Portāla "Delfi" daudzu gadu laikā publicēto ziņu vidū ne reizi vien bijuši pieminēti gadījumi, kad prasītāji ir panākuši savas taisnības pierādīšanu, neprasot kompensāciju. Tāpat ir redzami gadījumi, kad tie pārlieku aizrāvušies ar pieprasāmās summas apjomiem, bez norādēm uz pietiekamu sūdzības pamatojumu. Daudzas tiesvedības ir apspriestas arī plašākā sabiedrībā, tostarp plaši atspoguļotas medijos. Portāls "Delfi" iepazīstina ar skaļākajām, kā arī dīvainākajām prāvām un prāvu piesolījumiem, kurās Latvijas valsts jau iesaistījusies vai ar kurām tai draudēts:
2001.gada oktobrī tika paziņots pirmais ECT lēmums lietā pret Latviju. Ar šo lēmumu ECT izbeidza lietu, kas bija sākta pēc Latvijas iedzīvotājas Ņinas Kulakovas iesnieguma, kurā viņa sūdzējās, ka Latvija nav ievērojusi viņas tiesības uz taisnīgu un savlaicīgu tiesu. ECT akceptēja, ka starp sūdzētāju un valsti ir slēdzams mierizlīgums, un tāpēc lieta ir svītrojama no skatāmo lietu saraksta. Tiesa arī nolēma, ka Latvijai Kulakovai jāizmaksā 5 000 lati.
Kulakova vērsās ECT, norādot, ka laikā no 1995.gada līdz 2001.gada janvārim Latvijā izskatītas trīs krimināllietas, kurās viņai bijis cietušās un civilprasītājas statuss, taču pēdējā no lietām izbeigta noilguma dēļ, kas liedzis sievietei civilprasības kārtībā saņemt kompensāciju.
Pēc šī ECT lēmuma toreizējais Latvijas cilvēktiesību un etnisko pētījumu centra direktors Nils Muižnieks norādīja uz nepieciešamību sakārtot Latvijas tiesu sistēmu un atzina, ka tikai pēc šādiem ECT lēmumiem savu attieksmi mainīs gan tiesneši, gan advokāti, gan arī valsts amatpersonas.
ECT 2002. gada beigās konstatēja cilvēktiesību pārkāpumus kādreiz plaukstošās "Bankas Baltija" novešanā līdz bankrotam apsūdzētā eksbaņķiera Aleksandra Laventa krimināllietas izskatīšanā. Tiesa atzina, ka Laventa cilvēktiesības pārkāptas, jo "Bankas Baltija" lieta nav izskatīta savlaicīgi, un tiesa nav bijusi neatkarīga un objektīva. Tāpat ECT uzskatīja, ka pārkāptas Laventa tiesības uz privātās dzīves respektēšanu un pārkāpta arī viņa nevainības prezumpcija.
Līdz ar to Latvijai Laventam bija jāsamaksā 15 000 eiro (10 400 lati) par advokāta pakalpojumiem, kā arī valstij tika ieteikts rūpēties, lai turpmāk tiesas nepieļautu tamlīdzīgus cilvēktiesību pārkāpumus.
Aptuveni trīs gadus vēlāk - 2006. gada sākumā - ECT pasludināja spriedumu "Bankas Baltija" lietā tiesāto Tāļa Freimaņa un Alvja Līduma sūdzībā pret Latviju.Latvijas tiesu instances "Bankas Baltija" krimināllietā notiesāja Laventu un Freimani, bet Līdums tika pilnībā attaisnots. Izskatot lietu, ECT atzina, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpums. Uzskatot, ka pārkāpuma atzīšana pati par sevi ir taisnīgs atlīdzinājums, viņiem tiesa nepiesprieda naudas kompensāciju. Freimanis bija lūdzis piešķirt 53 700 eiro (37 300 latus) morālā kaitējuma atlīdzināšanai, savukārt Līdums - 9 900 eiro (6870 latus).
Izskatot Daugavpils iedzīvotājas Ingrīdas Podkolzinas prasību pret Latvijas valsti ECT 2002. gadā atzina, ka, svītrojot Podkolzinu no kandidātu saraksta, pārkāptas viņas tiesības uz brīvām vēlēšanām.
