RSU portāls "Delfi" uzzināja, ka Senāts šo jautājumu skatījis pēc RSU Farmakoloģijas katedras vadītājas, profesores Santas Purviņas iesnieguma, kurā viņa lūgusi RSU Senātu izvērtēt Baha atbilstību amatam.
Savukārt dienu iepriekš – pirmdien, 20. maijā – profesors Bahs publiski nācis klajā ar savu stāstu par to, kā viņa vārds varētu būt nonācis VDK aģentūras kartotēkā. Viņš publiskā paziņojumā norādīja, ka "mēdz teikt, ka informācijas trūkums rada dezinformāciju" un šoreiz tieši informācijas trūkums no viņa puses radījis šādu situāciju.
Bahs atminējās, ka pirms 30 gadiem, kad viņš bijis Rīgas medicīnas institūta otrā kursa students, ģimene bijusi maz nodrošināta vai pat trūcīga. Ģimenei – viņam un mātei – palīdzējuši radinieki. Tāpat saņemtas dāvanas, kas neesot bijušas svešas daudziem toreizējās PSRS cilvēkiem, proti – paciņas no ārvalstīm. Saziņu ar radiem īstenojusi viņa māte un to darījusi ar citu uzvārdu, lai nepakļautu riskam un iespējamai čekas interesei pašu Bahu.
Tomēr vienā 1986. gada vakarā pie durvīm zvanījusi kāda kundze, kura ar dīvainu akcentu interesējusies, vai šeit dzīvo Guntis Bahs. Kundze stāstījusi, ka viņa ir atbraukusi no ārvalstīm un atvedusi sveicienu un "dāvanu no tālajiem aiz okeāna radiniekiem". "Mēs bijām vairāk nekā pārsteigti – tur bija vairāki tūkstoši Kanādas dolāru", kas bijusi tiem laikiem ievērojama summa – ģimenes gada budžets, atminējās Bahs.
Prieka sajūta par dāvanu mijusies ar apmulsumu un bažām, jo jebkura valūta bijušajā PSRS tikusi uzskatīta par diezgan došu pretpadomju aktivitātes pazīmi. Baha ģimene atradusi iespēju daļu no šīs naudas apmainīt pret rubļiem, bet pats Bahs bijis tik bezrūpīgs un "droši vien naivs," ka devies atlikušo valūtas daļu izlietot uz veikalu "Dzintarkrasts", kas atradies tagadējās "Radisson SAS" viesnīcas pirmajā stāvā.
Tieši abi šie soļi droši vien bijusi viņa un viņa ģimenes kļūda, jo pēcāk atskanējis telefona zvans, ar kuru Bahs uzaicināts uz sarunu VDK. Tā arī bijusi pirmā viņa saikne ar VDK. Bahs sacīja: "mēs bijām, protams, īpašā stāvoklī, jo sapratām, par ko šeit droši vien būs runa". Viņš lūdza saprast, ka runa ir par vairāk nekā 30 gadus senu pagātni un par tādu jauna puiša emocionālo stāvokli, ko tagad viņš kā mediķis varētu nosaukt par ekstrēmi smagu.
Kad viņš ieradies uz tikšanos VDK, tad ievests kabinetā, laikam tikušas aizslēgtas durvis. Pie galda sēdējis kāds vīrietis, kurš smēķējis. Tad sekojis pirmais jautājums, kas skanējis aptuveni tā: "Kā jums iet pa dzīvi? Vai radinieki no ārzemēm nebrauc ciemos?". Bahs atzina, ka bija gatavojies atbildēt uz šādu jautājumu, un viņš atbildējis "nē". Tad viņa sarunas biedrs vaicājis: "Un dāvanas neved, piemēram, naudu?". Arī uz šo jautājumu Bahs atbildējis noliedzoši. Pēc tam sekojuši vēl citi jautājumi.
Bahs arī esot atbildējis, sakot, ka neko nezina, kā arī negrib runāt ne par kādiem cilvēkiem, ko pazīst. Tad VDK pārstāvis teicis, ka citi cilvēki viņus neinteresē, bet interese ir tieši par paša Baha dzīvi. Tālākā iztaujāšana ilgusi apmēram stundu, tajā vaicāts par viņa sajūtām, dzīvojot padomju valstī, par "perestroiku" un "glasnostj". Bahs arī paudis savu vērtējumu, atbildējis to, ko domājis. Savukārt pēc tam sekojusi vēl virkne "šodien man liekas, absolūti nebūtisku jautājumu, kuri, visticamāk, neinteresēja arī pašam pratinātājam". Tad tikšanās beigusies. Bahs brīdināts, ka par nākamo tikšanās laiku viņam tiks paziņots.
Trešā un pēdējā tikšanās bijusi dažas nedēļas vēlāk, kad bijis telefona zvans un norādījums kur un cikos viņam jāierodas. Bahs gan lūdza viņu atvainot, jo precīzas notikušā detaļas neatceras. Šī izprašņāšana Baham esot vēl sliktāk palikusi atmiņā, jo "man šķita – ja mani nearestēja par valūtas operācijām pirmajā reizē, varbūt arī šoreiz palaidīs. Bet runa bija par to, ko es esmu jaunu atcerējies par radiniekiem, vai es negribētu aizbraukt kādreiz pie radiniekiem, ja jau viņi man tādi ir, kaut gan es teicu, ka neko nezinu par viņiem. Tad sekoja virkne man neko neizsakošu jautājumu par dzīvi Padomju savienībā, par to, ko es kā jaunatnes pārstāvis domāju par "perestroika" un "glasnostj". Tad pietiekami strauji beidzās arī šī saruna". Arī šoreiz viņam piekodināts, ka sarunas turpināšoties.
