Līdzīgi kā pirmajā lasījumā pirms nedēļas, arī izskatot un pieņemot kā steidzamus otrajā un galīgajā lasījumā grozījumus Izglītības likumā, kas definē attālinātas mācības, ceturtdien, 12. novembrī, Saeimā izvērtās kaismīgas debates vairāku stundu garumā. Opozīcijas pārstāvji pauda bažas, ka Covid-19 krīzes aizsegā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) vēlas kā pastāvīgu normu skolās paredzēt attālinātas mācības, nenodrošinot pietiekamu atbalstu skolotājiem un vecākiem.
Par likuma grozījumiem ceturtdien nobalsoja 57 deputāti valdošās koalīcijas deputāti, pret bija 33 opozīcijas pārstāvji. Debates par šiem grozījumiem un priekšlikumiem otrajam lasījumam ilga vairāk nekā četras stundas. Grozījumi stāsies spēkā nākamajā dienā pēc to izsludināšanas.
Pēc debatēm pirmajā lasījumā un satraukuma sociālajos tīklos, ka ar attālinātu mācību nostiprināšanu kā pastāvīgu normu izglītības procesā vecākiem tiks uzlikta pārāk liela atbildība par bērnu izglītību, kā arī var tikt pazemināta izglītības kvalitāte, debates starp lasījumiem turpinājās arī atbildīgajā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, kas bija šo likumu grozījumu sagatavotāja un iesniedzēja.
Apzinoties sabiedrības bažas, komisija uz galīgo lasījumu sagatavoja priekšlikumu, ko Saeima arī atbalstīja, uzdodot Ministru kabinetam līdz nākamā gada janvāra beigām izstrādāt Ministru kabineta noteikumus, kas nosaka attālināto mācību organizēšanas un īstenošanas kārtību.
Tagad Saeimas pieņemtie likuma grozījumu nosaka, ka attālinātas mācības ir klātienes izglītības procesa daļa, kurā izglītojamie mācās, tai skaitā izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, fiziski neatrodoties vienā telpā vai mācību vietā kopā ar pedagogu. Savukārt klātiene definēta kā izglītības apguves forma, kurā izglītojamais izglītības saturu apgūst, apmeklējot izglītības iestādi, tai skaitā attālinātajās mācībās, atbilstoši izglītības iestādes īstenotajai izglītības programmai.
Kopumā uz otro lasījumu bija iesniegts 31 priekšlikums, no kuriem lielākā daļa bija opozīcijas pārstāvju ierosinājumi, par kuriem Saeimas sēdē tika daudz debatēts, bet kuri netika atbalstīti. Gan debatēs, gan balsojumos sakrita "Saskaņas", Zaļo un zemnieku savienības, kā arī vairāku pie frakcijām nepiederošo deputātu nostāja.
Debatēs opozīcijas pārstāvji norādīja, ka neesot pret attālinātām mācībām kā tādām 21. gadsimta izglītības sistēmā, taču iebilda, ka nav pareizi to ieviest kā pastāvīgu normu krīzes apstākļos un laikā, kad nav vēl nodrošināts pietiekams atbalsts skolotājiem un ģimenēm. Opozīcijas pārstāvji norādīja, ka neiebilst, ja attālinātas mācības tiek ieviestas tikai uz krīzes laiku vai regulētas ar Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu.
Deputāti arī norādīja, ka attālinātas mācības Covid-19 krīzes laikā ir kārtējo reizi aktualizējušas sociālās nevienlīdzības problēmas mūsu valstī, jo trūcīgās un sociāli nelabvēlīgās ģimenēs bērniem trūkst gan datortehnikas, gan pārtikas. Bažas tika arī paustas par pašvaldību kā skolu dibinātāju papildu tēriņiem laikā, kad valsts budžetā nākamajā gadā plānots samazināt pašvaldību ienākumus.
Jau pirmā lasījuma gaitā, kā atbildīgās komisijas pārstāvis referējot par likuma grozījumiem, deputāts un IZM parlamentārais sekretārs Reinis Znotiņš (JKP) skaidroja, ka grozījumi nosaka definīciju attālināto mācību procesam, kas tiek definēts kā klātienes izglītības ieguves forma, ko pašreizējā likuma redakcija neparedz. Tāpat tiek precizēti mācību procesam vajadzīgie līdzekļi. "Te ir būtiski norādīt un atgādināt, ka šeit netiek uzlikti nekādi papildus pienākumi vecākiem šos līdzekļus iegādāties, bet tikai dibinātājiem un ministrijai," uzsvēra Znotiņš.
Viņš arī norādīja, ka ministrijas rosinātie grozījumi dod iespēju skolām slēgt līgumus savā starpā, lai nodrošinātu skolotāju slodzes. "Ja vienā skolā nav, teiksim, ķīmijas skolotāja, bet citā skolā šis skolotājs strādā uz nepilnu slodzi, tad šim skolotājam būtu iespēja strādāt arī to atlikušo slodzes daļu un pasniegt skolā, kur skolotāja trūkst," skaidroja Znotiņš.
