Jaunieši 'iedod kurvīti' – atsakās piedalīties LZA konsīlijā par 'čekas maisiem'  (382)

Jaunieši atteicās piedalīties konsīlijā, skaidrojot, ka viņiem nav interese par šādu jautājumu, tas uz viņiem neattiecas, liecina šonedēļ publiskotais 14. februārī notikušā LZA konsīlija "VDK ēna pār Latviju – ko vēlas sabiedrība?" slēdziens.

Bija noteikti trīs pētījumu virzieni. Bija nolemts noskaidrot, vai sabiedrība vēlas atjaunot taisnīgumu/ atriebt pāridarījumu, un izzināt, pret ko, kādā veidā, ko un kā sodīt, kā arī izdibināt, vai sabiedrība vēlas pasargāt valsti no "čekas aģentiem" – no kā konkrēti un kādā veidā to darīt.

Trešais meklējumu virziens bija, vai jauniešiem tā dēvēto VDK maisu problēma ir tikpat nozīmīga kā "vidēja vecuma cilvēkiem, VDK maisu iemītniekiem un viņu līdzgaitniekiem". Šo jautājumu konsīlijam izdevās risināt tikai daļēji, jo jaunieši "atteicās piedalīties konsīlijā, skaidrojot, ka viņiem nav intereses pa šādu jautājumu, tas uz viņiem neattiecas".

Kā norādīts konsīlija slēdzienā, kultūras ministres ārštata padomnieks sociālās atmiņas un publiskās vēstures jautājumos Mārtiņš Kaprāns, atsaucoties uz 2017. gadā veiktajām aptaujām un 2016. gadā veikto pētījumu, informējis, ka VDK kartotēkas atvēršana lielu daļu sabiedrības nemaz neinteresē. 2017. gada aptaujā 60% aptaujāto uzskatījuši, ka Latvijā nav aktuāli diskutēt par iedzīvotāju sadarbību ar padomju režīmu. 2016. gada pētījumā galvenā atbilde ir bijusi – VDK dokumenti ir jāpublisko ar ekspertu komentāriem. 2016. gada pētījumā apmēram trešdaļa iedzīvotāju teica, ka ir jāpublicē.

Tomēr nevar noliegt, ka lielai daļai sabiedrības jautājums par VDK nodarījumiem ir aktuāls – vismaz vidējai un vecākai paaudzei, kas tos ir paši pārdzīvojuši vai pieredzējuši savās ģimenēs, izteikušies citi eksperti.

Kaprāna minētajā pētījumā jauniešu vecuma grupās ietilpa neatkarības laika bērni, kuri dzimuši pēc 1990. gada. Vecākajā jauniešu grupā viedokli, ka diskusija par iedzīvotāju sadarbību ar padomju režīmu, kas ietver arī diskusiju par sadarbību ar VDK, ir aktuāla, atbalstīja tie, kuru mājās jautājums ir apspriests un ir izteikts viedoklis.

Jaunākajās vecuma grupās atbildētāji biežāk izvēlējušies nepaust viedokli, kas liecina, ka jaunā paaudze neinteresējas par šādiem jautājumiem vai arī viņiem nav viedokļa. Kaprāns to skaidro ar "amnēzijas un aizmirstības procesu" un uzskata to par atbildības trūkumu, vārtiem, pa kuriem jauniešu prātos var ienākt visādi mīti. Mīti, kā vienkāršotas versijas par realitāti. Citiem vārdiem, ar cilvēku bez viedokļa var viegli manipulēt, teikts konsīlija slēdzienā.

"Gan Kaprāna pētījumi, gan tas, ka jaunieši atteicās piedalīties konsīlijā, varētu liecināt, ka jauniešus pagātnes nodarījumi neinteresē," teikts slēdzienā.

"Sarunas ar jauniešiem un viņu rīcība tomēr liecina, daļai jauniešu pagātnes izvērtējums ir svarīgs, turklāt, ja viņi vērtē pagātni, tad nodarījumu smagumu viņi novērtē kā maksimālisti. Tie ir jaunieši, kas auguši patriotiski noskaņotās ģimenēs vai ģimenēs, kur tuvinieku piedzīvotās represijas tiek pārrunātas un pastāvīgi atjaunotas atmiņā. Turklāt pašreizējie jaunieši veidos nākošās paaudzes, kurām, kā vairākkārt norādīja eksperti, neatrisinātie pagātnes jautājumi var atkal sevi pieteikt," teikts slēdzienā.

