"Šī ir ļoti laba laikmeta liecība," Arvīda (rakstā minētā bijušā čekas darbinieka īstais vārds pēc vienošanās ar viņa tuviniekiem netiek norādīts) atstātos pierakstus vērtē vēsturniece Inese Dreimane. Viņasprāt, ir ļoti vērtīgi, ka dienasgaismā parādās liecības, kuras ir snieguši "pretējās puses" cilvēki, nevis tikai čekas upuri. Turklāt šis atmiņu stāstījums nav piedzīvojis oficiālo padomju cenzūru, bet gan tikai paša autora iekšējo pašcenzūru. "Šis ir kārtējais pierādījums, ka vēl nāk klāt avoti, vēl visa historiogrāfija nav aptverta, parādās jaunas liecības, kuras neviens nav gaidījis un par kurām neviens nav iedomājies," norāda vēsturniece.
Kopumā ir saglabājušās trīs klades, kurās Arvīds vairākas reizes sāk no sākuma un apraksta savu dzīvesgājumu, katrā no versijām atceroties dažas jaunas epizodes vai kādas vairs neminot. Īpašu uzmanību pelna Arvīda stāstījums par Latvijas armijas komandiera ģenerāļa Krišjāņa Berķa aizturēšanas operāciju 1940. gadā.
"1940. gada 17. jūnijs ar savām pārmaiņām. Biju starp tiem, kas Latvijas okupāciju sagaidīja ar sajūsmu, jo biju komunists. Strādāju par šoferi Politiskajā pārvaldē – vēlāk čekā par galvenā čekista Novika šoferi," 1992. gada martā, gadu pirms savas nāves, brūnā kladītē raksta Arvīds. Šī bija jau vismaz ceturtā versija, kurā Arvīds apraksta savu dzīvesgājumu, darbību komunistiskajā pagrīdē pirmskara Latvijā, gaitas Iekšlietu tautas komisariātā jeb NKVD ("čekā") un darbību partizānu-diversantu vienībā 2. pasaules kara laikā.
