Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem uzņem filmas 'Dvēseļu putenis' scenāristu
Foto: F64

Ceturtdien, 25. martā, Saeima nolēma uzņemt populārās filmas "Dvēseļu putenis" scenāristu Borisu Fruminu Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā. Lēmumu Saeima pieņēma bez debatēm vienbalsīgi, nobalsojot visiem 73 klātesošajiem Saeimas deputātiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Rekomendācijas Frumina uzņemšanai Latvijas pilsonībā snieguši Kultūras ministrija, Dailes teātris, režisori Dzintars Dreibergs, Gatis Šmits un Jānis Streičs.

Savā pērn novembrī rakstītajā iesniegumā Saeimai Frumins vēstīja, ka dzimis 1947. gadā Rīgā, Latvijā, tolaik Latvijas padomju Sociālistiskā Republikā, un savu profesionālo dzīvi saista ar kino režiju.

"Es emigrēju no Padomju Savienības 1978. gadā pēc tam, kad tika cenzēta un aizliegta mana trešā filma "Jaunības kļūdas". Jāpiemin, ka 1988. gadā tiku uzaicināts pabeigt filmu un tā tika izrādīta "Modernās mākslas muzejā" (The Museum of Modern Art"), Ņujorkā un "Kannu Kinofestivālā" ("Cannes film festival"), programmā "Un Certain Regard", Francijā. Pēc emigrācijas uz ASV daudzus gadus esmu mācījis studentus kino režijā, tajā skaitā kā asociētais profesors Ņujorkas Universitātē, un pats profesionāli turpinājis darboties šajā profesijā," teikts iesniegumā.

"Esmu dzimis Latvijā, esmu Latvijas patriots. Vienmēr esmu palicis uzticīgs Latvijai un ticu Latvijai kā neatkarīgai un demokrātiskai valstij. Visu šo laiku esmu uzturējis ciešas saites ar kino kolēģiem un kino studentiem Latvijā, regulāri braucis uz Latviju strādāt kā pasniedzējs vai strādāt pie jauniem kino un teātra darbiem. Es vēlos veidot filmas dzimtenē un turpināt ieguldīt savu laiku un pieredzi Latvijas jauno kino profesionāļu izglītībā, tāpēc vēlos kļūt par Latvijas pilsoni, lai varētu to darīt pilnvērtīgi. Latvijā sākās mana profesionālā dzīve. Savas profesionālās gaitas es uzsāku Rīgas Kinostudijā – mans tēvs bija dokumentālo filmu un kinohroniku redaktors, savukārt es pats darbu uzsāku kā filmēšanas tehnikas mehāniķis, vēlāk jau kā kameras asistents," rakstīja Frumins.

Latviešu dokumentālās filmas viņam palīdzējušas izprast kino, un to veidotāji bija aizraušanās ar kino veicinātāji: Aivars Freimanis, Uldis Brauns, Ansis Epners, Biruta Veldre, Hercs Franks, Ivars Seleckis. "Režisora Rolanda Kalniņa filma "Akmens un šķembas" man kļuva par spēcīgu lekciju kino pasaulē. Jau PSRS laikos man bija svarīgi, lai Latvijas kultūra un māksla attīstās neatkarīgi. Filmu "Akmens un Šķembas" es redzēju no skaņu miksēšanas studijas loga Šmerlī. Kad dzirdējām baumas, ka filmas radošajai komandai ir problēmas ar partijas cenzūru, es nespēju palikt vienaldzīgs un noorganizēju studijas "Komsomols" tikšanos. Mēs noskatījāmies "Akmens un šķembas" un pēc diskusijas nolēmām, ka mums ir jāaizstāv filmas tiesības. Lūdzām uzaicinājumu uz studijas Komunistiskās partijas sapulci un trīs studijas pārstāvji: Olga Janšina, Jānis Bluķis un es, aizstāvot filmu partijas biedru priekšā, uzstājām, ka latviešu filmai jāsatur patiesa informācija par latviešu tautu un tās vēsturi," atceras scenārists.

"Kad mani pieņēma mācīties Viskrievijas Valsts kinematogrāfijas institūtā (VGIK), es visas savas studenta filmas veidoju Rīgas Kinostudijā. Piemēram, mana īsfilma "Koks" tika uzņemta un izplatīta Latvijā, turklāt tā tika demonstrēta kino teātros pirms lielo filmu seansiem. Studentu filmām šāda iespēja tika dota reti. 1976. gadā Rīgas Kinostudijā es ierosināju veidot filmu "Ģimenes melodrāma", filmai tika piešķirts finansējums un man tika dota iespēja režisēt. Filma "Ģimenes melodrāma" bija kritiķu atzīta. Rīgas Kinostudijas mākslinieciskās padomes sēdē Vija Artmane slavēja aktieru tēlojumu, īpaši izceļot aktrises Ludmilas Gurčenko darbu. Vienmēr esmu vēlējies radīt filmas tieši Latvijā. Šī iemesla dēļ uzrakstīju scenāriju par deportācijām Latvijā 1941. gadā un par mīlestību Sibīrijas nometnē. Kopā ar producentu Gunti Trekteri prezentējām projektu Latvijas Nacionālajam Kino centram, bet apstiprinājumu nesaņēmām. Viens no iemesliem atteikumam bija tas, ka man kā režisoram nav Latvijas pilsonības. Kādu dienu tomēr ceru īstenot sapni, un būt šīs Latvijas filmas režisors. Gadu gaitā manas lekcijas ir apmeklējuši daudzi talantīgi studenti. Viņu filmas piedalās prestižos kino festivālos visā pasaulē, tostarp Kannu, Venēcijas, Berlīnes un Sandensas filmu festivālos. Mani kino studenti profesionāli strādā gan Latvijas, gan ASV, gan starptautiskajā filmu industrijā. Piemēram, jaunākās Bonda filmas tapšanā piedalās viens no maniem studentiem C. Fukunaga," rakstīja Frumins.

