"Cilvēkiem ir tendence meklēt vainīgos un rādīt ar pirkstu kaut kur laukā. (..) Kādi ir mani dēmoni, no kuriem jātiek vaļā man? (..) Brīvam no visa traucējošā ieraudzīt Kristu skaidri, iemīlēt pilnīgi un sekot viņam tuvu, tā ir katra personīgā augšāmcelšanās, kas patiesībā ir liela un dārga. (..) Tieši baznīcai apustulis Pāvils saka, lai svētkus svinam ar skaidrības un patiesības neraudzēto maizi, nevis ar ļaunuma un samaitātības veco raugu. Tādēļ izmetiet ļauno no pašu vidus," sacīja garīdznieks.
"Vai varam beidzot izmest no sava vidus, piemēram, korupciju, kas nozog valsti, kas bija mūsu lielā cerība un ir latviešu tautas pēdējā cerība. Vai varam izmest no sevis dēmonu, kas mudina dot, ņemt vai pat prasīt kukuļus, padarot visu pērkamu," sacīja Vanags.
"Korumpētajam cilvēkam ir jāmainās, vai arī viņš ir jāmaina. Vai varam padzīt dēmonu, kurš pleš platāku plaisu starp bagātajiem un nabagajiem, un zemāko ešelonu darbaļaudīm spiež baiļoties un ciest klusu par netaisnībām, lai tikai nepazaudētu to pašu darbu, kurš gan sniedz noteikto algas minimumu, bet ne minimālo cilvēka cieņu. Vai varam izmest laukā mošķus, par kuriem visi šausminās, ja kāds pētniecisks raidījums kādu izvelk gaismā, bet kuri citādi sēž klusi zem ūdens virsmas un sapin kājas normālai tautsaimniecībai (..). Tā būtu Latvijas augšāmcelšanās, kad sausie kauli atkal kļūtu dzīvi," sacīja mācītājs.
"Vieglāk pateikt, nekā izdarīt? Iesīkstējuši cilvēki tā paši no sevis nemainās. Kristus rāda brīvības atslēgu. Labā vēsts ir tā, ka Kristus tuvumā var mainīties arī iesīkstējušais cilvēks, jo Dieva gars spēj izraisīt iekšējas pārmaiņas, ko cilvēka samaitātā griba nespēj un nevēlas," sacīja Vanags.
"Domājot vēl plašāk par Rietumu civilizāciju, kuras dzīvesveidu piedāvājam pasaulei kā pašu labāko cilvēces sasniegumu, vai tajā vēl ir tik daudz kristīgu vērtību, lai neļautu savām kompānijām nežēlīgi izmantot resursus nabadzīgajās valstīs, vietējiem atstājot tikai piesārņojumu. Vai vēl pietiek kristīgo vērtību Rietumos, lai savaldītu savus biznesmeņus, kas uzpērk valdības un kukuļo ierēdņus, korumpējot valsts pārvaldi, grūžot tautas nabadzībā un bruņotos konfliktos, no kuriem vēl nopelna, pārdodot ieročus. Tas viss papildina migrācijas straumes tieši ar ekonomiskajiem bēgļiem, ko pēc tam negribam pie sevis uzņemt. Vai, meklējot plauktā lētāko produktu, sev arī pajautājam, vai zemā cena nav iegūta, mokot dzīvniekus vai verdzinot bērnus kādā nabadzīgā valstī," teica arhibīskaps.
"Visbeidzot, mēs ceram, ka NATO mūs sargās, ka mūsu karavīri vajadzības gadījumā noliks galvu par savu valsti un tautu. Lai to no viņiem prasītu, ir vai nu viņiem ļoti daudz jāmaksā, vai arī jādod iespēja lepoties ar savu valsti, sabiedrību un tās vērtībām. Vai varam, liekot roku uz sirds, sacīt, ka visi tikumi, ko piekopjam savā civilizācijā ir tie, par kuriem ir gods nolikt galvu un ar ko lepoties citu civilizāciju priekšā? Ka Eiropai tie palīdz būt jaunai un vitālai (..) Daudzējādā ziņā mums ir ar ko lepoties, taču mums arī jāizmet ļaunums pašiem no sava vidus, pirms liekam sevi par mērauklu citiem," uzsvēra Vanags.
"Vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Tā gan. Kā lai vienkāršs cilvēks saprot, no kura gala klāt ķerties? Saviem mācekļiem, un gan jau arī citiem, augšāmceltais Kristus saka priekšā: izmēz no sevis veco raugu (..) Dēmoni atkāpjas dzīvā Kristus tuvumā, un Kristus grib augšāmcelties un pa īstam dzīvot katrā cilvēkā," sacīja Vanags.
Viņš arī atzīmēja, ka Latvijā ir vairāku konfesiju baznīcas. Katrā no tām ticīgie redz "Jēzu mazliet citādā izskatā". "Mēs nevaram atļauties cīnīties vēl cits ar citu," sacīja Vanags, piebilstot, ka Latvijā kopā dzīvo ne tikai dažādām konfesijām, bet arī dažādām tautībām piederīgie.
"Domstarpības mēdz tā aizmiglot acis, ka nespējam cits citā ne tikai Jēzu, bet pat cilvēku saskatīt. Ja acis noskaidrotos, mēs ieraudzītu, cik tāds stāvoklis ir bezcerīgs (..) Kā mēs ceram pastāvēt? (..) Kas spēj mūs vienot? Valsts svētkos es liku priekšā, ka tā varētu būt Māte Latvija, ja mēs visi vienotos neviltotā uzticībā kā māti apskaut Latviju, būtu vieglāk vienoties par visu. Diemžēl to stipri kavē vecais raugs, nepadzītie dēmoni un neizmestais ļaunums, kas cilvēkiem traucē savu valsti sirsnīgi mīlēt un ar to lepoties," atzina mācītājs.
Viņš atzīmēja ka "Kristus uzcēlās no kapa, vedot pasaulē dzīvības uzvaru (..) Nekas tik liels nebija noticis kopš pasaules radīšanas. Dievs devās titāniskā cīņā ar mūžveco ļaunumu un uzvarēja, izmeta to ārā. Šī uzvara katram cilvēkam dod iespēju šai saulē dzīvot gaismas pusē un mūžībā būt mierā un svētlaimē".
"Kā uz diženo uzvaru atsaucas izglābtā cilvēce, ko dara pateicīgā tauta? Nu kā, reizi gadā krāso olas, šūpojas šūpolēs un izrotā skatlogus ar zaķiem. Tāda ir dzīve. Tāda ir drošā, pārtikusī un mierīgā dzīve, kura neko vairāk no Lieldienām nekāro. Taču dzīve mainās. Tas, par ko parasti dzirdējām trauksmainās ziņās no tālām zemēm, ir pienācis daudz tuvāk. Agrāk karavīri bija tie, kam bija jārēķinās ar dzīvības briesmām (..), ja viņus nosūtīja uz fronti (..) Tagad fronte ienāk mūsu mierīgajās ielās, lidostās, stacijās, kafejnīcās. Ir sākušās globālas norises, kuru dēļ daudzās sirdīs iezogas bailes un nedrošība par nākotni. Svinēt Lieldienas var šķist pat neiederīgi – kādas tur vairs olas un šūpoles, ja nupat ir noticis kaut kas tik ļauns," sacīja garīdznieks.
"Izbiedētām sirdīm labā vēsts ir tā, ka bez zaķiem un šūpolēm Lieldienām priekš mums ir krājumā arī kas cits – cauri visiem četriem evaņģēlijiem augšāmcelšanās kungs Kristus nemitējas sacīt nebīstieties, turiet drošu prātu, nebīstieties. Ko viņš ar to domā, vai viņš dod garantijas, ka mūs neskars nekas ļauns? Nē "bet to es jums esmu teicis tādēļ, lai jūs rastu mieru sevī. Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis"," Bībeles fragmentu citēja Vanags.
Viņš acināja atcerēties, kādos apstākļos dzima Lieldienas: "fanātiski vīri (..) sagūstīja Jēzu un aizveda viņu romiešu pārvaldnieka priekšā, un eiropeiskais Pilāts bija pārāk mīksts, lai pretotos fanātiķu spiedienam, un nodeva Jēzu krustā sišanai. Ar to nebija gana – Jēzus kapam uzvēla akmeni, aizzīmogoja un nolika sardzi. Un nu viņu prieks bija pilnīgs – Jēzus nevarēja izbēgt no viņiem ne pirms, ne pēc nāves. Kas vēl varēja atņemt viņiem uzvaru? Tas, ko viņi negaidīja – Kristus piecēlās no kapa un visas ienaidnieku pūles izrādījās veltīgas. Viņu šķietamā uzvara palika kaunā. Visļaunākajos un bezcerīgākajos apstākļos Jēzum palika pēdējais vārds. Viņam vienmēr pieder pēdējais uzvarošais vārds," sacīja Vanags.
