Daži skrējēji jau iesildījās krietni pirms starta, citi atbrauca tikai dažas minūtes pirms starta, noskrēja un tūlīt arī pazuda. Tie, kas vēlējās, bija paslēpušies zem Jāņu kroņiem, cepurēm, meijām, zaķīša u.c maskām, neviens netika īpaši kontrolēts.
Valdīja brīva un nepiespiesta atmosfēra, jo visi taču bija vienādi, atskaitot tos, kas cītīgi darbojās ar fotokamerām. Skrējiena dalībniekiem radusies ierosme nākamgad fotografēšanas tiesības piešķirt tikai akreditātiem žurnālistiem, lai aizraujošajā un pozitīvajā pasākumā iegūtie fotokadri netiktu izmantoti ļaunos nolūkos.
Rituālais skrējiens ar devīzi Svētī savu veselību un Kuldīgas mūžību ir izdevies, atzina visi Kurzemnieka aptaujātie dalībnieki.
„Te uzvarēja ikviens, kas spēja pārvarēt sevi, jācer, ka arī mūsu laikabiedri šo pasākumu uztvers pozitīvi,” sacīja kāds no drosmīgajiem. Skrējiens bija veselīgs pasākums ar jautrības piedevu, bez piedauzības elementa, pārliecināts kāds cits skrējējs.
„Ikvienam bija brīva iespēja izvēlēties, skriet vai ne. Zinu daudzus kuldīdzniekus, kas šogad vēl nevarēja sadūšoties, bet redzot, ka viss notika brīvi un nepiespiesti, nākošgad noteikti būs klāt un piedalīsies.”
Tradīciju kailiem Jāņu naktī skriet pāri tiltam pērn aizsākuši kādi astoņi kuldīdznieki. Nosprieduši, ka nav ko braukt uz pliko vīru skrējienu Pedvālē, pirms saullēkta skrējuši pāri tiltam.
„Tas viss ir liels joks, skrēju labas kompānijas un joka pēc. Bet vislābāk to darīt svešā pilsētā, tad vari justies brīvāk, Kuldīga ir pārāk maza, cits citu pazīst,” saka vīrs no pirmā skrējiena. „Lai arī pie mums kaut kas notiktu, nevaram kūtri gulēt mājās, kaut kas jādara arī pašiem,” uzsver kāds cits.