Kad medicīna ir bezspēcīga – paliatīvā aprūpe Latvijā
Foto: DELFI

"Briesmīga vieta, nevienam nenovēlu tur nonākt. Lai gan tur strādā daudz labu cilvēku," atzīst Jekaterina Ļebedeva. 28 gadus vecā sieviete ir neārstējami slima, viņai nepieciešama pastāvīga aprūpe, un nu jau paliatīvās aprūpes nodaļā pavadīts ilgs laiks. Runa ir ne tikai par to, ka šurp daudzi tiek vesti nomirt. Daudz jautājumu ir par paliatīvās aprūpes sistēmu Latvijā kopumā. Turpinot pērn aizsākto akciju "Stiprini stipros", portāls “Delfi” nāk klajā ar rakstu sēriju "Sāpju slieksnis" par to, kā Latvijā veidota šī medicīna – par sistēmu un cilvēkiem, kas ar to ik dienu saskaras.

Latvijas slimnīcu paliatīvās aprūpes nodaļās un pansionātos nonāk neārstējami slimi un mirstoši cilvēki, kam nepieciešama nemitīga aprūpe. Paliatīvās palīdzības būtība ir atvieglot sāpes un citus slimības simptomus ar nolūku saglabāt labāko iespējamo dzīves kvalitāti, līdz iestājas nāve.

Paliatīvo palīdzību nereti asociē vien ar onkoloģiju, taču tas nav pareizi. Latvijā likumi paredz, ka 10 dienu paliatīvā palīdzība bez maksas pienākas cilvēkiem ar dažādām smagām slimībām – no multiplās sklerozes, HIV, smadzeņu infarkta izraisītām sekām, insulta, muguras smadzeņu bojājumiem līdz pat izgulējumiem. Vienpadsmitajā un visās turpmākajās dienās nāksies maksāt vai nu pacientam, vai viņa tuviniekiem, vai pašvaldībai, kuras teritorijā pacients dzīvo.

Kad medicīna ir bezspēcīga – paliatīvā aprūpe Latvijā
Foto: DELFI

2019. gada janvārī Ilonas Pētersones simtgadīgajai vecmāmiņai tika noteikta smaga diagnoze. Sirmgalves pašsajūta pēkšņi pasliktinājās, vienā dienā viņa zaudēja spēkus un palika uz gultas. Magnētiskajā rezonansē atklāja rētas pēc mikroinsultiem. "Domājām, ka viņa būs neiroloģijas nodaļā, taču pēc magnētiskās rezonanses mums paziņoja, ka viņai tur nav, ko darīt. Ko ārstēt? Piedāvāja vietu paliatīvās aprūpes nodaļā," stāsta Ilona. Tā vecmāmiņa nonāca Ventspils slimnīcas paliatīvās aprūpes nodaļā.

Ilonai ir daudz jautājumu par to, kā slimnīcā rūpējas par neārstējami slimiem pacientiem. "Ziemā palātā bija ļoti karsts," atceras Ilona. "Padzerties nedeva, lielākais – pāris malku. Vecmāmiņa pati nevarēja ēst, viņu arī īpaši nebaroja. Nolika krūzīti ar biezeni. Pāris karotītes ieliek mutē un dodas tālāk. Barojām paši. Blakus gulēja sieviete ar rīkles vēzi, mute visu laiku asiņoja, viņa nevarēja ēst. Nekādas barošanas sistēmas nevienam neliek, atūdeņošanās bija acīmredzama."

Visā slimnīcas periodā paciente ne reizi netika mazgāta, vien noberzta ar speciālajiem līdzekļiem. Blakus palātā bija duša cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Ģimene nolēma rūpēties par vecmāmiņu mājās. "Izrakstīšanās dienā māsiņai jautāju, vai drīkst vecmāmiņu nomazgāt dušā. Man atbildēja, ka slimnīcā nevienu nemazgā," atceras Ilona.