Tiesa nolēma, ka Latvijai Podkolzinai ir jāmaksā kopumā 9000 eiro (6 240 latu). No tiem 7500 par morālo kaitējumu, bet 1500 - tiesas izdevumu segšanai. Podkolzinas prasība gan tika apmierināta tikai daļēji. Viņa no Latvijas sākotnēji vēlējās piedzīt 50 000 latu.
Tomēr tiesa atzina, ka likumdošanas ierobežojumu mērķis, kas Saeimas vēlēšanās neļauj piedalīties cilvēkiem bez attiecīga līmeņa valsts valodas zināšanām, ir nodrošināt Latvijas institucionālās sistēmas funkcionēšanu. Tajā pat laikā tā konstatēja, ka prasītājai bija likumīga un prasībām atbilstoša valsts valodas zināšanu apliecība, ko pēc eksaminācijas izsniegusi pastāvīga komisija. Latvijas varas iestādes tomēr pieprasījušas kārtot citu eksāmenu, ko vērtējusi tikai viena amatpersona. Šādas amatpersonas pilnvaras tiesa uzskatīja par pārmērīgi lielām.
Drīz pēc sprieduma pasludināšanas Podkolzinas lietā, arī politiski aktīvais Jānis Ādamsons iesniedza prasību pret Latvijas valsti saistībā ar viņa svītrošanu no deputātu kandidātu saraksta. Aizliegums kandidēt viņam bija noteikts kā bijušajam Valsts Drošības komitejas (VDK) virsniekam.
Ādamsons par bijušo VDK aģentu tika atzīts tikai 2002.gadā - pēc 10 gadus ilgušas militārās un politiskās karjeras. Līdz ar to tiesa secināja, ka Latvijas iestādes ir pārkāpušas tām atvēlētās rīcības brīvības robežas attiecībā uz sūdzības iesniedzējam noteiktajiem vēlēšanu tiesību ierobežojumiem.
ECT piesprieda valstij samaksāt Ādamsonam 10 000 eiro (7 200 latu) lielu kompensāciju. Ādamsons gan iepriekš bija lūdzis atlīdzināt viņam materiālos zaudējumus - 115 200 latus.
ECT Lielā palāta 2010. gadā apmierināja Latvijas apelācijas sūdzību lietā par bijušā sarkano partizānu komandiera Vasilija Kononova notiesāšanu. Lieta izraisīja plašu starptautisku rezonansi un spriedzi Latvijas un Krievijas starpā. Krievijas vēstnieks regulāri sveica kara noziedznieku jubilejās, kā arī iestājās pret Latvijas centieniem viņu tiesāt. Lietā Latvijas pusē kā trešā persona piedalījās arī Lietuvas valsts.
Lielās palātas tiesneši atzina, ka, notiesājot Kononovu par 1944.gadā izdarīto kara noziegumu - nežēlīgu Mazo Batu ciema iedzīvotāju nogalināšanu -, Latvija nav pārkāpusi krimināllikuma atpakaļejoša spēka aizliegumu, kas ir noteikts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā. Līdz ar to ECT Lielā palāta atcēla Mazās palātas lēmumu, kura 2008.gada 24.jūlijā atzina Latvijas tiesu lēmumus Kononova apsūdzības lietā par nelikumīgiem.
Latvijas Ārlietu ministrija tolaik norādīja, ka ECT spriedums ir reāls apliecinājums starptautiskajās tiesībās noteiktajam principam, ka kara noziegumiem nav noilguma.
Politiķes Tatjanas Ždanokas sūdzībā pret Latvijas valsti 2006. gadā ECT atzina, ka Latvija nav pārkāpusi Ždanokas cilvēktiesības, liedzot viņai kandidēt Saeimas un pašvaldību vēlēšanās. Krievijas Ārlietu ministrija pēc šī lēmuma paziņoja, ka tiesas lēmums bloķē politiskās opozīcijas aktivitātes Latvijā un kopumā Baltijā, lai gan šī opozīcija sen jau nav komunistiska.
Krievijas Ārlietu ministrija savukārt norādīja, ka "rodas iespaids, ka ECT, pieņemot lēmumu, nebalstījās uz pietiekami nopietnu, pilnīgu juridisko faktu kompleksa analīzi".
Līdz ar to tika atcelts ECT pirmās palātas spriedums, kas iepriekš bija pieņemts ar piecām balsīm "pret" un divām"par" un kurā tiesa atzina par pamatotu Ždanokas sūdzību, kā arī piesprieda Latvijas valstij viņai samaksāt 10 000 eiro (7 200 latus) par morālo kaitējumu un tikpat lielu summu par tiesas un ceļa izdevumiem.
