Aija Treimane un izrādes "Zalkša līgava" aktieri

Aija Treimane ir režisore. Viņas aktieri – biedrības "Rīgas pilsētas "Rūpju bērns" jaunieši ar intelektuālās attīstības traucējumiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Aija Treimane pirmoreiz invalīdu teātri redzēja pirms gadiem deviņiem Armēnijā: "Sākumā ir šoks – tu tikai sēdi un raudi, un brīnies, kāpēc, es atvainojos, tos kropļus vispār vajag rādīt uz skatuves. Arī šeit gandrīz jebkuram, kas pirmoreiz ierauga invalīdus uz skatuves, pirmā reakcija ir atgrūšana. Bet tas liek cilvēkam par kaut ko aizdomāties, iedziļināties sevī, ja viņš ir kaut cik atvērts, gatavs strādāt pats ar sevi, piefiksē, kas notiek tajā brīdī, kad viņš skatās uz cilvēkiem ar invaliditāti. Notiek dīvaini procesi – filozofiski, eksistenciāli, humāni."

Pirms pāris gadiem Aija Treimane bija Vācijā, Lingenā, amatierteātru festivālā, kur piedalījās cilvēki ar un bez invaliditātes. Festivāla simpozijā tika apspriesta sociālā un mākslas diskriminācija. Tobrīd Aijai tas nebija saprotams, pat šokēja, bet tagad tas režisori skar tiešā veidā. Latvijas Kultūras koledžā, kur Aija Treimane studē amatierteātra režiju, kā kursa darbu viņa rādījusi ar "Rūpju bērna" jauniešiem iestudēto Aspazijas lugu "Zalkša līgava", bet tagad pedagogi neļauj iestudēt diplomdarbu ar aktieriem – jauniešiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem. "Daļa pedagogu atbalsta, bet citi saka – mēs nespējam novērtēt, nav kritēriju, pierādi, ka māki strādāt ar veseliem cilvēkiem, tad varēsi strādāt ar slimajiem." Līdzīgas problēmas skārušas arī Aijas kolēģi Lietuvā. "Galvenais iemesls varētu būt tas, ka pedagogi tiešām nesaprot šī teātra specifiku, nespēj to novērtēt. Tas ir tīri no profesionālā viedokļa. Bet cilvēcīgi, manuprāt, to var saprast."

No otras puses, amatieru teātru festivālā Rīga spēlē teātri Rūpju bērna teātra trupa ir jutusies pieņemta. Šogad šajā festivālā piedalījās arī neredzīgo teātris un nedzirdīgo teātris. To Aija Treimane vērtē kā lielu progresu: "Nedzirdīgo teātris ir ļoti interesants – viņiem ir tik izteiksmīga mīmika un žestu valoda, kāda nav veselajiem cilvēkiem. Es ar baudu skatos, ko viņi dara." Tomēr viņa atzīst, ka bieži traucē režisora profesionālas izglītības trūkums: "Lai izrāde būtu mākslas kategorijās vērtējama, režisoram jāzina, kādus izteiksmes līdzekļus lietot, kā veidot kompozīciju. Bet lielākoties režisori ir sociālie darbinieki ar minimālām spējām ielikt aktierus kompozīcijā. Es redzu šo cilvēku talantus, kādi mums nav doti, uz kuriem vajadzētu likt akcentu, bet tie nav izmantoti."

Veidojot teātra izrādi vienmēr ir jautājums, vai tā ir tikai rehabilitējoša, terapeitiska, vai tai ir arī sakars ar mākslu. "Ir grūti novilkt robežu – kurā brīdī ir māksla, kurā nav. Attiecības ir tas grūtākais – ko šie cilvēki nevar izjust uz skatuves. Festivālos izrādes, kuras ir taisītas kā ar veseliem cilvēkiem, ir diezgan nebaudāmas. Viņi nevar notēlot tādas attiecības, kādas ir veselajiem. Nevar uzbāzt to pašu kastīti virsū, ir jāmeklē kaut kas cits. Tekstu viņi var iemācīties, pat sarežģīto Aspazijas dzejas tekstu vienkāršākā līmenī viņi visu saprot – kas viņi ir, kāpēc viņi to saka. Bet dziļākā, simboliskā nozīmē viņi, protams, nesaprot."