Tāpat atzīmēts, ka Kaprāns, balstoties uz aptaujas un pētījumu rezultātiem, secinājis, ka VDK dokumentu publiskošana sabiedrībai nav svarīga, bet diskusija par to plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos virmo, tātad ir skaidrs, ka jautājums ir izteikti politiķu un mediju dienas kārtībā.

Tomēr viņš kategoriski noliedzis, ka sabiedrība tiktu šķelta. Kopumā jautājums nav īpaši aktuāls un tam ir tendence atdzist. "Vai tas ir labi, vai slikti – jāvērtē," Kaprāna teiktais citēts slēdzienā.

Medijos un sociālajos tīklos intensīvākā reakcija par "čekas maisiem" nāk no jauniešiem vecumā līdz 30 gadiem. Viņi ir pietiekami aktīvi un izglītoti, daļa no viņiem tiešām vēlas zināt par pagātni. Tie nav veci cilvēki, paši, visticamāk, nav kartotēkā, nav arī ekstrēmisti vai tādi, kas baidās zaudēt darbu, ja tiktu atklāta viņu sadarbība. Tie arī nav "vecie kadri" vai tādi, kam ir ko slēpt.

Spriežot par jautājumu, vai "čekas maisu" atvēršanai ir politisks zemteksts, bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītājs Indulis Zālīte piebildis, ka čekisti nemēdz runāt par sevi, viņi raksta memuārus. Partijnieki runā. Atbildētāju auditorijas struktūra nav pētīta, tomēr izskatās, ka sabiedrības reakcija ir organizēta sistēma.

Tas, ka sociālajos tīklos VDK ietekme tiek minēta, skaidrojot personiskās un valstiskās neveiksmes labklājības celšanā un ekonomiskajā attīstībā un tiek lietota frāze "atjaunotā Latvija kā VDK projekts", liecina par bīstamu tendenci, ka VDK ietekmes motīvs tiek izmantots sabiedriskās domas ietekmēšanai.

Slēdzienā teikts, ka eksperti nevēlējās apgalvot, ka VDK kartotēkas atvēršanas jautājumam ir politisks zemteksts, taču nevarēja izvairīties no fakta, ka pirms Saeimas vēlēšanām diskusijas par VDK kartotēkas publiskošanu parasti saasinās.

Kaut gan ir iespēja analizēt kartotēkā esošo informāciju, ar to individuāli iepazīties un atzīties sadarbībā ar VDK, līdz šim atzīšanās fakti nereti nav raisījuši īpašu ažiotāžu. Tomēr 2017. gada beigās, nepilnu gadu pirms vēlēšanām, Jāņa Rokpeļņa atkārtotais paziņojums sociālajos tīklos izraisīja īstu sprādzienu.

Konsīlija slēdzienā minēts Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja Arno Jundzes teiktais, ka Rokpelnis pēc šī paziņojuma saņēmis draudus, lielu spiedienu izjutis arī Jundze. No Rakstnieku savienības prasīts skaļš nosodījums, publisku prāvu padomju laika rakstnieku vajāšanas kampaņu stilā, kāda, faktiem un pierādījumiem neesot, demokrātiskā sabiedrībā nav iespējama.

Kā atzinis Jundze, Latvijas Rakstnieku savienības biedru diskusiju izdevās noturēt organizācijas iekšienē bez publiskas "netīrās veļas mazgāšanas". Tomēr civilizēts risinājums, kas atbilst demokrātiskas sabiedrības normām un organizācijas statūtiem, izraisīja asas reakcijas un anonīmu troļļu uzbrukumus internetā, kuru mērķis nepārprotami bija pazemot visu organizāciju.

Konsīlijs secinājis, ka pilnvērtīgai sabiedrības attīstībai ir nepieciešams "pārvarēt" pagātnes apgrūtinājumu, tostarp, mazināt VDK ēnu pār Latviju, kas dod iespēju manipulēt ar sabiedrisko domu, un, pats galvenais, šķelt sabiedrību, dalīt to "vainīgajos" un "nevainīgajos".

