Pirms pusotra gada Ņikita Trojanskis pat iedomāties nespēja, ka kļūs par vienu no "pandēmijas balsīm" Latvijā. Tagad 24 gadus vecais Kembridžas absolvents aģitē vakcinēties, ieskicē drūmas prognozes, sniedz desmitiem interviju un kalpo kā zibensnovedējs, uztverot cilvēkos sakrājušos naidu un aizkaitinājumu. Varētu šķist, ka Trojanska ir pat par daudz. Kur viņš tāds uzradās? Kādēļ tik daudz uzmanības cilvēkam, kas vēl vakar bija students? Kurš devis viņam tiesības ietekmēt visas valsts dzīvi? Par to un daudz ko citu – sarunā ar "Delfi Plus".
Veselības ministrijas vakcinācijas procesa koordinācijas speciālists Ņikita Trojanskis absolūti neatbilst Latvijas ierēdņa tēlam. Sarunās ar ministriem un žurnālistiem viņš nevērīgi pārmet kāju pār celi, uzrautajai bikšu starai atklājot zeķi ar smieklīgu rakstu, malko tēju no krūzes, kas aizsedz pusi sejas, un tēmu ilustrē ar anekdotēm, kas balansē uz pieklājības robežas, vai krievu sakāmvārdiem. Sociālajos tīklos publicē fotogrāfijas no ballītēm (tā izraisot naida vilni pret sevi), bet tūlīt pēc tam, liekot lietā diagrammas un tabulas, analizē zemo hospitalizācijas līmeni Slovēnijā. Vai tiešām arī tā drīkst?
Trojanskis nāk no vienkāršas Vecmīlgrāvja ģimenes: līdz 2008. gada krīzei tētim bija samērā veiksmīgs bizness, kas ļāva uzbūvēt māju, mammai pieder neliela frizētava Sarkandaugavā. "Viņa man ir uzskatāms piemērs, kā pandēmijā izdzīvo mazais bizness ar sezonālu peļņu," viņš stāsta.
"Mana bērnība pagāja rajonā "ar raksturu". Tur jūtos kā mājās. Līdz 9. klasei mācījos Rīgas Rīnūžu vidusskolā, no tiem laikiem man ir ļoti patīkamas atmiņas un joprojām saglabājušies draugi. Domāju, ka arī savu bērnu laistu nevis elitārā ģimnāzijā, bet mikrorajona skolā. Pilsētu nomalēs valda nerakstīti noteikumi – arī mums tādu netrūka. Džungļu likumus esmu apguvis caur paša pieredzi: gan kauties iemācījos, gan arī alkoholu un cigaretes agri izmēģināju."
Bet ne jau šīs iemaņas palīdzēja iestāties 1. ģimnāzijā?
Mācījos labi, bet iestājos ar grūtībām. Apmēram puse skolēnu tur nonāca, pateicoties olimpiāžu rezultātiem, bet man toreiz nebija īpašu panākumu. Taču jau pirmajās nedēļās gāju pie ķīmijas un bioloģijas skolotājiem un pieteicos 11.–12. klasei paredzētajos pulciņos.