Uzstāšanās pieredze jauniešiem ir ļoti liela, tiek iesaistīti arvien jauni dalībnieki. "Kad pirmo reizi būts uz skatuves, saņemti aplausi un ja vēl kāds dabūjis puķi, tad ir "iebarots". Tad viņi ir gatavi strādāt un man ar viņiem ir ļoti viegli, jo viņi tiešām grib un darbaspējas viņiem ir fantastiskas. Ar veseliem cilvēkiem ir daudz grūtāk." Izrāde "Sapnis vasaras naktī" pēc Viljama Šekspīra lugas motīviem rādīta piecās lielākajās Latvijas pilsētās. Ar izrādi "Zalkša līgava" izbraukāta Latgale. Jaunieši piedalās dažādos festivālos, piemēram, festivālā "Solis", kas notiek ik pēc diviem gadiem un šogad augustā būs jau piekto reizi. "Mēs rādām – mums sanāk, un jums arī sanāks, ja sāksiet darboties!" Bez teātra viņiem ir vēl daudzas citas nodarbības – dziedāšana, balets, zīmēšana, attīstošās spēles, viņi mācās angļu valodu, apgūst datorlietošanu, brauc uz izstādēm, teātriem, koncertiem. "Tie, kas nāk uz centru ir ļoti aktīvi, faktiski viņi jau ir iesaistījušies sabiedrībā. Tas, kā mēs uztveram viņus, tas jau ir cits jautājums."

"It kā mums šie cilvēki ir jāpieņem – no humānā viedokļa. Bet es arī saprotu savus pedagogus, kuri pirmoreiz viņus ierauga. Pasniedzēja, kura atnāca uz izrādi (pārējie neatnāca) tikai pamazām pauž savas izjūtas, kādas viņai bija uz to nākot. Tā bija liela piespiešanās, bet viņa saņēma arī lielu gandarījumu. Vai invalīds var nodarboties ar mākslu? Māksla ir kaut kas estētisks, lai gan tagad jau māksla arī ir visāda. Kad invalīds uzkāpj uz skatuves, mēs pirmām kārtām redzam viņa kroplību, un tas mums ir neestētiski, neētiski – kāpēc viņš kāpj uz skatuves un mokās? Pirmais, ko mēs redzam ir tas, ko viņš nevar, viņam taču ir grūti, neērti, lai viņš labāk sēž savā ratiņkrēslā. Bet mums vajadzētu iemācīties redzēt, ko viņš spēj. Kad tu paskaties uz šo cilvēku, tev ir jāmaina sava attieksme. Reizēm man saka – ko tad es tur skatīšos un priecāšos – vai, kā viņš pakustējās! Cits šādās attieksmēs atzīstas, bet cits nemaz neatzīstas, jo ir pieņemts, ka man viņš jāpieņem, kaut gan dziļākajā būtībā es viņu nepieņemu."



Jo ilgāk Aija Treimane strādā ar Rūpju bērna jauniešiem, jo plašāka pasaule viņai atklājas, rodas arvien jauni, eksistenciāli jautājumi: "Jautājums, uz ko es visu laiku cenšos atbildēt,– kas ir cilvēks? Kas to nosaka? Kurā brīdī cilvēks kļūst par kretīnu un kretīns par cilvēku? Kas to nosaka? Arī Aspazijas "Zalkša līgavā" šī tēma parādās. Izejot uz ielas, paskatoties uz pūli, liekas, ka liela daļa ir degradējusies. Kā viņi runā, kā izturas, ko grib no šīs pasaules… Tad tie, kas ir ar garīgās attīstības traucējumiem, liekas normāli cilvēki. Bet "veselie" daudzi ir ar traucējumiem – iekšēji slimi. Mums ir prāts, kas visu kontrolē, kas liek cenzūru, viņiem tā ir mazāk, bet līdz ar to ir vairāk dzīvesprieka, viņi ir tiešāki un patiesāki. Bet viņi nav necilvēcīgi, viņi nemetīsies nogalināt vai izvarot. Reizēm man liekas, ka prāts mūs padara par necilvēkiem. Šīs pārdomas es cenšos paust arī savās izrādēs."

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form