Viņš atzina, ka, skatoties uz Latvijā esošajām pareizticīgās baznīcas eparhijām jeb diecēzēm – Rīgas, Jelgavas un Daugavpils, ko vada bīskapi – divi Aleksandri un viens Jānis –, katrs no viņiem nes savu dienaskārtību. "Cik man ir zināms, tad, piemēram, Jelgavas bīskaps ir rietumnieciskāk noskaņots, nekā Daugavpils bīskaps," viņš teica.
"Un šis ir tas gadījums, kur mums ir jāskata – mēs nevaram uzskatīt visu pareizticīgo baznīcu par vienotu veselumu, jo tās "divīzijas" [daļas]. kas ir baznīcas iekšienē, ir būtiskas," teica Gulbis.
Lai gan Latvijas pareizticīgās baznīcas metropolīts Aleksandrs ir nosodījis karu Ukrainā un iestājies par mieru, "mēs nevaram skatīties tikai uz metropolīta paziņojumiem", jo "ir arī citas balsis". Tās gan Latvijā publiski neesot dzirdamas, taču nevar izslēgt, ka Latvijas pareizticīgajā baznīcā ir garīdznieki, kuri, iespējams, simpatizē Krievijai.
Pareizticīgās baznīcas tradīcijā virsgans – metropolīts – "ir tāda paaugstināta figūra", jo pareizticīgajā baznīcā ir strikta hierarhija. Tas apliecināts jau pareizticīgās baznīcas atjaunotnes laikā – divtūkstošo gadu sākumā, ka, piemēram, varas vertikāle viņiem ir tuva kā baznīcā, tā arī, piemēram, Krievijas varā. Ir galvenais – patriarhs – un tad ir šī te lejupejošā piramīda, Gulbis sacīja.
Kanoniskā un krievu pasaules telpa
Krievijā pareizticīgā baznīca nav vairījusies iezīmēt divas lietas – ir kanoniskā telpa un krievu pasaules telpa, kurai pieder Krievija, Baltkrievija un Ukraina. Pārējā ietekmes zona – kvazi vai semi kanoniskā telpa –, tās ir valstis, kur kādreiz eksistējusi padomju vara, Baltijas valstis un Moldova, kā arī tādas valstis, kur islāms ir valdošā reliģija – Tadžikistāna, Turkmenistāna, proti, Austrumu kristīgās civilizācijas telpa, kur arī Krievijai ir pienākums aizstāvēt krievvalodīgo intereses.
Līdz ar to pareizticīgās baznīcas Maskavas patriarhāta izpratnē krievu pasaule ir visi iedzīvotāji, kas kādreiz ir piederējuši PSRS vai Krievijas impērijas telpai.
Šī retorika tiek izmantota Ukrainas kara kontekstā, paziņojot, ka "šī ir mūsu kanoniskā telpa, un mums ir tiesības to aizsargāt ar militāriem līdzekļiem". Turklāt Maskavas patriarhāts ir pateicis, ka, lai aizsargātu baznīcas relikvijas, ikonas un baznīcas telpu, ir pieļaujami jebkādi cilvēku upuri. Šāda nostāja nav raksturīga ne katoliskajai ne protestantiskajai baznīcai, atzina pētnieks.
Gulbis apstiprināja, ka tas ir biedējoši, jo Latvija ir iezīmēta kā šī Krievijas ietekmes zona, gan piebilstot, ka "mēs nekad neesam bijuši no tās izslēgti".
Pēc viņa sacītā, Latvijas pareizticīgās baznīcas neatkarība no Maskavas ir tikvien tiktāl, cik tā ir ģeogrāfiski patstāvīga, nevis kanoniski vai baznīcas tiesību ziņā neatkarīga. Latvijas pareizticīgā baznīca ir cieši pakļauta un saistīta ar Krievijas pareizticīgo baznīcu, turklāt Latvijas pareizticīgās baznīcas iekšienē nav notikusi diskusija par to, ka baznīca varētu pievienoties Konstantinopoles patriarhātam. "Ir salīdzinoši labi un ērti kā ir tagad, un viņi nevēlas mainīt šo savu piederību," rezumēja Gulbis.
Aleksandrs nav Kirila iemīļotāko metropolītu lokā
Šobrīd gan esot iespējams vienīgi spekulēt par to, cik liela ir metropolīta Aleksandra pakļāvība vai nepakļāvīga patriarham Kirilam, taču, vērtējot Latvijas metropolīta Aleksandra un Maskavas patriarha Kirila attiecības, Gulbis teica, ka Latvijas pareizticīgās baznīcas virsgans "nav patriarha Kirila viens no iemīļotākajiem metropolītiem, noteikti nē".
