Viņš intervijā atzīst, ka tad, kad izveidoja ceturtā maija republiku, VDK priekšnieks Johansons tika iesaistīts Ministru kabineta darbā – viņš strādāja gan jaunajai Latvijas valdībai, gan Maskavas valdībai. Šajā laikā arī vēl tika vervēti aģenti.
"Tad jautājums – uz to man pašam vēl nav īsti skaidras atbildes – ja mēs runājam par to nepārtrauktības doktrīnu, tad šis viens gads, kad eksistēja ceturtā maija republika, – kā to ieskaitīt? Vai tā jau bija Latvijas Republika vai ne? No viena aspekta mēs varētu tulkot, ka visi aģenti, kas toreiz strādāja VDK, automātiski kļuva par Latvijas Republikas aģentiem," saka Kangeris.
"Man bija sarunas nesen ar [Ministru prezidenta Māra] Kučinska juridisko pārstāvi, viņa izteica domu: labi, rakstiet savus ieteikumus un, ja publicēs tā saukto kartotēku, tad lai iznāk tā, ka nevienu tas neskar. Sarunās izskanēja, ka Latvijas valsts it kā uzņēmusies kaut kādu šo aģentu aizsardzību vai tamlīdzīgi. Un tad es sāku domāt par to nepārtrauktības doktrīnu un par ceturtā maija republiku," saka Kangeris.
"Te vēl no drošības aspekta ir cits jautājums. Esmu runājis ar [Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktoru Jāni] Maizīša kungu, kad pieminēju, ka varētu šo kartotēku publicēt, radās jautājums, vai mums vajadzētu kaut ko izņemt ārā," atminas Kangeris.
Uz jautājumu, ka tad iznāk, ka valstij pārvilināto aģentu vārdi jāsargā, Kangeris atbild, sakot: "Jā, jā, tur ir tas jautājums, kas visu šo sarežģī. Bijušais SAB priekšnieks Kažociņš (tolaik viņš vairs nebija amatā) izteicās, ka būtu jāatlasa publicējamie. Runāju ar Maizīša kungu, viņš nopūtās – tad mums arī no "Delta" datubāzes vajadzētu šo to izņemt. Tas nozīmē, ka arī šie materiāli tikuši operatīvām vajadzībām izmantoti, tie nav glabāti kā tīri arhīva materiāli," norāda Kangeris.
Komisijas vadītājs arī atzīst, ka aģenti bija zemākais posms visā sistēmā. "Mans uzskats, ka šo kartotēku var publicēt tikai kā Latvijas VDK aģentu kartotēku – neko vairāk, bez komentāriem. Vienīgais kopsaucējs ir tas, ka personas tur kaut kādā veidā ir iereģistrētas. Dažkārt tagad diskusijās prasa, ka mums jānovērtē, kurš bija labs vai slikts, kurš brīvprātīgi vai piespiedu kārtā iesaistīts. To mēs nevaram darīt pat tad, ja mūsu rokās būtu tie materiāli, kas aizvesti no Latvijas. Ja kāds parakstīja savu sadarbības līgumu vai kā to sauca, tur jau viņš neuzrādīja, vai viņu piespieda vai ne," saka Kangeris.