Krievu valodā rakstošā laikraksta "Panorama Latvii" žurnāliste Inna Harlanova ECT apvainoja Latviju vārda brīvības tiesību pārkāpumā, kā arī etniski motivētā diskriminācijā. Sūdzība ECT tika nosūtīta pēc tam, kad laikraksts tiesā zaudēja vecticībnieku mācītājam Ioannam Miroļubovam un bija spiests viņam maksāt 1500 latu kompensāciju.
Savās publikācijās bez atsaucēm uz informācijas avotu žurnāliste bija apvainojusi baznīcas pārstāvi šaubīgos darījumos. Līdzīgs strīds par šo lietu bijis arī latviski rakstošajam laikrakstam "Vakara Ziņas", taču šim laikrakstam tiesas spriedums bija labvēlīgāks. Tieši tas arī Harlanovai šķita pietiekams pamatojums sūdzībai par etnisko diskrimināciju.
2003.gada sākumā ECT žurnālistes sūdzību pret Latviju noraidīja kā nepamatotu.
Citā žurnālistu celtā sūdzībā pret valsti ECT Latvijas vainu vārda brīvības pārkāpšanā ir atzinusi. Tika konstatēts, ka valsts savulaik nepamatoti aizskārusi laikraksta "Diena" žurnālista Aivara Ozoliņa tiesības uz vārda brīvību.
1998.gada 13.jūlijā laikrakstā "Diena" tika publicēts Ozoliņa raksts "Kā nozagt miljonus" un kurā tika vēstīts par "Ventspils naftas" privatizācijas procesu un atzīmēts, ka toreizējā ekonomikas ministra Laimoņa Strujeviča iecerētā maksāšanas līdzekļa maiņa radīs valsts budžetam 8 miljonu latu zaudējumus. Šim rakstam sekoja vēl septiņi Ozoliņa raksti par "Ventspils Naftas" privatizācijas gaitu un Strujeviča lomu tajā. Publikāciju sēriju kas galu galā "vainagoja" tiesvedība un politiķa prasība atsaukt vairākus izteikumus par viņa darbību. Pēc tiesāšanās Latvijas tiesās, laikraksts "Diena" un Ozoliņš vērsās ECT, iebilstot pret tiesvedības iznākumu. Latvijas tiesa galīgajā nolēmumā uzdeva laikrakstam atsaukt daļu strīdīgo publikāciju un arī piedzina atlīdzību par politiķim nodarīto morālo kaitējumu. Tāpat tika piedzīti ar tiesāšanos saistītie izdevumi.
Savukārt ECT atzina, ka Ozoliņa publikācijas pēc sava satura bija aizskarošas un apsūdzošas, tomēr tās nepārkāpa žurnālistiem atvēlētās vārda brīvības robežas. Tāpēc Eiropas tiesa uzskatīja, ka Latvijas tiesas ir novērtējušas Strujēviča intereses kā pārākas par abu iesniedzēju vārda brīvību un kopējām sabiedrības interesēm.
ECT piesprieda Latvijas valstij atlīdzināt AS "Diena" nodarītos materiālos zaudējumus - 10 292 eiro (7 140 latus), kā arī kompensēt tiesāšanās izdevumus - 3 000 eiro (2 080 latus) apmērā.
Bieži masu medijos manāmas ziņas ar tām ECT lietām, kuras ierosinātas pēc notiesāto vai aizturēto sūdzībām. Portāls "Delfi" to skaidro gan ar pāraudzinošo iestāžu "klientu" lielo brīvā laika daudzumu, gan necilvēcīgajiem apstākļiem vairākās aizturēšanas vietās. Daļu no sūdzībām gan ECT izskatīšanai nepieņem un tiesvedību nemaz neuzsāk.