Kamēr metropolīts Aleksandrs baznīcā ir pie varas, "es uzskatu, ka tikmēr mūsu baznīca ir tādā pasargātībā". Pētnieks piebilda, ka šobrīd zināmā mērā tieši Aleksandrs nosargā šo Latvijas pareizticīgās baznīcas neatkarību.
Gulbis atgādināja pirms pāris gadiem izskanējušās tēzes, ka Aleksandrs varētu tikt sava veselības stāvokļa dēļ nomainīts pret kādu jaunāku un, iespējams, Maskavai lojālāku virsganu, taču šobrīd viņš ir amatā.
Pareizticība un 9. maijs šobrīd Krievijā nav atdalāmi
Viņš intervijā atzina, ka šobrīd Krievijas un Ukrainas kara kontekstā ir redzams, ka pareizticīgā baznīca ir kļuvusi par milzīgu sastāvdaļu arī Krievijas iekšpolitikā, proti, pareizticīgā baznīca, pareizticība, tikusi izvirzīta kā viens no pīlāriem, uz kura būvēt nacionālo apziņu un piederību valstij, turklāt 9. maijs un baznīca šodien zināmā mērā nav pat atdalāmi viens no otra.
Jau no Bizantijas laikiem pareizticīgā baznīca ir bijusi kopā ar valsts varu, līdz ar to, no šīs baznīcas skatu punkta raugoties, tas ir pilnīgi normāls skatu punkts – atbalstīt 9. maiju un šīs kultiskās izpausmes.
Ja Latvijas pareizticīgā baznīca būtu gatava šobrīd atteikties no Maskavas patriarhāta pārraudzības, pievienoties Konstantinopoles patriarham un teikt, "mēs tagad iesim ar jums", tad "tas būtu lielāks skandāls, nekā tā dēvētā Uzvaras pieminekļa nojaukšanas jautājums".
Savukārt Krievijas prezidenta Vladimira Putina un Krievijas patriarhāta attiecību kontekstā Gulbis sacīja, ka Maskavas patriarhātam vienmēr bijis svarīgi būt kopā ar monarhu, ar caru.
Un patriarhs Kirils šo funkciju pilda, īpaši akcentējot Putina īpašo lomu, saucot viņu par "Dieva svaidīto" – "помазанник Божий". Līdz ar to Putina parādīšanās baznīcā, arī svētdien svinētajos Lieldienu dievkalpojumos, vienmēr kaut kādā veidā leģitimē baznīcas lomu un vietu.
Personīgā pārliecība vs "kopīgā baznīcas lieta"
Pareizticīgā baznīca, atšķirībā no Rietumu kristietības, "strādā" nevis uz individuāla cilvēka vajadzībām, vēlmēm, grēku nožēlu, bet šo darbu virza tādā kā pretestībā iepretim vairākumam – ikviena cilvēka personīgā pārliecība, ticība, iesaiste reliģijā, ir upurējama iepretim vairākuma baznīcas, valsts un tautas interesēm, "kopīgajai baznīcas lietai".
"Tā ir kolektīva lieta un viņi draudzi uztver kā vismazāko daļu baznīcā, nevis draudzes locekli kā vismazāko vienību baznīcā, kā tas būtu Rietumu tradīcijā," sacīja pētnieks, piebilstot, ka baznīcēni paši to apzinās, jo tieši šāds princips pastāv pareizticīgās baznīcas doktrinālajās nostādnēs jau no cara Pētera I laikiem.
Nostāja kolektīvais pret individualitāti neesot mainījusies arī padomju laikos, tāpēc īpašas disonanses starp varu un baznīcu arī tolaik šajā ziņā īsti nav bijis.
Līdz ar to individuālu, atsevišķu cilvēku var upurēt šī kolektīva labā, turklāt nevis vienu konkrētu cilvēku, bet, arī, piemēram valsti kā Ukraina. Kirilam nākot pie varas, ticis norādīts, ka baznīcai un draudzei ir jānes upuri, lai aizsargātu valsti, valstiskās idejas un tās vadītāju upurus.
Tāpēc arī neesot jābrīnās, ka pareizticīgā baznīca svēta ieročus vai neatsaucas Romas pāvesta Franciska aicinājumam uz pamieru Ukrainā. "Nav jābrīnās, jo viņi to uzskata par baznīcas un varas aizstāvības lietu – jebkuri upuri, arī cilvēcīgi, ir nesami, lai saglabātu status quo," teica pētnieks.
