Fakti
Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, ir vērojama sabiedrības novecošanās. Problēma ir aktuāla visā valstī, taču pētījumi liecina, ka visvairāk gados vecu cilvēku dzīvo Rīgā un Latgalē, bet mazāk - Pierīgā un Zemgalē. Arī, jo tālāk teritorija ir no galvaspilsētas reģiona, jo lielāks gados veco iedzīvotāju īpatsvars, un prognozes liecina, ka iedzīvotāju darbspējas vecumā un iedzīvotāju skaits kopumā reģionos turpinās sarukt par labu valsts vidusdaļai.
Tas nozīmē, ka ar laiku arvien lielāku uzmanību prasīs ne tikai veselības un sociālās aprūpes sektori, bet būtiski mainīsies arī situācija izglītības jomā, jo saruks skolas vecuma bērnu un tradicionālā studentu vecuma (18-24 g.v.) jauniešu skaits. Pēc Pasaules Bankas aplēsēm līdz 2025. gadam skolēnu skaits pamatskolās samazināsies par aptuveni 25%, vidusskolās par 20%, bet vislielākais kritums sagaidāms augstākajā izglītībā, kur prognozēta studentu skaita samazināšanās par 40%.
Pamatskolu līmenī Latvija jau saskaras ar demogrāfiskās bedres sekām. Vairākās skolās pirmās klases ir slēgtas skolēnu trūkuma dēļ, un tuvāko astoņu gadu laikā šis process skars arī vidusskolas un tūlīt pēc tam - augstāko izglītību. Pastāv pat prognozes, ka 2050. gadā Latvijas augstākās izglītības sistēma nebūs spējīga pastāvēt, uzņemot tikai mūsu valsts studentus.
Šo situāciju vēl pastiprina izmaiņas globālās ekonomikas struktūrā - kļūst pieprasītas jaunas iemaņas un kompetences, kas rada vajadzību atkārtoti un regulāri atgriezties 'skolas solā', lai pielāgotos mainīgām darba tirgus prasībām.
Tādēļ rodas jautājums par gan par finanšu, gan cilvēkresursu efektīvu izmantošanu valstī un izglītības sistēmā. No vienas puses varam gaidīt izglītības sistēmas krīzi, jo nebūs, kas mācās, no otras - varam izmantot šo situāciju pozitīvi, radikālām izglītības reformām, lai uzlabotu izglītības kvalitāti, tās atbilstību sabiedrības un tirgus vajadzībām un pieejamību visiem iedzīvotājiem.
Izaicinājums!
Izglītībai jākalpo gan katra cilvēka, gan sabiedrības vajadzībām kopumā. Izglītībai jānodrošina dzīves kvalitāte, kā arī valsts starptautiskā konkurētspēja. Tomēr gan izglītības kvalitāte, gan pieejamība šobrīd ir būtiski izaicinājumi Latvijas cilvēkkapitāla attīstībai.
Nav noslēpums un to apliecina arī pētījumi - augstāks izglītības līmenis vienmēr nozīmē zemāku bezdarba un nabadzības risku, jo zināšanas un prasmes nosaka ne tikai cilvēku iespējas iekļauties darba tirgū, bet arī veidot veiksmīgāku karjeru mainīgu tehnoloģiju un ekonomikas apstākļos. Latvijā līdzīgi kā citur Eiropā pētījumi apstiprina, ka darba tirgū visaktīvākie ir cilvēki ar augstāko izglītību, kas ir arī labāk atalgotie darbinieki (izglītība nozīmē algas pieaugumu vidēji par 25-30%).
Latvijas konkurētspēja ir atkarīga no izglītības sistēmas spējas sagatavot profesionāļus darbam mainīgos apstākļos. Mums būs jāspēj strādāt gan individuāli, gan komandā; papildus savai pamata profesijai jāspēj izprast citas jomas un apgūt un pielietot citu disciplīnu zināšanas; domāt analītiski un radoši, kā arī paredzēt un atpazīt nākotnes riskus un iespējas ekonomisko un sabiedrisko norišu telpā.
21. gadsimta izglītības sistēmas mērķis būs nostiprināt indivīdu prasmes nepārtraukti mācīties un apgūt jaunievedumus. Jau ap 2020.gadu vairāk kā 2/3 darbaspēka būs vecumā virs 22-25 gadiem, kas ir līdz šim ierastās formālās izglītības beigšanas laiks. Tas, savukārt, nozīmē, ka izglītības sistēmai būs jāveicina mūžizglītības kultūra sabiedrībā, lai cilvēki spētu nepārtraukti papildināt savas zināšanas, neaprobežojoties tikai ar formālās izglītības piedāvājumu. Bez tam jāņem vērā, ka cilvēkkapitāla produktivitāte aug salīdzinoši lēni (90tajos gados ES - vidēji par 1.95% gadā). Lai līdz 2030.gadam Latvija sasniegtu Rietumvalstu dzīves līmenim nepieciešamo cilvēkkapitāla produktivitāti, vistuvākajā nākotnē nepieciešami nozīmīgi ieguldījumi strādājošo kvalifikācijas attīstībā darba vietās!
Iespējas un risinājumi ir gan pirmsskolas, gan vispārējā izglītībā. Arī profesionālajā, augstākajā un mūžizglītībā. Par to forumā "Atspēriens. Latvija 2030" un nākamajos rakstos!