"Mūsdienās redzam, kā Krievijā groteskos apmēros pārraksta un vilto vēsturi," 14. jūnija – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas – rītā Valsts prezidents Egils Levits sacīja, tiekoties ar politiski represētajiem un skolēnu darbu konkursa "Sibīrijas bērni" dalībniekiem.
"Mēs pieredzējām, kā nesen aizliedza "Memorial" – vienu no pirmajām neatkarīgajām cilvēktiesību aizsardzības organizācijām Krievijā, kas tieši rūpējās par Staļina režīma noziegumu atklāšanu un dokumentēšanu," minēja politiķis.
Viņš sacīja, ka vēstures pārrakstīšanu un melus mēs nedrīkstam pieļaut – tiem jāstājas pretī ar jaudīgu patiesības balsi.
"Mēs nedrīkstam ļaut aizmirstībai apklāt padomju režīma, kura mantiniece ir šodienas Krievija, noziegumus pret mūsu latviešu tautu un Latvijas valsti," uzsvēra prezidents.
"Nesodāmības apziņa varmākam ļauj izdarīt arvien jaunus noziegumus, un tieši to pašlaik redzam Ukrainā," viņš sacīja, uzsverot, ka "mums jāturpina saukt lietas īstajos vārdos. Tas vajadzīgs, lai mēs paši, un mūsu sabiedrotie pasaulē atpazītu 20. gadsimta vēsturi visā tās daudzveidībā un kopumā – tādu, kādu mēs izdzīvojām šeit, Latvijā un citās padomju ietekmes valstīs Eiropā".
Pēc viņa teiktā, ir arī jāgādā, lai mūsu bērni spēj nodibināt un izjust personisku saikni ar notikumiem, kas risinājušies ilgi pirms viņu dzimšanas.
Levits arī uzsvēra, ka ik gadu 14. jūnijā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, pieminam tos vairāk nekā 15 400 Latvijas cilvēkus, kurus Padomju Savienības okupācijas vara nelikumīgi deportēja uz Krieviju.
"Mēs atceramies un atgādinām par cilvēkiem – tādiem pašiem kā mēs šodien, kurus varmācīgi aizrāva prom no mājām, aizveda nebrīvē un nebūtībā, neatgriezeniski sadragājot viņu dzīves un likteņus," viņš teica.
Levits atzīmēja, ka tikai 80. gadu beigās deportācijas pārdzīvojušie drīkstēja publiski atklāt savu sāpīgo pieredzi. Līdztekus pie Padomju Savienības totalitārā režīma represiju pētniecības ķērās klāt arī vēsturnieki. Ilgi aizliegtais un noklusētais, kas palīdzēja noskaidrot vēsturisko patiesību, beidzot veda pie taisnīguma atjaunošanas. Tas ļāva mums pašiem labāk izprast pagātnē notikušo, vēstīt par staļinisma represijas upuriem.
"Šo stāstu nekad nevarētu izstāstīt bez jums – dzīvās atmiņas nesējiem – cilvēkiem, kuri pēc izsūtījumā un ieslodzījumā pavadītiem gadiem atgriezās Latvijā, kļūstot par komunistiskās ideoloģijas saindētā laikmeta un nežēlīgo nodarījumu liecinātājiem un apsūdzētājiem," sacīja prezidents.
"Jūsu balss un vēstījums vēl lielākā mērā aktualizējies šodien, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Krievija aplaupa un nogalina Ukrainas civiliedzīvotājus, simtiem tūkstošiem ukraiņu deportē tālu prom no dzimtenes. Deportācijas notiek arī šodien," viņš sacīja, uzsverot, ka "tas viss ir necilvēcīgi, nelikumīgi un noziedzīgi".
Ukrainā notiekošais mūsos ir uzplēsis vēstures rētas. Šodienas paaudzēm tas devis skaidrāku priekšstatu par to, kā 40. gados tika īstenota Latvijas okupācija un reokupācija, kā terora un beztiesiskuma apstākļos tika varmācīgi pārveidota Latvijas sabiedrība. Šī izpratne ļauj dziļāk izjust paaudžu sasaisti un apzināties nācijas pēctecīgumu. Tā vienlaikus dod apņemšanos un spēku, apziņa, ka savu zemi un valsti ir jāaizstāv tā, kā to pašlaik varonīgi dara ukraiņi.
Jau vēstīts, ka pagājis 81 gads kopš 1941. gada 14. jūnija deportācijām – Latvijā otrdien ar atceres un piemiņas pasākumiem piemin Padomju Savienības masveida deportācijas, kurās cieta vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju.