Šīs divas reizes arī bijis viņa vienīgais kontakts ar vienu VDK darbinieku. Bahs gan pauda aizdomas, ka VDK darbinieks viņam zvanījis tad, kad viņa mājās neesot bijis, taču nekāda turpmāka kontakta, prašņāšanas, neesot bijis un kontakti neesot atkārtojušies.
Viņš arī stāstīja savu redzējumu par to, kā darbojusies čeka, piebilstot, ka viņa gadījums ar vairākiem tūkstošiem dolāru, kas samērā labticīgi nodoti pārdoti tālāk, bijis 'lielisks kompromats par jauno studentu". "Tam piekrīt visi cilvēki, ar ko esmu runājis aizvadītajās nedēļās," sacīja Bahs. Viņš atzīmēja, ka tālākā vervēšana neesot bijusi.
Savukārt kartītes viņš ieraudzījis "pirms n mēnešiem" internetā. Bahs sacīja, ka nav zinājis, ka kartotēkā ir kartīte ar viņa vārdu, tāpēc viņš arī neesot interesējies par čekas maisiem un to saturu, jo zinājis, ka tajos viņa vārds nevar būt, jo "es taču neesmu sadarbojies". Bahs pauda, ka, iespējams, viņš ticis izvēlēts sadarbībai tālākā nākotnē, jo jautājumi, kas uzdoti viņam, atgādinājuši "tādu kā zondēšanu" par cilvēka uzskatiem par dzīvi, prasmi sarunāties.
Kad tuvs kolēģis viņam pateicis, ka uzvārds ir tur redzēts, tad viņš sapratis, ka tas varētu būt saistīts ar šīm divām iztaujāšanas reizēm. Bahs sacīja, ka viņam neesot bijis steigas un sirdsapziņas pārmetumu, kas baidītu viņu vai liktu viņam steidzami iet uz tiesu un attaisnot savu vārdu.
"Un atklāti sakot, es nezinu, vai to es būtu izdarījis arī šodien. RSU un mūsu kopējai lielajai komandai ir tik daudz ko darīt, ka "jupis viņu rāvis, visas šīs lietas"," sacīja Bahs.
Savukārt RSU Ētikas komisijā viņš vērsies kā neatkarīgā, autonomā un cienījamā organizācijā, kad viņa uzvārds pieminēts nekorektā veidā, lai tā izvērtētu, vai šeit minētie apvainojumi par "stučīšanu", "nostāšanos čekas pusē" un "nodošanu" ir tas veids, kā inteliģenti cilvēki sazinās, runā viens par otru bez jebkādiem pierādījumiem, bez tiesas lēmuma.
Tālāk sekojuši notikumi, kuros ierauta "mana un šeit klātesošo augstskola". Šajā aspektā viņš jūtot savu vainu par nesavlaicīgu vēršanos tiesā, lai tā atceltu aizdomas vai tās pierādītu. To viņš esot izdarījis tagad, "bet protams, man vajadzēja to izdarīt, paredzot, ka tomēr kādam ir naids, ieļaunošanās, ļoti, ļoti slikts viedoklis, un ka viņš var interpretēt šo kartiņas faktu par mani savā veidā, aplamā veidā, bet galvenais, var ieraut visu mūsu universitāti šajā izskatīšanā. Vairāk par šo es nevēlos runāt, jo mana tēma ir mans stāsts par 30 gadus senu pagātni".
"Es neatceros neko par ko kaunēties, es esmu rīkojies varbūt pārāk labticīgi, par ko atvainojos savas universitātes cilvēkiem," sacīja Bahs.
Video ar Baha stāstu un tam sekojošajām diskusijām RSU ir publiski pieejams šeit:
"Delfi" jau rakstīja, ka sabiedrībā plašu rezonansi raisīja RSU Farmakoloģijas katedras vadītājas, profesores Santas Purviņas sociālajā tīklā "Facebook" publicētais ieraksts, kam klāt bija pievienots VDK aģenta kartītes attēls ar RSU prorektora, profesora Gunta Baha vārdu.
RSU rektors profesors Aigars Pētersons aicinājis ikvienu RSU darbinieku, kura vārds ir atrodams publiski pieejamajā VDK aģentu uzskaites kartotēkā jeb tā sauktajos čekas maisos, publiski nākt klajā ar savu stāstu par iespējamo sadarbību ar VDK, vai arī tiesāties.
Purviņas 11. maija ieraksts sociālajā tīklā "Facebook" sekoja pēc "Delfi TV ar Jāni Domburu" raidījuma noskatīšanās. Tajā tika analizēta astoņdesmito gadu medicīnas studentu dzīve un VDK, kura topošos ārstus rūpīgi uzraudzīja un dažus arī savervēja par ziņotājiem.
Tā kā raidījumā izskanēja kāda mediķa vārds, ko pēc tam arī Teksasas universitātes profesors, ārsts Uģis Gruntmanis bija sadzirdējis un pieminējis savā ierakstā "Facebook," Purviņa sociālajā tīklā ierakstā vērsās pie Gruntmaņa. Viņas ierakstam klāt pievienots bija attēls ar VDK aģenta kartīti, uz kuras rakstīts Gunta Baha vārds, kā arī segvārds "Arnolds".
Patlaban jautājumu izskata RSU Ētikas komisija.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