Seši speciālisti uz visu valsti

Kad medicīna ir bezspēcīga – paliatīvā aprūpe Latvijā
Foto: DELFI

Latvijā stacionāro paliatīvo palīdzību nodrošina deviņas slimnīcas. Galvaspilsētā tā ir Rīgas Austrumu slimnīca, kurā paredzētas 1100 pacientu vietas gadā, kā arī jaunā paliatīvās aprūpes nodaļa Stradiņa slimnīcā, kas gadā var uzņemt 449 pacientus. Daudzi paliatīvie pacienti tiek sūtīti uz Rīgas 1. slimnīcas Hronisko slimnieku īslaicīgās aprūpes nodaļu. Oficiāli tajā paliatīvā aprūpe nav paredzēta, bet faktiski šī funkcija tiek veikta. Neārstējami slimajiem pacientiem vietas paredzētas arī septiņās reģionālajās slimnīcās. Nereti turp dodas arī pacienti no Rīgas – reģionos rindas uz bezmaksas paliatīvo palīdzību ir īsākas, ne visi var arī atļauties maksāt ap 20–30 eiro dienā.

"Delfi" vērsās Nacionālajā veselības dienestā (NVD) ar jautājumu – cik vietu reģionālajās slimnīcās ir atvēlēts paliatīvajiem pacientiem? Saņēmām atbildi – šādas informācijas nav, vietu skaits var mainīties pēc nepieciešamības. Sekot līdzi gaidīšanas rindai uz vietu slimnīcā var internetā, tiesa, NVD mājaslapā informācija tiek atjaunota reizi dažās nedēļās.

Vai tiešām slimnīcu paliatīvās aprūpes nodaļās iespējams nodrošināt "labāko iespējamo dzīves kvalitāti"? Teju visi "Delfu" aptaujātie paliatīvie pacienti vai viņu tuvinieki aprūpi atceras ar smagu sirdi. Ne tikai skaidri saprotamās specifikas dēļ.

Visi stāsti ir ļoti līdzīgi – par to, kā cilvēki nonāk pilnīgā neizpratnē, kur iet, pie kā vērsties, kurš var palīdzēt. Par to, ka pacientiem netiek atvēlēts tik daudz laika, cik viņiem patiešām vajadzētu. Par autiņbiksēm, ko maina pēc grafika, nevis nepieciešamības. Par sanitārēm, kas saņem 430 eiro mēnesī. Smagais darbs viņas pilnībā samaļ – iespējams, te arī patiesais iemesls rupjībai un mājieniem par aploksnēm. Par to, kā slimniekiem bez īpašas vajadzības uz nakti mēdz dot nomierinošas zāles. Vienkārši tāpēc, ka medmāsas vēlas atpūsties.

Viktorija Bahtina nomira pirms pusotra gada. "Viņai bija vēzis, cīnījās vairākus gadus," stāsta nelaiķes vedekla Olga Sviridova. "Kamēr vēl bija cerība uz izārstēšanos, ārstēja – pret ārstiem nekādu pretenziju. Darīja visu viņas labā. Bet tad viņai sāka sāpēt roka, neviens nesaprata, kas tam par iemeslu. Kad atklāja, ka vēzis skāris kaulu, bija jau par vēlu. Fināla stadija. Un tad mēs nonācām kaut kādā vakuumā. Neviens nevarēja paskaidrot, ko mums tagad darīt. Kādas zāles pirkt? Ar kuru slimnīcu runāt? Kurš un kā var palīdzēt?"

Olga ar vīru Dmitriju, Viktorijas dēlu, dzīvo Zviedrijā. Slimo mammu paņēma pie sevis. "Pieeja Latvijā un Zviedrijā ir ļoti atšķirīga. Zviedrijā viss nokārtots tā, lai, aizejot no dzīves, būtu pēc iespējas mazāk ciešanu. Gan mirstošajam, gan viņa tuviniekiem. Radiniekiem dod grāmatiņas, kurās mierīgi, bez puņķiem un asarām izskaidrots, ko un kā darīt, kur vērsties dažādās situācijās, kādas ir tiesības un pienākumi," atceras Olga.