Secināts, ka pagātnes pārvarēšana jābalsta uz pagātnes izvērtēšanu, neizvērtējot pagātni, nevar mācīties no vēstures un iegūt "imunitāti" pret vēstures atkārtošanos. Ir jāsaprot, kādi mehānismi radīja sabiedrībai nevēlamo padomju totalitāro režīmu, un jāpauž pret to attieksme, lai varētu analizēt mūsdienu sabiedrību, uzmanīt, vai tur neparādās totalitārisma pazīmes un tās novērst.

Turklāt "pagātnes izvērtējums nav pilnīgs bez detālas vainas izvērtēšanas. Lai to izdarītu, ir jāizstrādā precīza, kompleksa un komplicēta pagātnes izvērtēšanas politika, kas vērsta ne tikai uz indivīda atbildības izvērtēšanu, bet galvenokārt uz sistēmas izvērtēšanu".

Tāpat atzīts, ka ir jābūt arī individuālam izvērtējumam, jo cilvēku likteņi ir dažādi un vidējais vērtējums nedod pamatu valsts politikas veidošanai.

Konsīlijs atzinis, ka VDK kartotēkas atvēršana ir tikai viena daļa no pagātnes izvērtēšanas procesa, iespējams, jūtīgākā un personiskākā daļa, kas jāīsteno pārdomāti, lai izvairītos no "raganu medībām" un neradītu jaunu netaisnību, kurā ciestu nevainīgi cilvēki vai pat nākamās paaudzes.

Tāpat pagātnes izvērtēšanas procesa pamatā ir jābūt izpētei un fundamentāliem totalitārisma iemeslu un procesa pētnieku atklājumiem, ne tikai par VDK kartotēku, ir jāpēta institucionālā sistēma, smalkais totalitārisms, teikts slēdzienā.

Konsīlija slēdzienā teikts, ka pirms tiek izvērtēta individuālā atbildība par rīcību totalitārisma režīma laikā un sadarbību ar VDK, kartotēkā iegūta informācija ir jāobjektivizē. Sodu var piemērot tikai personai, kuras vaina ir pierādīta – nav pieļaujama vēršanās (morāls nosodījums, ierobežojumi) pret ģimenes locekļiem jebkurā paaudzē.

Izplatītākā soda forma varētu būt morālā atbildība un ierobežojumi ieņemt augstus amatus valsts pārvaldē, kā tas jau notiek. Nav izslēgts, ka par īpaši smagu totalitārisma noziegumu izdarīšanu, ja tie ir pierādīti, tiek noteikts bargs sods, tāpat kā sods tiek noteikts par kara noziegumiem.

Visi eksperti bija pārliecināti, ka VDK kartotēka ir jāatver, bet izskanēja vairāki argumenti pret tās vienkāršu publiskošanu. Turklāt VDK kartotēka ir tikai daļa no materiālu klāsta, kas būtu jāiekļauj pagātnes izvērtējumā.

Rīkojoties ar VDK kartotēku, jāsargās vērsties pret tiem, kas ir saistīti ar "čekas maisos" esošajiem. Ir jāsaprot, ka jebkurš paziņojums par saistību ar VDK kartotēku, skar visus radiniekus – bērnus, mazbērnus, visi ir apzīmēti jeb stigmatizēti.

"Pagātnes pārvarēšanas politikas uzdevums ir izplānot, kā to izdarīt civilizēti," secinājis konsīlijs.

VDK kartotēka nav vienīgais un efektīvākais pagātnes izvērtēšanas avots. VDK bija daļa no sistēmas, tāpēc tās darbību un līdzdarbību ar to var vērtēt tikai kompleksi, vienotā sistēmā. Nav jāvēršas tikai pret indivīdu, bet ir jāizvērtē sistēma. Sistēmas un tās veidošanās mehānisma izpēte dos imunitāti pret līdzīgiem veidojumiem nākotnē.

Konsīlijā piedalījās LZA prezidents Ojārs Spārītis, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta direktors Guntis Zemītis, Jundze, Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Kaprāns, bijušais TSDC vadītājs Zālīte, Latvijas nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža, kinorežisors Jānis Streičs, nodibinājuma ASF "Dabas retumu krātuve" valdes vadītājs Guntis Eniņš, Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits, Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdētāja Kristīne Saulīte, AS "Brīvais vilnis" valdes priekšsēdētājs Arnolds Babris.

Ar pilnu konsīlija slēdzienu iespējams iepazīties šeit.