Arhibīskaps akcentēja, ka "šodienas apstākļi daudz kur līdzinās tiem, kādos dzima Lieldienas – fanātiski vīri savu reliģisko motīvu un arī skaudības, varas un savu tumšo dziņu dēļ cenšas radīt apstākļus, lai viņu upuri nevarētu izbēgt. Eiropeiskie vīri un sievas ir pārāk mīksti, lai pretotos spiedienam, un ir gatavi piekāpties, lai tikai nevienu neaizvainotu. Lieldienu un Ziemassvētku rotas dažā Eiropas pilsētā jau ir atmestas kā aizskarošas".
"Ja globālie procesi nekontrolēti pavērstos par sliktu mūsu mierīgajai un labklājīgajai dzīvei, Lieldienas tādā situācijā iederas kā nekas cits. "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība (..), tādēļ nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj, un vairāk neko neiespēj, bīstieties no tā, kas dvēseli pazudina," saka Kristus. Lielo vajāšanu gadsimtos augšāmcelšanās Kristus mācekļiem deva spēku daudz skarbāku izaicinājumu priekšā. Augšāmcelšanās ir Dieva radikāla atbilde ļaunākajam, kas var mūs apdraudēt, pat nāvei. Ienaidnieka uzvaras tā atstāj tukšas un kaunā. "Es dzīvoju un arī jūs dzīvosiet," saka Kristus savu mācekļu saimei," uzsvēra Vanags.
"Kopā ar augšāmcelto arī pats būsi augšāmcelts. Tas varbūt ir vājš mierinājums, ja raugās no drošas un labklājīgas dzīves skatpunkta. Taču dzīve mainās. Lieldienām priekš mums ir kaut kas krājumā arī dzīves nopietnībai. Taču ir vajadzīga liela iekšēja pārmaiņa, lai zaķu un olu vietā no Lieldienām paņemtu augšāmcelšanos," norādīja Vanags.
"Es ļoti labi varu iedomāties, ka daudzi, kas klausās, jautā: nu ko viņš tur runā, vai tam ir jēga, vai tam vispār var ticēt, vai tie nav tikai skaisti vārdi? Lieldienām piederas arī šaubas. Lieldienu rītā, kad Kristus jau bija augšāmcēlies, viņa mācekļi sēdēja pie galda raudādami un sērodami (..). Kad atnāca Marija Magdalēna un stāstīja, ka Kristus ir dzīvs, viņi neticēja. Baiļošanās, gaušanās un raudāšana mūsu dzīvē ienāk tādā mērā, kādā Kristus no tās iziet laukā," sacīja garīdznieks.
Viņš atzīmēja, ka Latvijas publiskajā telpā, sevišķi interneta komentāros, "baiļošanās, gaušanās lādēšanās un raudāšana ir pastāvīgais fons. Vajadzētu lūkot, vai neesam ļāvuši Kristum jau pārāk tālu iziet no mūsu dzīves laukā. Esot tādā stāvoklī, ir grūti noticēt, ka augšāmcelšanās ir reāla, ka tai varētu būt kāda nozīme reālajā dzīvē (..) Vairākumam Kristus bija miris un prom, taču patiesībā Kristus jau tajā brīdī bija reāls un dzīvs. Patiesībā mācekļiem vairs nebija iemesla ne raudāt, ne sērot. Iespējams, ka starp tiem, kas publisko telpu piepilda ar gaušanos un sūkstīšanos ir ne mazums tādu, kas sevi pieskaita kristiešiem," atzīmēja garīdznieks.
"Vajadzētu uzmanīgi palūkoties, kas ar sērojošajiem mācekļiem notiek tālāk. Kristus ierodas pie viņiem un norāj tos – ko jūs te sēžat un šķiežat puņķus un asaras (..), ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai, lai to dara katrs, kas ir mans māceklis. Šis ir svarīgs vārds Kristus mācekļiem, kas dzīvo gaušanās un sūkstīšanās noskaņā – ko palīdz sūkstīties par dzīvi, par valsti, par valdību, par migrāciju, par draudošo islamizāciju – ar raudām un gaudām taču neko nevar mainīt. Ja nezinām ko darīt, Kristus jau pateica priekšā – ejiet pa visu pasauli (..) un sludiniet evaņģēliju visai radībai ne tikai ar vārdiem, bet ar darbiem," norādīja Vanags.