Ja slimniekam ir pārvietošanās traucējumi, kuru dēļ viņš nevar doties uz ārstniecības iestādi, atsevišķus paliatīvās aprūpes pakalpojumus var saņemt mājās. Tā ir medikamentu ievadīšana, ādas bojājumu aprūpe, urīna katetru nomaiņa, stomas (mākslīgi izveidotas atveres vēdera sienā zarnu satura vai urīna izvadīšanai) apkope, barošana caur zondi, mākslīgā plaušu ventilācija. Tādus pakalpojumus var sniegt sertificēta medmāsa vai ārsta palīgs. Ģimenes ārsts var nozīmēt papildu procedūras, piemēram, analīzes, vitālo rādītāju kontroli vai klizmas. Bērniem nepieciešamības gadījumā tiek nodrošināts parenterālais (intravenozais) uzturs.

Rīgas reģionā ambulatoros pakalpojumus sniedz 16 iestādes, Kurzemē – 25, Latgalē – 28, Vidzemē – 52, bet Zemgalē – 39. "Ambulatorās aprūpes vadītājs ir ģimenes ārsts," skaidro NVD Ambulatoro pakalpojumu nodaļas vadītāja Ieva Melišus. "Ārsts vai medmāsa dodas vizītē pie pacienta." Ģimenes ārsts var nosūtīt slimnieku pie paliatīvās aprūpes speciālista (Latvijā tādi ir seši). Specialitāte – paliatīvais ārsts – Latvijā parādījās tikai 2018. gadā.

Medicīnas darbiniekiem, kas dodas mājas vizītēs pie paliatīvā pacienta, nav pienākuma rūpēties par viņu – mazgāšana, barošana, autiņbikšu maiņa un sekošana līdzi tam, lai neveidojas izgulējumi, ir tuvinieku atbildība. Daudzi to nevēlas darīt. Daži, jo īpaši cilvēki gados, nevar.

Miegazāles visiem, uz dušu ar kukuli

Kad medicīna ir bezspēcīga – paliatīvā aprūpe Latvijā
Foto: DELFI

Jekaterinai Ļebedevai ir spinālā amiotrofija. Slimības ietekmē muskuļi pakāpeniski atrofējas, pacients zaudē spēju kustēties. Sievietei ir 28 gadi, viņa var pakustināt vien dažus pirkstus, ar kuru palīdzību vada ratiņkrēslu. Tuvākajā laikā viņa negrasās mirt, taču pirms trim gadiem, pēc operācijas, Jekaterinai bija nepieciešama pastāvīga stacionārā aprūpe, tādēļ viņa tika uzlūkota kā paliatīvais pacients.

"Nodaļā ir fizioterapeits. Tas ir ļoti smieklīgi," par Rīgas 1. slimnīcu stāsta Jekaterina. Formāli šajā stacionārā paliatīvās aprūpes nodaļas nav, taču de facto pacienti guļ 17. korpusā – Īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļā. "Fizioterapeits strādā pa diviem stāviem. Katram pacientam – 5–10 minūtes. Atnāca, pacēla kādam roku vai kāju un aizgāja, laiks beidzies. Lūk, kā izskatās diena aprūpes nodaļā: no rīta visiem rindas kārtībā maina autiņbikses. Pēc tam brokastis, atkal maina pamperus. Pusdienas, vakariņas. Vēl viena autiņbikšu maiņa, un viss – gulēt! Darba nav pārāk daudz. Taču uz visu nodaļu ir tikai divas medmāsas. Viņas netiek galā, katram pacientam vien 10 minūtes. Es ēdu ļoti lēnām, daži vecīši – vēl gausāk. Viņiem to ēdienu stumj iekšā, viņi aizrijas, bet tad uz viņiem vēl kliedz, ka aizrijušies."

