Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas Stratēģiskās komunikācijas apakškomisijas sēdē otrdien, uzklausot ekspertus jautājumā par sabiedrisko mediju attīstīšanu mazākumtautību uzrunāšanai, izskanēja doma, ka, tā kā zināms aizvainojums un milzīgas sāpes ir katrā no pusēm, labākais risinājums būtu izvairīties no zināmu jautājumu skaršanas.
Deputāti uz sēdi bija aicinājuši gan Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošo pētnieci Ievu Bērziņu, gan Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pārstāvjus.
Sākumā Ieva Bērziņa, kura sēdes laikā pauda savus personīgos uzskatus, iepazīstināja deputātus ar saviem secinājumiem no attiecīgi 2016. gadā un 2019. gadā veiktiem pētījumiem. Bērziņa minēja, ka pētījumā pirms trim gadiem bijis jūtams mazākumtautību aizvainojums pret Latvijas valsti, kā arī vairāk dominējis lokālpatriotisms, kas saistīts ar dzīvesvietu Latvijā. Pētniece norādīja, ka Latvijā kopumā ir augstā līmenī atsvešinātība starp valsti un sabiedrību, bet mazākumtautību vidū tā ir krietni izteiktāka.
Jau vēlāk, atbildot uz deputātes Lindas Ozolas (JKP) jautājumu, vai pētniecei ir skaidrs, ko cilvēki sagaida no valsts, lai pārvarētu aizvainojumu, Bērziņa sniedza piesardzīgu atbildi, ka tas netika padziļināti izzināts pētījumos. Tomēr viņa dalījās ar savu atziņu, ka situācija ir ļoti komplicēta.
"Arī latviešiem ir savas milzīgas sāpes. Jābūt emocionāli inteliģentiem, tāpēc labāk izvairīties no kaut kādiem jautājumiem un iet tālāk ar skatu rītdienā. Piedošana un emocionālā inteliģence," sacīja Bērziņa norādot, ka sarežģītie jautājumi vairāk svarīgi ir vidējās un vecākās paaudzes cilvēkiem.
Daloties ar saviem secinājumiem pēc pētījumiem, Bērziņa deputātiem sacīja, ka primārais uzdevums ir stiprināt mazākumtautību saikni ar valsti. Pēc Bērziņas teiktā, dialogam ar mazākumtautībām jānotiek jau politisko lēmumu pieņemšanas procesā.
Tāpat pētniece ieteica apzināties, ka politiskajā un valdības komunikācijā ir nozīme, kā veido saikni ar sabiedrību. Kā labu piemēru viņa minēja Aizsardzības ministrijas pieeju iet un runāt ar cilvēkiem skolās un citviet.
Runājot par mediju lietojumu, jāatceras, ka "saturs ir karalis", bet tā pārraidīšanas kanāli ir sekundāri. Ir svarīgi diferencēt Krievijas mediju ietekmi, jo tur ir gan valsts atbalstītie, gan opozīcijas mediji. Bērziņa arī ieteica atbalsta programmu Latvijas krievvalodīgajiem žurnālistiem un Kremļa disidentiem Baltijas valstīs.
"Ļoti daudz ir mūsu pašu rokās, kā veidojam ikdienas saskarsmi ar iedzīvotājiem," atgādināja pētniece.
Sarunā ar deputātiem viņa arī ieteica vairāk paļauties uz cilvēku kritisko spriestspēju norādot, ka pētījumi rāda, ka cilvēki, kas patērē Krievijas medijus, vienlaikus spēj novērtēt un apzinās arī to negatīvo ietekmi. Viņa minēja, ka no mazākumtautībām, kas patērē šos medijus, 46% uzticas tiem. "Viena lieta ir mediju patēriņš, bet otra lieta, kā cilvēki veido savus uzskatus," sacīja Bērziņa.
Tāpat gandrīz puse aptaujāto krievvalodīgo nepiekrīt apgalvojumam, ka krievvalodīgie iedzīvotāji Latvijā tiek diskriminēti, kā tas nereti tiek uzsvērts Krievijas valsts atbalstītajos medijos. Padziļinātās intervijas ar cilvēkiem liecina, ka atbilde uz šo jautājumu ir vairāk saistīta ar personīgo pieredzi, nevis mediju ietekmi.
Pētniece arī dalījās ar novērojumu, ka Krievijas valsts atbalstītos televīzijas kanālus vairāk patērē paaudze vecumā virs piecdesmit gadiem, bet jaunieši arvien vairāk lieto internetu un sociālos tīklus. "Kļūst arvien grūtāk pētīt atsevišķu komunikācijas kanālu ietekmi, jo viss iet vienā plūsmā un saturs ir karalis," sacīja Bērziņa.
