Latvijā dzīvo daudzi nepilsoņi un pastāvīgo uzturēšanās atļauju saņēmušie ārvalstnieki, kuri ilgstoši dzīvo Latvijā un uzskata Latviju par savu valsti. Apliecinot savu piederību šai valstij un vēloties aktīvi iesaistīties tās veidošanā, šie cilvēki ir izteikuši vēlmi kļūt par Latvijas pilsoņiem. Viņi ir apguvuši latviešu valodu, zina valsts himnu un Latvijas vēsturi, kā arī Latvijas Republikas Satversmes pamatnoteikumus. Tomēr daudzi no viņiem ir palikuši bez darba, tātad bez Pilsonības likumā paredzētā legālā iztikas avota. Viņi ir spiesti meklēt darbu ārvalstīs, lai līdzīgi kā Latvijas pilsoņi, nopelnītu iztiku sev un savām ģimenēm un nekļūtu par slogu Latvijas valstij.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tieši ekonomiskās krīzes izraisītā nepieciešamība uz laiku aizbraukt no Latvijas atņem viņiem iespēju pretendēt uz Latvijas pilsonību. Skumji ir šo cilvēku stāsti, jo aizbraucot darba meklējumos, piemēram, uz Īriju un paliekot tur strādāt ilgāk kā sešus mēnešus, šie cilvēki pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes un Iekšlietu ministrijas ierēdņu domām zaudē iespēju pretendēt uz Latvijas pilsonību, jo pēdējos piecus gadus viņu pastāvīgā dzīvesvieta nav bijusi Latvijā. Viņiem ir sāpīgi apzināties, ka nopelnot ārvalstīs naudu un izpildot Pilsonības likuma prasību par legālu iztikas avotu, viņi neatbilst citam Pilsonības nosacījumam.

Pilsonības likums nosaka, ka naturalizācijas kārtībā Latvijas pilsonību var iegūt vienīgi personas, kurām naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas dienā pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā piecus gadus ir bijusi Latvijā.

Tātad Pilsonības likums pamatoti nosaka, ka nepieciešams ne mazāk kā piecus gadus pastāvīgi dzīvot Latvijā, lai personu varētu uzņemt pilsonībā naturalizācijas kārtībā. Likumdevējs nav noteicis, ka personai naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas dienā pēdējos piecus gadus pastāvīgi jādzīvo Latvijā. Likumā ir vienīgi norāde par to, ka šo termiņu skaita no 1990.gada 4.maija.

Tomēr Jūsu sniegtajā atbildē uz deputāta jautājumu š.g. 9.jūnijā norādīts, ka persona neatbilst Pilsonības likuma 12.panta pirmās daļas 1.punkta nosacījumiem, ja personas pastāvīgā dzīvesvieta noteiktu laika posmu nav bijusi Latvija. Šādā gadījumā persona varēs iesniegt lūgumu uzņemt viņu pilsonībā naturalizācijas kārtībā tikai pēc pieciem Latvijā pastāvīgi nodzīvotiem gadiem no brīža, kad persona atkārtoti ir izvēlējusies Latviju kā savu pastāvīgās dzīvesvietas valsti.

Man kā Latvijas pilsonim un Latviju mīlošam cilvēkam ir svarīgi, lai visi Latvijas iedzīvotāji, kas šeit dzimuši vai apmetušies uz dzīvi, ir piederīgi Latvijai, jo viņi ir mūsu vērtība. Uzskatu par diskriminējošu šādu interpretāciju, kas nostāda nevienlīdzīgā situācijā cilvēkus pēc to pilsonības. Ja trūkumā nonākušie Latvijas pilsoņi neko nezaudē, aizbraucot strādāt ārvalstīs, tad Latvijas nepilsoņi zaudē ļoti nozīmīgas tiesības iegūt Latvijas pilsonību. Tas iespējams būs izšķirīgais, kas lems par labu viņiem neatgriezties Latvijā.

Pašreizējā situācija ir grūta daudziem Latvijas iedzīvotājiem un tāpēc ir svarīgi, lai visi Latvijā dzīvojošie justu pret sevi vienādu attieksmi un valsts politika būtu vērsta uz to, lai Latvijas valstspiederīgie, kas vēlas dzīvot šajā valstī, varētu iegūt Latvijas pilsonību – šo noturīgo tiesisko saikni ar Latvijas valsti.

Tāpēc aicinu Jūs kā politiķi, kura ir atbildīga par politikas īstenošanu pilsonības jautājumu apakšnozarē, izvērtēt līdzšinējo Pilsonības likuma piemērošanas praksi un rast risinājumu interpretēt Pilsonības likuma normas labvēlīgi Latvijas valstspiederīgajiem.

Ja Jūsuprāt nav iespējams mainīt šo praksi, aicinu Jūs virzīt nepieciešamos grozījumus Pilsonības likumā, jo man nav vienaldzīgi ne šo cilvēku likteņi, ne Latvijas nākotne.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form