Pirms trim gadiem iereibušai medmāsai neiepatikās, ka Jekaterina bieži spiež pogu, ar kuru izsaukt personālu. "Viņa, augumā ražena tante, uzgāzās man virsū ar visu savu svaru un sāka čukstēt apvainojumus un draudus. Tas bija baisi. Es taču esmu paralizēta, nevaru pakustēties. Galvenā pierunāja nevērsties policijā. Piekritu ar noteikumu, ka šī medmāsa pie manis vairs nenāks. Tagad nožēloju, vajadzēja viņu sodīt."

Kad medicīna ir bezspēcīga – paliatīvā aprūpe Latvijā
Foto: DELFI

Tā vietā sodu saņēma pati Jekaterina. "Tā bija mana dzimšanas diena. Draudzenes atveda torti ar brīnumsvecītēm, nostrādāja ugunsgrēka trauksme. Man bija jāraksta paskaidrojums. Atnāca nodaļas vadītāja un sāka presingu, sak, esmu pakļāvusi pacientus briesmām. Teica, ka mani nelaidīs svaigā gaisā un neviens nedrīkstēs pie manis nākt. Atbildēju: "Jums tualetē atslēgti dūmu detektori, lai medmāsas varētu uzpīpēt, bet jūs mani par svecīti rājat..." Viņa uz mani paskatījās un aizgāja."

Pēc slimnīcas Jekaterinai bija rehabilitācija sanatorijā "Vaivari", arī tas neesot bijis viegli. "Es tērējot pārāk daudz viņu laika. Man acīs pateica, ka es ļoti ilgi ēdu. Ka nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai mani pārģērbtu. Un, tā kā mans stāvoklis ir ļoti smags, viņi neredz jēgu mani likt dinamiskajā rindā, kas ļautu "Vaivarus" apmeklēt reizi gadā. Tagad gaidu parastajā rindā un varu saņemt savu vietu piecu gadu laikā. Taču neesmu pārliecināta, ka tur gribu tikt. Tu atbrauc, un tev nav iespējas pat nomazgāties — vien tad, ja kāds atbrauks kopā ar tevi un palīdzēs. Tas vairs nav personāla pienākums – viņiem samazināta slodze. Bet, ja samaksāsi "uz rokas", tiksi gan pie dušas, gan pie visa cita."

Nodaļā, kā stāsta Jekaterina, uz dušu ved reizi 10 dienās: "Medmāsu palīgiem maksāju 10 eiro, lai kaut reizi trijās dienās tiktu dušā. Esmu pieradusi mazgāties katru dienu. Invalīdiem duša ir tādi kā ratiņi, kuriem aizver bortiņus, un iegūst minivannu. Mani aizveda, aplēja ar aukstu ūdeni, nedaudz saziepēja un pat kārtīgi nenoskaloja. Izstūma no dušas ar šampūnu matos. Varu iedomāties, kā viņi izturas pret pacientiem gados, kurus neviens nevar aizstāvēt." Jekaterina stāsta, ka vakaros medmāsas daudziem injicējušas miegazāles, lai cilvēki viņām "netraucētu".

"Nodaļā strādā daudz labu cilvēku. Satriecošas meitenes, medmāsu palīdzes. Bet vieta ir šausmīga, nevienam nenovēlu tur nonākt," sarunu noslēdz Jekaterina.

"Sāpju slieksnis" ir rakstu sērija par paliatīvo medicīnu Latvijā:

  • ko piedzīvo cilvēki, kas saskārušies ar neārstējamu slimību;
  • paliatīvās medicīnas iespējas Latvijā;
  • kā un kāpēc hospisu funkciju Latvijā pārņēmuši pansionāti;
  • kāda ir pacientu paliatīvā aprūpe mājās;
  • kā valsts un mediķi var palīdzēt bērniem un viņu vecākiem;
  • un galu galā – kas kaiš paliatīvajai aprūpei Latvijā un vai to var labot.

Raksti sagatavoti ar "Re:Baltica" mazo grantu programmas atbalstu.

Source

www.DELFI.lv

Tags

Paliatīvā aprūpe Stiprini stipros Sāpju slieksnis Labklājības ministrija Veselības ministrija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form