Viņš norāda, ka bijis režisors filmām, kas demonstrētas lielākajos kino festivālos, tajā skaitā, Kannās, Toronto, Sandensā un Londonā. "2000. gadā Ansis Epners uzaicināja mani uz Rīgu, lai rīkotu seminārus par filmu režiju. Kopš tā laika ceļojumi uz Rīgu, lai sniegtu apmācību jaunajiem Latvijas režisoriem, kļuva par tradīciju. Studenti no semināriem, lūdzot pēc padoma, vēl aizvien turpina man sūtīt savu filmu scenārijus un neapstrādāto filmu variantus. Lekcijas Rīgā, Singapūrā, Maskavā, Stokholmā un citur ir daļa no manas pasniedzēja starptautiskā darba ikdienas. Pēc Pētera Krilova ieteikuma mēs "Ņujorkas Universitātē" (NYU) uzņēmām Latvijas kino režisoru Gati Šmitu. Viņa darbs teātra un kino jomā ir neapšaubāmi atzīts par kvalitatīvu. Kad viņš sāka mācīt Latvijas Kultūras akadēmijā, viņš lūdza pievienoties arī mani, un ar Fulbraita programmas atbalstu man bija iespēja braukt uz Rīgu un pasniegt kino lekcijas jau kopā ar Gati Šmitu," vēstīja scenārists.

"Piemēram, viens no mūsu audzēkņiem Jānis Ābele ir pierādījis savas zināšanas praksē un kā režisors filmai "Jelgava 94" ieguvis "Lielā Kristapa" balvu. Vēlāk es kļuvu par Baltijas Filmu un Mediju skolas (Tallinas universitātē) Starptautiskās filmu programmas vadītāju. Ar Latvijas Nacionālā Kino centra atbalstu mēs pieņēmām programmas grupā talantīgus latviešu studentus, piemēram, Dzintaru Dreibergu, Līgu Gaisa, Loti Eglīti, Ilonu Bičevsku, Mārtiņu Graudu un vēl dažus. Visi no viņiem pašlaik veiksmīgi strādā Latvijas filmu industrijā. Pēc Dzintara Dreiberga uzaicinājuma, pielāgojot Aleksandra Grīna latviešu literatūras klasiku, es uzrakstīju scenāriju filmai "Dvēseļu putenis". Filma guva panākumus gan Latvijā, gan starptautiskā mērogā. Tā kļuva par filmu ar vislielāko apmeklējumu un rezonansi atjaunotajā Latvijā, nododot kopīgi veidoto vēstījumu par strēlnieku vēsturisko nozīmi. Ar režisoru Dzintaru Dreibergu sadarbība turpinās, un mēs pašlaik strādājam pie nākamajiem filmu projektiem, kas arī saistīti ar Latvijai svarīgām un vēsturiskām tēmām," atzīst Frumins.

2016. gadā pēc Alvja Hermaņa lūguma viņš Jaunajā Rīgas teātrī iestudēju Aleksandra Vampilova lugu "Provinces Anekdotes", strādājot ar latviešu populāriem aktieriem — Andri Keišu, Ģirtu Krūmiņu, Elitu Kļaviņu, Regmu Razumu, Gati Gāgu, Ivaru Krastu.

"'Savukārt šogad mani Viesturs Kairišs lūdza iestudēt Vampilova "Vecāko dēlu" Dailes teātrī. Uzskatu, ka kļūstot par Latvijas pilsoni varu dot nozīmīgu ieguldījumu Latvijas kultūrā, īpaši Latvijas kino un teātra nozares attīstībā un jauno kino profesionāļu izglītībā, tādējādi veicinot Latvijas kultūrtelpas izaugsmi, veicinot Latvijas kino un teātra nozares konkurētspēju, veicinot Latvijas kultūras un talantu starptautisko atpazīstamību un kopumā vairojot Latvijas valsts labklājību," iesniegumā Saeimai vēstīja Frumins.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Dzintars Dreibergs Dvēseļu putenis Kultūras ministrija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Luminor biznesam