautājumiem, bet cilvēkiem, kas nav juristi, nozīmīgas būs tās, kurām ir stāsts, kas cilvēkam ir saprotams. Varētu varbūt teikt, ka lietas, kuros bijis pagrieziena punkts kādos noteiktos jautājumos, par kurām iestādes pat nav aizdomājušās," vaicāta par nozīmīgākajām lietām, kuras spriedušas administratīvās tiesas, saka Paegļkalna.
Kā vienu no šādām lietām Paegļkalna min lietu, ko viņa pati arī skatījusi - par to, kā valsts skatās uz attaisnotiem izdevumiem, proti, ko valsts akceptē kā izdevumus par medicīniskiem pakalpojumiem. "Konkrētajā situācijā bija veikta mākslīgā apaugļošana. Valsts ieņēmumu dienests (VID) akceptēja tikai pašu pēdējo posmu, fizisko iejaukšanos sievietes organismā, bet mēs atzinām, ka tas ir jāvērtē pēc būtības, ka visa procedūra ir kopums, jo iejaukšanās cilvēka organismā nav bijusi pašmērķīga, bet cēloņsakarībā ar visu, kas noticis iepriekš," situāciju ieskicē apgabaltiesas tiesnese. Šajā lietā tiesa atzina, ka valstij jāņem vērā izdevumi par visu veikto darbību kopumu, kas rezultējās olšūnas apgaugļošanā.
"Jā, tiesas ir palīgs cilvēkam, kuram šķiet, ka rezultāts varbūt nav pietiekami taisnīgs. Mēs varam paskatīties pēc būtības uz apstākļiem," nosaka tiesnese.
Kā vēl vienu piemēru viņa min administratīvo lietu par maternitātes pabalstu. Sievietei piedzimis pirmais bērns, nesasniedzot pirmā bērna divu gadu vecumu, piedzimis otrais bērns, un pēc tam – nesasniedzot otrā bērna divu gadu vecumu – piedzimis arī trešais mazulis. Par pirmajiem diviem bērniem sievietei aprēķināts pabalsts, respektējot viņas faktiskās sociālās iemaksas pirms pirmā bērna piedzimšanas, taču par trešo bērnu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra nav pabalstu aprēķinājusi pēc sievietes faktiski veiktajām iemaksām pirms pirmā bērna piedzimšanas, bet gan pabalsta aprēķinam izmantojusi metodiku, ka vispār sociālās iemaksas nav veiktas. "Tiesa konstatēja, ka ir likuma robs, jo likumdevējs nebija apsvēris šo netipisko situāciju. Likumdevējs ir noteicis, ka par otro bērnu maksājam kā par pirmo, savukārt par trešo tas nav likuma tekstā tieši paredzēts. Tiesa atzina, ka, kaut arī likums gramatiski par to klusē, likuma mērķis ir paredzēt, ka arī par trešo bērnu mātei pienākas tāds pats pabalsts kā par pirmo un otro bērniņu, tikai likumdevējs to nav "uzlicis uz papīra", likuma jēga ir atrodama aiz rakstītā teksta" skaidro tiesnese.
Vaicāta, vai pēc šāda sprieduma, VSAA tagad vienmēr automātiski jāparedz "tādi paši spēles noteikumi" visiem vecākiem, kuriem apstākļi ir tādi paši, Paegļkalna apstiprina, ka tā tam būtu jābūt. "Tas atbilst mērķim, kāpēc tas pabalsts ir paredzēts. Konkrētās mātes situācija nav salīdzināma ar gadījumu, kad personai vispār nav nekādu iemaksu, un tāpēc tiek ņemta vērā valsts noteiktā summa pabalstam. Šajā gadījumā iemaksas ir bijušas, tāpēc nav saprotams, kāpēc par trešo bērnu nav maksājams tāds pats pabalsts kā par pirmo un otro bērnu," norādīja tiesnese. Viņa norāda, ka tieši tas arī ir interesants šādā lietā - likumdevējs šādu situāciju nebija apsvēris, bet tiesa uz to paskatījās tā, ka situācija ar trešā bērna piedzimšanu konkrētajā gadījumā ir tāda pati kā ar pirmā un otrā bērna piedzimšanu, un tā nav salīdzināma ar tiem gadījumiem, kad sociālo iemaksu nav vispār.
