1988.gada 30.augustā 220 000 eksemplāru lielā tirāžā iznākošais laikraksts "Padomju Jaunatne" publicēja akadēmiķes Ainas Blinkenas rakstu „Par latviešu valodas statusu — esošo un vēlamo”. Raksta beigās sekoja autores aicinājums lasītājiem, lai tie redakcijai un Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Juridiskā daļai iesūta ierosinājumus, par to, kādam būtu jābūt latviešu valodas statusam. Tika saņemti 8213 sūtījumi, zem kuriem parakstījušies 307 875 cilvēku, galvenokārt mudinot latviešu valodai piešķirt oficiālo valsts valodas statusu.
Portāls „Delfi” uzrunāja dzejnieku un literatūras kritiķi Knutu Skujenieku, kā arī filoloģijas doktori Inu Druvieti (V), jautājot, vai šo 25 gadu laikā latviešu valoda kļuvusi spēcīgāka un vai toreizējās iedzīvotāju bailes par valodas apdraudējumu ir tagad novērstas.
„Tolaik tas bija liels sasniegums, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, pie mums sākumā valodai nemaz negribēja piešķirt tādu oficiālu statusu, bija lielāka pretestība. Tagad, kas noticis ar latviešu valodu pēdējos 25 gadus? Kopumā valoda ir stiprinājusies, bet aizvien ir nopietni apdraudējumi,” norāda dzejnieks un literatūras kritiķis Knuts Skujenieks, kurš bija viens no tiem, kas „Padomju Jaunatnei” 1988.gadā iesūtīja arī savu vēstuli ar parakstu.
„Svarīgi, ka tagad visa valsts birokrātija lieto valsts valodu, tas ir nopietns sasniegums pēdējo 25 gadu laikā. Cita runa, kāda ir šīs valodas kvalitāte, bieži tā ir pabriesmīga. Arī pirms kara šis valodas lietojums nebija tik labs, latviešu valodai jau nemaz nav bijis pietiekami daudz laika, lai mēs to varētu pienācīgi noslīpēt,” stāsta Skujenieks.
„Apdraudējums nākotnē? Mediji nesekmē valodas nostiprināšanos, tie pielāgojas patērgātājam, lai tam vieglāk saprast. Redakcijās bieži pat vairs nav literāro korektoru. Būtu nepieciešamas sankcijas, būtu jābūt kādai iestādei, kas uzrauga kā mediji raksta un kā runā. Tīri lingvistiski. Jā, zinu, ka šeit runās par dažādām brīvībām, bet citādi mūsu valodu lieto nepareizi. Būtu nepieciešams tā kā kādreiz dažādos kolektīvos, ja kāds pateica rupju vārdu, burciņā bija jāiemet 20 santīmi,” atminas dzejnieks.
Viens no risinājumiem esot literatūras laikraksta izdošana, kurā būtu nevis daiļliteratūras raksti, bet gan publiskās vides valodas lietojuma kritika. „Tas nekas, ja šāds laikraksts nepelnītu kā bizness, tam tā nemaz nebūtu jābūt,” uzskata Skujenieks.
Savukārt Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītāja un filoloģijas doktore Ina Druviete norāda, ka aizvien daudz pilsoņu neapzinās, ka valsts valodas lietošana ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums.
„Valsts valodas statusu latviešu valoda atguva laikā, kad, neraugoties uz augsto izkoptības un attīstības līmeni, tās pozīcijas daudzās jomās, īpaši valsts pārvaldē, militārajās un iekšlietu struktūrās, pakalpojumu sfērā, bija vājas, tikai piektā daļa citu tautību iedzīvotāju prata latviski. Nevajadzētu par zemu vērtēt sasniegto - latviešu valodas pozīcijas ir nostiprinājušās jomās, ko valsts var ietekmēt ar likumu, tomēr valodas politika ir nepārtraukts process, jo valodu konkurence kļūst stiprāka,” stāsta Druviete.
„Joprojām latvieši neapzinās, ka valsts valodas lietošana Latvijā - arī neformālā saziņā - ir ne tikai mūsu tiesības, bet pat pienākums. Kārtējo reizi jānorāda, ka valodas politikas speciālistu aicinājums valsts amatpersonām publiskā komunikācijā lietot tikai valsts valodu ir pārdomāts un izšķirīgs. Ja vārdos iestāsimies par vienu valsts valodu, bet darbos paliksim 1988.gada divvalodības līmenī, var sākties lejupslīde,” brīdina Druviete.
Druviete arī prognozē, ka pietiekami lielais runātāju skaits, izkoptība, Eiropas Savienības (ES) oficiālās valodas statuss un citi objektīvi rādītāji, arī nelielo valodu noturībai labvēlīgā ES valodas politika pārskatāmā nākotnē spēs nodrošināt latviešu valodas pastāvēšanu.
„Ja sapratīsim, ka valodas uzturēšana ir nepārtraukts darbs, kam nepieciešami arī pietiekami resursi, apokaliptiskām noskaņām nav pamata. Riski slēpjas tieši pašu latviešu attieksmē - jau minētajā spējā rast desmitiem attaisnojumu latviešu valodas nelietošanai, dažādu latviešu valodai nelabvēlīgu mītu izplatīšanā, neprasmē izmantot visas valodas iespējas,” rezumē Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītāja.