Pēc Vilka teiktā, liela daļa no Latvijas faunai raksturīgajām kukaiņu sugām īslaicīgi spēj izturēt salu līdz mīnus 35 grādiem pēc Celsija skalas, bet dažas īpaši aukstumizturīgas sugas var izdzīvot pat pie mīnus 50 grādiem.
Laika gaitā kukaiņiem ir izveidojušās dažādas stratēģijas, kā labāk pārlaist ziemu. Vairums no vietējām sugām ir pietiekami labi piemērojušās tam, ka ziemā var būt sagaidāms pamatīgs aukstums, un jau savlaicīgi - vasaras beigās un rudenī - tam pienācīgi sagatavojas. Sagatavošanās nozīmē piemērotas ziemošanas vietas izvēli, dzīves cikla pieskaņošanu gadalaiku ritmam un visbeidzot arī fizioloģiskas pārmaiņas pašā kukaiņa ķermenī.
Daļa kukaiņu netērē laiku drošas ziemošanas vietas meklēšanai un lieliski pārziemo tieši tajā sava dzīves cikla stadijā, kas ir visizturīgākā pret zemām temperatūrām. Parasti tās ir olas, un sienāžiem, siseņiem, laputīm, daudziem tauriņiem un vabolēm ziema paiet tieši šādi. Vienkāršs veids, kā pārlaist ziemu, ir izvēlēties maksimāli siltāku ziemošanas vietu. Tādēļ daudzi kukaiņi izvēlas ziemot zem sniega segas, kas ir ļoti labs termoizolācijas materiāls, kur kukaiņi jūtas pietiekami komfortabli un aukstums tiem netiek klāt, īpaši tik sniegotās ziemās, kādu piedzīvojam šogad.
Augsne, meža zemsega, uz zemes guļošas kritalas ir kukaiņiem ļoti pievilcīgas ziemošanas vietas. Augsnē ziemo, piemēram, skrejvaboles, kas savas plēsonīgās dabas dēļ dārzos un tīrumos palīdz tikt galā ar dažādiem uz kultūraugiem dzīvojošiem kukaiņiem. Mežā dzīvojošās skrejvaboles labprāt izvēlas kādu labi satrūdējušu kritalu un pa vairākām kopā tur iekārtojas zem mizas kritalas virspusē. Virspusē tādēļ, ka pavasarī tur neuzkrāsies sniega kušanas ūdeņi. Augsnē ziemo arī kartupeļu lapgrauzis jeb kolorādo vabole. Šai no Amerikas savulaik Latvijā nokļuvušajai sugai gan zema temperatūra pavisam noteikti nepatīk, tādēļ tas papildus ierokas līdz pat viena metra dziļumam, kur augsne nesasalst. Pagājušajā gadā bija novērojama intensīva maijvaboļu lidošana, un arī šo vaboļu kāpuri un pašas vaboles pārziemo dziļākos augsnes slāņos, informēja Vilks.
Augsne ir svarīga kukaiņu ziemošanas vieta, un to vislabāk parāda tās sugas, kam daļa indivīdu ziemo augsnē, bet daļa kaut kur citur. Piemēram, ābolu tinējs, kas ir pavisam neuzkrītoši pelēkbrūns sīktauriņš, taču plaši pazīstams, pateicoties kāpuram, jo gandrīz ikkatrs, ēdot ābolus, kādreiz ir trāpījis "tārpainā" ābolā. Šī tauriņa kāpuri ziemo lielākoties uz ābeļu stumbriem zem atlupušas mizas, tomēr daļa no populācijas izvēlas pārziemot augsnē. Cits plaši pazīstams kukainis ir egļu astoņzobu mizgrauzis. Arī mizgrauzis var pārziemot savā attīstības vietā zem egļu mizas, tomēr lielākā daļa no mizgraužiem pavasari sagaida meža zemsegā, kur ir drošāk, jo sals netiek klāt un netraucē arī dzeņi un dzilnīši.
Neatkarīgi no tā, kādu ziemošanas vietu kukaiņi ir izvēlējušies, tie pāriet diapauzes jeb miera stāvoklī. Ķermenis sastingst, vielmaiņas intensitāte samazinās, uz ķermeņa var pat veidoties ledus. Ja ziema ir atnākusi pakāpeniski, bez straujas sala iestāšanās, un decembrī Latvijā nebija pārāk skarba ziema, kukaiņu ķermenis ir pilnībā pielāgojies ziemošanai, tajā ir notikusi virkne fizioloģisku pārmaiņu, kas ļauj kukaiņiem pārciest zemas temperatūras. Viena no interesantākajām fizioloģiskajām pārmaiņām ir tā, ka kukaiņu ķermenis zaudē daļu no ūdens un tajā uzkrājas specifiskas vielas - antifrīzi, kas neļauj sasalt ķermeņa šķidrumam vai ievērojami samazina tā sasalšanas temperatūru.