Iestādēm būtu jāseko tiesas norādēm. Tā ir tiesas interpretācija, tiesas spriedumam ir likuma spēks, un iestādēm faktiski tas jārespektē. "Tās arī ir vadlīnijas, ko administratīvās tiesas dod un sākotnēji ir devušas iestādēm, lai tās rīkotos tiesiski. Nav pamata šo pašu tiesību normu piemērot atšķirīgi situācijā, kas ir tieši tāda pati. Protams, ka tas spriedums attiecas uz konkrēto pieteicēju, bet, ja apstākļi ir tādi paši, iestādei nav pamata no šādas interpretācijas atkāpties" tā Paegļkalna.
Zariņa norāda, ka gan tiesa, gan iestāde var lemt atšķirīgi, bet tad jābūt konkrētam pamatojumam. "Patiesībā jāatspēko tā argumentācija, kas norādīta spriedumā. Ja nepiekrīt, tad jāiet līdz galam, bet ar Augstākās tiesas nolēmumu, es domāju, ka diskusijas ir beigušās," noteic Zariņa.
Tiesneses gan norāda, ka VSAA ir viena no tām iestādēm, kas parasti ļoti respektē tiesu nospriesto. "Ir arī tendence iestādēm kopumā sekot un nestrīdēties par līdzīgām lietām. Šis piemērs, ko Lauma teica, ir arī atbilde uz jautājumu kā ir mainījies administratīvo tiesu darbs. Šajā brīdī jau mēs strādājam ar likuma robiem, kur regulējuma nav, tas ir par plašu vai par šauru," rezumēja Zariņa.
"Nereti administratīvajām tiesām tiek pārmests, ka mēs ļoti daudz lemjam "iestādēm par labu" - noraidām pieteicēju pieteikumus un esam tāds kā iestāžu pagarinājums. Pirmkārt, mēs neesam iestāde. Mēs esam tiesa, mēs pārbaudām strīdā faktiskos apstākļus un vērtējam tos piemērojamo tiesību normu kontekstā. Paskatāmies aiz likuma teksta, kas tad ir tas patiesais mērķis, bet tas vien, ka tiesas ļoti bieži un lielākajā daļā noraida pieteikumu, tikai liecina par to, ka patiesībā ar mums viss ir kārtībā – nu tā kopumā uz to skatoties," paskaidro Paegļkalna. Viņa norāda, ka tas norāda uz to, ka sabiedrība un arī iestādes ir augušas. "Iestādes respektē, ko tiesas saka, un strādā aizvien kvalitatīvāk. Protams, ir gadījumi, kad tiesa redz iestāžu kļūdas, ir pieļauti labas pārvaldības pārkāpumi, redzama pārāk liela birokrātija, bet kopumā attiecībā uz lēmumu pieņemšanu iestāžu darbs ir uzlabojies," situāciju iezīmē apgabaltiesas tiesnese.
Viņa gan uzsver, ka pašiem cilvēkiem ir jābūt gana aktīviem, lai risinātu tiem būtiskus jautājumus kamēr tas ir iespējams. Kā viens no piemēriem ir būvniecības process, ja sabiedrība detālplānojuma izstrādes laikā nav iebildusi, tad pēc tam vairs nevar nākt uz tiesu un iebilst pret būvatļauju tāpēc vien, ka negrib šajā vietā, piemēram, kinoteātri, ko detālplānojums atļauj. "Sabiedrības modrība un sabiedrības izglītotība. Ir jādomā, vai jautājums ir tiesiski un sabiedriski, tostarp vides aspektā, nozīmīgs, un ja ir, tad jānāk aizstāvēt savas tiesības tiesā," paskaidro Paegļkalna.
Savukārt Zariņa pauž, ka nu jau no lietas dalībniekiem tiek prasīta aktīva paša tiesību aizstāvēšana. "Iepriekš bijām ļoti, ļoti pretimnākoši, bet šobrīd uz sabiedrību jau raugāmies kā uz nobriedušu personu. Ir zināmas prasības, kas ir jāizpilda. Gribam, lai cilvēks pats ir izdarījis gana daudz, atbilstoši komunicējis, ir līdzdarbojies pierādījumu vākšanā, cik tas ir viņa iespējās – iesniedz tos pierādījumus, kas ir viņa rīcībā vai pasaka, kur konkrētie pierādījumi būtu iegūstami. Mēs šobrīd prasām vairāk no cilvēka. Tas arī tāds nākamais solis - veidot atbildīgāku pietecēja lomu kopumā," nosaka Zariņa.