Iegūtie materiāli 1994. gadā tika publicēti grāmatā "Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā". Tajā ir apkopotas Ulmaņa rakstītās vēstules un lūgumi ļaut doties trimdā uz Šveici, apcietināšanas lēmumi un kratīšanas protokoli, Ulmaņa rakstiskas liecības un nopratināšanas protokoli, kā arī lēmums par krimināllietas pret Ulmani izbeigšanu saistībā ar apsūdzētā nāvi.
Centieni noskaidrot Kārļa Ulmaņa likteni pēc Latvijas okupācijas sākās jau pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, kad sāka jukt un brukt Padomju Savienība. 1990. gada 16. janvārī Latvijas PSR Augstākās padomes prezidijs izveidoja Kārļa Ulmaņa dzīves pēdējā posma vērtēšanas komisiju, kurai tika dots uzdevums noskaidrot, kas ar bijušo Latvijas prezidentu notika pēc viņa deportācijas no Latvijas 1940. gada vasarā. Pēc 2. pasaules kara ziņas par Ulmaņa likteni bija pretrunīgas. Klīda baumas, ka viņš strādājis par agronomu kādā kolhozā Ukrainā vai arī miris padomju soda nometnē, bet citi teicās viņu pat redzējuši pēc kara Latvijā. Cita leģenda stāstīja, ka Ulmaņa pīšļi tika apglabāti Āgenskalna tirgū zem betona plāksnes.
1970. gadā Latvijas PSR mazajā enciklopēdijā šķirklī par Kārli Ulmani parādījās viņa miršanas gads – 1942., bet nebija publicētas ziņas par nāves vietu un apstākļiem. Savukārt 1977. gadā latviešu trimdas vēsturniekam Edgaram Andersonam sarakstē ar latviešu padomju vēsturnieku Jāni Dzintaru izdevās noskaidrot, ka Ulmanis līdz 1941. gada vasarai daļēji brīvi dzīvojis Krievijas dienvidu pilsētā Stavropolē, bet līdz ar vāciešu iebrukumu PSRS apcietināts un nosūtīts uz Krasnovodsku Kaspijas jūras krastā (tagad Turkmenbaši pilsēta Turkmenistānā). Ulmanis tur esot miris no dizentērijas 1942. gada septembrī vai oktobrī.
Tikai pēc Ulmaņa krimināllietas iegūšanas vēsturniekiem pavērās gandrīz pilna aina par Latvijas valstsvīra dzīvi pēc okupācijas un nāves apstākļiem.
