Virspriesterim Kalniņam atņem garīgo kārtu; viņš Pareizticīgo baznīcu iesūdz tiesā un zaudē


'Kritušie eņģeļi' – 7 garīdznieki, kuri 'saķērušies' ar baznīcu Latvijā
Foto: LETA

Bijušais Latvijas Pareizticīgās baznīcas (LPB) virspriesteris Jānis Kalniņš, kura grāmata "Process" par paša dzīvi, kalpošanu, kā arī baznīcas aizkulišu notikumiem un metropolītu Aleksandru laista klajā pavisam nesen, pirms teju 10 gadiem vērsās laicīgajā tiesā Latvijā ar prasību pret LPB Garīgo tiesu, lūdzot atcelt šīs tiesas lēmumu par priestera kārtas un svētības atņemšanu.

LPB ir divas kārtas - garīgā kārta jeb klērs, kurā ietilpst bīskapi, priesteri un diakoni, kas iesvētīti kalpojumam LPB -, un laji - visi pārējie baznīcas locekļi. Priestera kalpojums ir garīgs amats, kurā garīdznieks tiek ordinēts uzklausīt ticīgo grēksūdzes un veikt citas reliģiskās darbības.

Kalniņš par notikumiem ar garīgās kārtas atņemšanu grāmatā "Process" raksta: "19.manas kalpošanas gads LPB man kā garīdzniekam beidzās negaidīti. 2007.gada 1.jūlijā manā dzīvesvietā Murjāņos pēkšņi ieradās četri Sinodes locekļi un lika parakstīt kādu dokumentu par saņemšanu. Tas bija izraksts no Garīgās tiesas lēmuma par manu atstādināšanu no priesterības. 2009.gadā LPB Sinode izdeva grāmatu ar nosaukumu "Latvijas Pareizticīgā Baznīca. 1988.-2008. gads", kas veltīta metropolīta Aleksandra (Kudrjašova) 70 gadu jubilejai, kurā ļoti bagātīgi tiek atspoguļoti manas atstādināšanas iemesli. Grāmatā man piedēvēti ne tikai tie cilvēciskie grēki (..), bet arī tas, [ka] esmu pasludināts par ķeceri un Baznīcas grāvēju. Tā kā grāmata izdota gan latviski, gan krieviski, šī informācija ir skārusi ne tikai Latviju, bet arī plašo Krieviju un citas vietējās Baznīcas. Sekojot stareca Agafona, svētmocekļa Jāņa - Rīgas un visas Latvijas arhibīskapa un citu Baznīcas svēto tēvu piemēriem, es, protams, noraidu šādus apmelojumus. Grāmatā esmu atspoguļojis ne tikai vēsturisko fonu, bet arī savus pārdzīvojumus, rūgtumu, liecības, pārdomas, dokumentus - to, kādā mērā un kā man izdevās izpildīt metropolīta Leonīda svētību - sludināt Svēto Pareizticību savai tautai, latviešiem".

2007.gadā tiesā iesniegtajā prasībā viņš norādīja, ka viņam precīzi nav zināmi argumenti, ar kuriem LPB Garīgā tiesa pamatojusi viņa izslēgšanu no baznīcas garīgās kārtas. Kalniņam it kā tiekot pārmesta sistemātiska grēksūdzes sakramenta noslēpuma izpaušana trešajām personām un pastāvīga priestera zvēresta pārkāpšana un nepildīšana.

Kalniņš izteicās, ka viņa izslēgšanas no priestera kārtas pamatā, visticamāk, ir viņa grāmata "Latvijas Pareizticīgās baznīcas vēstures komentārs", kurā viņš iestājies par to, lai latviešiem būtu "sava vieta zem saules", lai neizjuktu latviešu lauku draudzes un lai būtu savi priesteri.

Prasībā viņš norādīja, ka kopš 1989.gada ir LPB priesteris, bet 2006.gadā viņam par nopelniem baznīcas dzīvē piešķirta virspriestera kārta. Viņš pildījis garīgā personāla locekļa pienākumus un par to saņēmis ikmēneša darba algu - 50 latus. Darba attiecības ar LPB Kalniņam esot no 1999.gada, un viņš katru mēnesi saņēmis iepriekšminēto atlīdzību, kā arī vēl katru mēnesi saņemts ap 200 latiem nekur nedokumentētas algas summas.

Kalniņš sacīja, ka LPB viņam atteikusies izsniegt lēmumu par izslēgšanu, izskaidrot tā pieņemšanas kārtību, kā arī iepazīstināt viņu ar LPB Garīgās tiesas sēdes protokolu, lai viņam būtu iespējams uzzināt, par kādiem pārkāpumiem viņš ticis sodīts. Prasībā viņš uzsvēra, ka viņam tikušas liegtas tiesības sniegt paskaidrojumus.

Pēc Kalniņa domām, izmantojot apstākli, ka rakstisks darba līgums starp viņu un baznīcu nav noslēgts un LPB Statūtos paredzēts aizliegums pārsūdzēt baznīcas lēmumus, LPB ir prettiesiski formulējis uzteikumu viņam kā LPB Garīgās tiesas lēmumu, paļaujoties, ka Kalniņam nebūs iespēju tiesiski to apstrīdēt.

Viņš lūdza tiesu atzīt par prettiesisku un spēkā neesošu no tā pieņemšanas brīža LPB Garīgās tiesas lēmumu un atjaunot viņu darbā par LPB Rīgas Svētās Trijādības Sergija sieviešu klostera klēra (garīgās kārtas) locekli -virspriesteri.

Toreizējā Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa izbeidza tiesvedību Kalniņa prasības lietā, jo konstatēja, ka apstrīdēto lēmumu ir pieņēmusi baznīca, tāpēc tas nav pakļauts pārsūdzībai civilprocesuālā kārtībā valsts tiesā, jo, kā noteikts Satversmes 99.pantā, baznīca ir atdalīta no valsts. Šo lēmumu nemainīja arī Augstākās tiesas Senāts.

Comment Form