Laikraksts norāda, ka vēstures interesentu sabiedrību satracinājusi ziņa par interneta lieltirgotavā "ebay.com" iegādājamajām senlietām, kas nāk no Latvijas. Arheologs un vēsturnieks Armands Vijups, laiku pa laikam pāršķirstot portālu, atpazīst saktas, piekariņus, aproces un citus artefaktus, kas ir senās Kurzemes liecības. Tieši no šejienes nāk Latvijas bagātīgākais piedāvājums. Savukārt o Lietuvas iebraukušie senlietu meklētāji vairāk rosās Zemgalē.
Pārdevējs "kurland3030" izsola plašu senlietu klāstu – bronzas gredzena sākumcena ir 11,27 dolāri, saktas – 9,99 dolāri. Zvārgulīšu pāris maksā tikpat. Acīmredzot tas ir pārpircējs, viņa klientu loks skaitāms simtos, bet ģeogrāfija ir visa pasaule. Un tādu kā "kurland3030" ir daudz. Gints no Latvijas pārdevis jau 754 lietas. Šobrīd viņa piedāvājumā ir visai interesanta krustadata, informē "Neatkarīgā".
Senlietu bizness ir balstīts uz "melno arheoloģiju", kas visā Eiropā vēstures aprūpētājiem rada galvassāpes, norāda laikraksts. Cilvēks ņem rokās metāldetektoru un ķemmē laukus, gravas, upmalas, bet, ja vēlas rūpnieciskam biznesam nepieciešamos garantētos atradumus, pārkāpj likumu un savā maršrutā iekļauj arī pilskalnus, senas apbedījumu vietas – arheoloģiskos pieminekļus.
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas viedoklis ir kategorisks – tā dēvētie melnie arheologi apzog valsti. Vienu brīdi pat pavīdēja ideja aizliegt viņu galveno darbarīku – metāldetektoru. Zviedrijā ieviesta visstriktākā regulācija, taču Eiropas Komisija ar to nav mierā. Nav taču iemesla ierobežot cilvēktiesības un aizliegt hobiju ļaudīm, kas vēstures izpētei nekaitē, bet – gluži otrādi – to bagātina. Ir arī tādi gadījumi, atzīst "Neatkarīgā".
Ventspils muzejs sadarbojas ar četriem pieciem privātiem meklētājiem. Šādā veidā tas ticis gan pie zelta gredzena par simbolisku cenu, gan unikālas lāčgalvas saktas. To muzejam uzdāvinājis Mihails Čukovs – celtnieks, kuram senlietu meklēšana ir vaļasprieks jau piecus gadus. "Neatkarīgajai" viņš stāsta, ka brīdī, kad palicis bez darba, metāldetektoru gan nav izlaidis no rokām un šo to pārdevis arī "ebay.com". Vienā sezonā ietirgojis ap 1000 latu. Taču viņš arī apzinās vēstures vērtību un neiet rakt apbedījumos un vēstures pieminekļu teritorijās. Viņa atradumi ir galvenokārt mūsu priekšteču pazaudētas lietas. Savukārt, ja detektors vienuviet atrod aizdomīgi daudz liecību, viņš zvana muzejam.
Armands Vijups tāpēc secina, ka pareizākā metode attiecībās ar meklētājiem būtu šāda: "Ir jāmeklē sadarbība ar apzinīgajiem cilvēkiem un jāapkaro ciniski postītāji," viņš atzinis.
Galvenais iemesls, kādēļ "melnā arheoloģija" nav atstājama pašplūsmā, ir atšķirība balto un melno arheologu filozofijā. Profesionāļi rok ne jau lietu dēļ – vēsturei ir vajadzīgs ar lietu saistītais stāsts – vieta, apstākļi, cilvēku attiecības un paradumi. Rakšana pētnieciskajā procesā ir tikai neliela sastāvdaļa. Vijups saka: "Kļūdains ir stereotips, ka, jo vairāk lietu saliksim kastē un kastes muzejā, jo būsim laimīgāki."
"Melnie arheologi" savukārt pēc būtības ir mednieki, un viņiem svarīgākais ir pats atrastais priekšmets. Legālo arheologu ir maz – apmēram 40, un viņi tāpat kā visā pasaulē ievēro principu – rakt tad, ja nevar nerakt. Respektīvi, nav jēgas rakt vairāk, nekā iespējams izpētīt un saglabāt. Senlietas, izrautas no gadsimtiem ierastās vides, strauji sabrūk. Tām nepieciešama profesionāla konservācija, pie kā nevar pieskaitīt primitīvu novārīšanu olīveļļā. Jāpatur arī prātā, ka pētnieciskās tehnoloģijas attīstās un nākotnē tā pati vieta, ja nepiedzīvos lāpstu uzlidojumu tagad, sniegs vairāk informācijas.
Nedēļas nogalē Varšavā vēsturiskā mantojuma pasargāšanas problēmu apspriež starptautiskā konferencē. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārstāvis Jānis Asaris cer, ka, iespējams, tajā izkristalizēsies kādas idejas melnās arheoloģijas veiksmīgākai reglamentēšanai, bet pagaidām inspekcijai atliek vien noskatīties, kā internetā no vienām rokām citās pārceļo Latvijas senvēstures puzles gabaliņi.