Deputāts atzina, ka šie grozījumi ir būtiski ne tikai Covid-19 krīzes laikā, bet arī normālos apstākļos. "Mēs redzam arī pēc pasaules piemēriem – Igaunijas un Somijas, kur attālinātā mācību process bija daļa no normāla mācību procesa krietnu laiku pirms Covid-19 krīzes," sacīja Znotiņš pirmajā lasījumā.
Otrajā lasījumā, atbildot uz opozīcijas jautājumiem un bažām, Znotiņš paskaidroja, ka izglītības ziņā progresīvas valstis kā Igaunija un Somija jau pirms vairākiem gadiem iekļāvušas attālinātas mācības kā daļu no mācību procesa vēl pirms Covid-19 pandēmijas, un aicināja būt mūsdienīgiem, iet līdzi laikam un izmaiņām izglītības procesā. Znotiņš arī noliedza, ka nav pietiekami diskutēts par likuma grozījumiem, jo tie izstrādāti jau vasarā un diskutēti gan ar skolu direktoriem, gan citos formātos.
Znotiņš atzina, ka visiem šis laiks un process bijis grūts, bet atgādināja, ka jau gadu pirms pandēmijas bija paredzētas un sāktas mācības, lai skolotāji uzlabotu digitālās prasmes ar mērķi arvien vairāk izmantot tehnoloģijas mācību procesā. Diemžēl skolotāji nepietiekami aktīvi izmantoja šīs iespējas. IZM arī esot ievērojamu daļu Covid-19 naudas novirzījusi datoriem un interneta pieslēgumiem skolā, bet tas jārisina kopā ar pašvaldībām. "Ja mēs tagad neatzīstam attālinātas mācības, tad liedzam skolām tagad manevrēt sarežģītajā situācijā," sacīja Znotiņš, piebilstot, ka IZM jau kopš mācību gada sākuma ieteica skolām izmantot trīs modeļus darbā pandēmijas laikā, bet ne visi tiek galā un to izmantoja jau laikus.
Atbildīgās komisijas deputāts Raivis Dzintars (NA) debatēs sacīja, ka nav vispār jautājuma par to, vai attālinātas mācības var pilnībā aizstāt klātienes mācības, jo grozījumi tikai definē, kas ir attālinātas mācības, ko vajadzības gadījumā var izmantot. Taču, lai mazinātu bažas, ka skolas pilnībā pāries arī ikdienas apstākļos tikai uz attālinātām mācībām, atbildīgā komisija uz otro lasījumu sagatavoja labojumu, kas uzdod Ministru kabinetam līdz nākamā gada janvāra beigām izstrādāt Ministru kabineta noteikumus, kas nosaka attālināto mācību organizēšanas un īstenošanas kārtību.
Saeimas pieņemtie grozījumi arī precīzi definē, kas uzskatāmi par mācību līdzekļiem, kā arī nosaka, ka pašvaldības finansē no sava budžeta valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām, valsts pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības, profesionālās vidējās izglītības un arodizglītības standartiem atbilstošu mācību līdzekļu — papildu literatūras, uzskates līdzekļu, izdales materiālu, mācību tehnisko līdzekļu, mācību materiālu, iekārtu un aprīkojuma, rotaļlietu un piederumu — iegādi un var finansēt arī elektronisko resursu, interaktīvo mācību platformu un mācību un saziņas programmatūru iegādi vai abonēšanas maksu tās padotībā esošām izglītības iestādēm.
Likumā tagad precizēts, ka privātajās izglītības iestādēs valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām, pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības valsts standartiem atbilstošas mācību literatūras, spēļu, metodisko līdzekļu, papildu literatūras iegādi, kā arī mācību vadības platformu iegādi vai abonēšanas maksu finansē no valsts budžeta līdzekļiem un valsts budžeta mērķdotācijām.
Arī valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kā arī valsts augstskolu vidējās izglītības iestādēs valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām, pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības valsts standartiem atbilstošas mācību literatūras, spēļu, metodisko līdzekļu, papildu literatūras iegādi, kā arī mācību vadības platformu iegādi vai abonēšanas maksu finansē no valsts budžeta līdzekļiem un valsts budžeta mērķdotācijām.
Noteikts, ka turpmāk izglītības iestādes ir tiesīgas slēgt savstarpēju līgumu par mācību priekšmetu vai to daļu īstenošanu vispārējās vidējās izglītības programmas ietvaros, vienojoties par mācību priekšmetu īstenošanas veidu un programmu, izglītojamo mācību sasniegumu vērtēšanas un izglītojamo iegūto vērtējumu paziņošanas kārtību, mācību priekšmetu apguvē iesaistāmajiem izglītojamajiem, mācību priekšmetu īstenošanas izdevumiem un to apmaksas kārtību, kā arī citiem nosacījumiem.
