Skatoties tīri pēc statistikas, Latvijas Neatkarības kara laikā jaunam vīrietim bija krietni lielāka iespēja nomirt no kādas infekcijas slimības, nevis kaujas laukā, cīnoties par dzimteni. Pa vidu badam, haotiskai karadarbībai, pieaugošai noziedzībai un okupantu armiju marodierismam Latvijas iedzīvotājiem šajā laika posmā bija jābaidās arī no spāņu gripas, kas strauji “nopļāva” vairākus tūkstošus cilvēku.
Vēsturniece Inna Gīle, kura ir pētījusi spāņu gripas epidēmiju Latvijā, sarunā ar portālu “Delfi” uzsver, ka par šo tēmu joprojām ir ļoti daudz jautājumu, turpretī atbilžu ir ļoti maz. “Tas ir kara laiks. 1918. gadā beidzās 1. pasaules karš un Latvijas teritorijā sākās Neatkarības karš. Kara laikā vispār dokumenti tiek sagatavoti krietni mazāk nekā miera laikā. Daudz kas notiek tikai mutiski, piemēram, galvenie ārsti slimnīcās daudz ko saviem padotajiem nodeva uz mutisku rīkojumu pamata. Iespējams, daļa dokumentu ir gājusi bojā kara laikā, vēl mums bija 2. pasaules karš, kad atkal dokumenti varēja tikt iznīcināti. Turklāt padomju okupācijas gados arhīvos tika norakstīta daļa dokumentu, kas varētu sniegt ziņas par spāņu gripas epidēmiju. Tā kā līdz mūsdienām ziņu ir palicis pavisam maz, no tā, kas ir, jāmēģina kaut ko sakasīt kopā,” stāsta vēsturniece.