Tomēr ECT vēl šā gada februārī lietā "Melnītis pret Latviju", lika Latvijai samaksāt 7000 eiro (4919 latus) Aigaram Melnītim par pārdzīvoto ieslodzījuma vietā. Vīrietis apgalvoja, ka ieslodzījuma vietā viņš pastāvīgi juties netīrs un pazemots, jo nav ticis nodrošināts ar ziepēm, tualetes papīru, zobu birsti un zobu pastu. Tāpat ieslodzītajam bijis jānokārto dabiskās vajadzības citu ieslodzīto acu priekšā, jo tualete nav bijusi nodalīta no pārējās kameras. No tādas pat summas Latvijai bija jāšķiras 2006. gadā, zaudējot ECT lietā pret Arni Kadiķi. Tiesa atzina, ka viņa uzturēšanās apstākļi Liepājas policijas izolatorā bijuši neatbilstoši Cilvēktiesību Konvencijai.
Savukārt 10 000 eiro (7200 latu) morālā kaitējuma atlīdzību Latvijai šā gada pavasarī piesprieda maksāt kādam vīrietim, kurš pirms vairākiem gadiem cietumā, iespējams, izvarots. Vīrietis apgalvojis, ka nākamajā naktī pēc ievietošanas Centrālcietumā kameras biedri bija ar viņu fiziski un seksuāli izrēķinājušies - salauzuši degunu un izvarojuši. Gan cietuma ārsts, gan cietuma personāls viņa sūdzības esot ignorējuši.
Vienu no lielākajām summām, ko ECT likusi Latvijai maksāt cietušajām personām, ir 2010. gadā piespriestā 50 000 eiro (34 700) latu morālā kompensācija Aleksandram Jasinskim, kura kurlmēmais dēls pēc kautiņa pie arodskolas tika nogādāts policijas iecirknī, bet nomira Balvu policijas atskurbtuvē, jo tieši komunikācijas problēmu dēļ laikus nesaņēma mediķu palīdzību. Vēlāk policija un prokuratūra vilcinājās izmeklēt viņa nāves apstākļus un policijas atbildību par vīrieša nāvi.
Par pieredzētajām šausmām ieslodzījuma vietā ECT savulaik sūdzējās arī bijušais drošības struktūru darbinieks Edgars Gulbis, taču viņa sūdzību ECT izskatīšanai nepieņēma. Savā pieteikumā ECT Gulbis apgalvoja, ka cietis no Valsts policijas darbinieku fiziskas un psiholoģiskas vardarbības pirmstiesas apcietinājumā - 2007.gada augustā un septembrī. Gulbis arī sūdzējās par 2007.gada 26.septembra incidentu uz Salu tilta, apgalvojot, ka viņš policijas mikroautobusā piekauts un no braucošā busiņa iegrūsts Daugavā. Visbeidzot savā pieteikumā Gulbis apgalvoja, ka tiesībsargājošās iestādes neesot pietiekami efektīvi izmeklējušas viņa sūdzības par visām šīm prettiesiskajām policijas amatpersonu darbībām.
Bijušais ieslodzītais Aivars Epners-Gefners savulaik zaudēja ECT prasībā pret Latviju, kurā viņš valsti apsūdzēja spīdzināšanā, apcietinājumā nenodrošinot bezmaksas zobu protezēšanu. ECT vienbalsīgi atzina, ka šajā lietā nav notikusi spīdzināšana un necilvēcīga izturēšanās.
Vīrieti 1999.gadā aizturēja aizdomās par laupīšanu grupā un svešas mantas bojāšanu un vēlāk notiesāja. Vēlāk būdams apcietinājumā, viņš vairākkārt vērsās atbildīgajās valsts institūcijās par bezmaksas zobu protezēšanu cietumā. Ikreiz iesniedzējs saņēma atbildi no Ieslodzījuma vietu pārvaldes, ka zobu protezēšana bija maksas pakalpojums, kura bezmaksas nodrošināšanai cietumos līdzekļi netika iedalīti, tāpēc viņš vērsies ECT.
Pats iesniedzējs pie stomatologa pirmo reizi bija vērsies 2000.gada 18.augustā, kad viņam tika uzstādīta diagnoze un piedāvāta ārstēšana, no kuras vīrietis pats bija atteicies.
Par krāpšanu notiesātā Nadežda Dementjeva ECT šogad zaudēja lietā pret Latviju par pārlieku ilgstošu tiesāšanos, jo ECT atzina - lieta ieilgusi pašas tiesājamās un viņas advokātes neattaisnotas slimošanas dēļ.
