"Mums Latvijas sabiedrībā vienmēr ir scenāriji. Mēs esam vienmēr bijuši pārmaiņās, vienmēr gatavi. Mums visam ir scenāriji, ieskaitot šo pandēmiju. Piemēram, es nekur nevarēju braukt, lai gan man bija paredzēti divi braucieni uz Viļņu un viens uz Tallinu. Tieši tagad septembrī, sestdien bija jābrauc pirmo reizi. Bet tas vairs nav iespējams. Un tas ir brīnišķīgi, jo es sapratu, ka varbūt es par daudz biju izdomājis. Tagad tajās dienās, kad nekur nebraukšu, man būs ko darīt. Strādāju kino un teātrī, bet, kad man nav kino, tad es nodarbojos ar teātri, tad, kad man nav teātris, es nodarbojos ar kino. Kad man nav konkrētās režijas, es attīstu projektus. Arī Latvijai visu laiku ir tie scenāriji, tostarp šīs pandēmijas," pauda režisors.
Kairišs diskusijā paskaidroja savas pārdomas ar piemēru: "Mēs taču zinām, ka Latvijas sabiedrībā ir tas viens izteiktais ksenofobiskais Latvijas attīstības scenārijs, kuriem bail no visa svešā, kuriem par pasauli un Eiropu ir cerība kā tādu kviešu vai rudzu lauku vējā, kur tas vējš pūtīs, visas vārpas lieksies vienā virzienā, bet Latvijas vārpiņa stāvēs nesaliekusies ar savu karodziņu rokās: "mūs taču nekas neietekmēs!". Tā ir tā noslēgšanās. Šis scenārijs ir ļoti švaks. Bet šobrīd mēs to varam ielikt, jo mēs tiešām aizslēdzam visas robežas. Mēs to kaut kādā ziņā varam realizēt. Labi, padzīvosim tagad to pusgadu pēc šī ksenofobiskā scenārija un tad paskatīsimies," sacīja Kairišs.
Viņaprāt, pandēmija sniegusi iespēja arī realizēt idejas, kuras iepriekš palikušas tālākos plauktiņos.
"Es zinu, ka daudziem būs trauma gandrīz vai triekas līmenī, ka viņi nevarēs aizbraukt pie Vidusjūras, vai kaut kādiem vājprātīgiem Turcijas kūrortiem pagozēties vēl ar miljons tūristiem kaut kādā pārblīvētā pludmalē. Bet man liekas brīnišķīgi: apceļo tagad Latviju, apceļo Latgali. Latvija ir īpaša zeme, jo visi ir ļoti radoši. Ja tu esi radošs, tu vienmēr atrodi to piepildījumu, sava darba nākamo posmu. Kā zināms, bez krīzes tu soli uz priekšu nespersi. Ja tu ej pa jau iestaigātu taku un viss tev izdodas, tad tas ir tāpat kā Lukašenko (Baltkrievijas prezidents). Gāja, gāja, bet tad pēkšņi... Mēs it kā brīnāmies, kā tas tā gadījās, bet tur sabiedrībai vairs nav pieņemami. Arī Rīgas dome, nu, arī, likās, ka nekad tā nekritīs, tur vienmēr viņiem viss būs ideāli, bet pēkšņi ir kaut kāda kritiskā masa," salīdzināja Kairišs.
"Runājot par Latgali, uzreiz likās, vov, es braucu ar visu ģimeni dzīvot uz Latgali no marta. Kad man bija tāda iespēja? Nu nekad. Un es esmu dzirdējis par ģimenēm ar bērniem, kas dzīvo savos tajos divistabu dzīvokļos. Viņi jūk prātā, bet mēs nejukām, bija brīnišķīga iespēja. Var teikt, ka zibenīgi ir kaut kas vietā, kaut kas labāks. Ir skaidrs, ka tu kaut ko nerealizē, bet tad tu iedziļinies kaut kādos projektos, kas tev ved uz priekšu. Protams, tagad visā Latvijā, vismaz kultūras pasaulē, ir tāds milzīgs sastrēgums ar projektiem. Visi kultūrkapitāla fondi ir pārlādēti, jo visi ir tikai strādājuši pie projektu attīstības. Tur rodas kāds pārlieku liels sablīvējums, bet realizācijā nav nekas. Būs arī otrādi," prognozēja režisors.
Ceturtdien notiekošā "Lampas" diskusijā dalībnieki apskatīja dažādas vēsturiskas situācijas un latvieša rīcību tajās. Kā tiek pieņemti lēmumi un vai to algoritmam ir kas kopīgs? Pilns diskusijas ieraksts pieejams šeit.
Diskusiju rīkoja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, bet to vadīja Gatis Krūmiņš, Vidzemes Augstskolas rektors un vēsturnieks. Sarunā piedalijās: Viesturs Kairišs, Dr. Klāvs Sedlenieks sociālantropologs, Rīgas Stradiņa universitātes docents, Jānis Sārts, NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors, kā arī Ojārs Kehris ekonomists, politiķis un uzņēmējs.