Savukārt notiesātā uzskatīja, ka ir pārkāptas konvencijā noteiktās tiesības uz lietas savlaicīgu izskaitīšanu - krimināllietas, kurā viņa bija apsūdzētā, izskatīšana trijās instancēs kopā aizņēma astoņus gadus un piecus mēnešus. Sievieti tiesāja par mantiskiem noziegumiem - krāpšanu, atkārtotu mantas piesavināšanos un vērtspapīru vai naudas viltošanu un tiesa viņai piesprieda reālu brīvības atņemšanu - piecus gadus cietumā.
Izskatot sievietes sūdzību, ECT secināja, ka procesa ieilgšanai par pamatu bija tieši iesniedzējas un viņas aizstāves rīcība. Viņas kopumā 13 reizes pašas neieradās uz tiesas sēdēm un tam kā pamatojumu norādīja slikto veselības stāvokli.
Kamēr šā gada laikā vien ECT ir pieņēmusi jau 28 nolēmumus lietās pret Latviju, daudzu iesniegumu autori vēl tikai gaida tiesas lēmumu par to, vai tiks sākta tiesvedība. Starp "rindā gaidītājiem" ir arī vairāku Latvijā plaši pazīstamu personu sūdzības pret valsti.
Vienu no sūdzībām ir iesniedzis vairākos noziegumos apsūdzētais Ventspils mērs Aivars Lembergs. Viņš šā gada jūlijā esot nosūtījis ECT sūdzību pret Latviju, jo, pēc viņa domām, valsts liegusi viņam Eiropas Cilvēktiesību Konvencijā garantētās tiesības uz taisnīgu un objektīvu tiesu.
Lembergs pats vēlāk norādīja, ka sūdzības pamatā ir apstākļi, kas saistīti ar viņa prasību atlīdzināt tēriņus juridiskajai palīdzībai un aizstāvībai kriminālprocesā - tā dēvētajā "Grinberga lietā", kurā Lembergs ticis attaisnots.
2005. gadā neieceļot Ventspils brīvostas valdē valdības deleģēto pārstāvi Ojāru Grinbergu. Šo lietu Lembergs vinnēja visās trīs tiesu instancēs, un vēlāk pieprasīja no valsts kompensāciju - tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu. Lai gan Lembergs bija prasījis kompensēt tiesāšanas izdevumus - 104 000 latus, Tieslietu ministrija viņam izmaksājusi aptuveni 3000 latu, tāpēc Ventspils mērs vērsās tiesā, prasot atlīdzināt visus izdevumus.
Sūdzību pērn pret Latviju ECT iesniegusi arī kukuļdošanā apsūdzētā uzņēmēja bijušā Muitas kriminālpārvaldes vadītāja Vladimira Vaškeviča dzīvesbiedre Ināra Vilkaste. Portāls "puaro.lv" savulaik rakstīja, ka viņa izvirza apsūdzības Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja un Drošības policijas pārstāvjiem naudas izspiešanā, kuru šie valsts pārstāvji realizējuši, sadarbojoties ar krimināliem elementiem. Šogad viņa paziņoja, ka plānojot iesniegt vēl vienu sūdzību par aizskartajām tiesībām uz taisnīgu tiesu un arī vajāšanu, ko pastrādājušas drošības iestādes, ierosinot pret viņu "milzīgu skaitu kriminālprocesu".
Arī pats Vaškevičs jau iepriekš vērsies ECT, 2010. gadā iesniedzot sūdzību par viņam atņemto pielaidi valsts noslēpumam un Latvijas tiesu atteikšanos izskatīt šo lietu. Par viņa cilvēktiesību aizskārumu Vaškevičs prasa no Latvijas valsts piedzīt 125 000 latu kompensāciju par kaitējumu - morālo un materiālo.
Tāpat Latvijai vēl šā gada laikā var nākties saskarties ar vēl vienu apsūdzību no sabiedrībā pazīstamas personas puses. Arī "Saskaņas centra" Saeimas frakcijas deputāts Andrejs Elksniņš plāno vērsties ECT, iebilstot pret, viņaprāt, nepamatoti atteikto pielaidi valsts noslēpumam. Elksniņš ir pārliecināts, ka SAB lēmums atteikt viņam pielaidi valsts noslēpumam nav pamatots, tāpēc sniegs prasību ECT, kā arī plāno gatavot priekšlikumus izmaiņām Latvijas likumos, padarot tos "atbilstošus tiesiskas valsts principiem".
Sūdzību ECT Elksniņš plāno iesniegt šā gada novembra beigās, portālam "Delfi" norādīja pats deputāts.