Foto: F64

Nācis no trūcīgas daudzbērnu poļu ģimenes, bijis altārzēns Iļģuciema baznīcā, sakaru specvienības seržants, angļu valodas pasniedzējs universitātē, krāsotājs, matrozis glābšanas stacijā, līdz kļuva par ārlietu ministru un kā līdzīgs starp līdzīgajiem pabija Reigana, Tečeres, Miterāna, Buša, Meidžora, Genšera un Putina kabinetos – tas viss ir par Jāni Jurkānu.

Nupat klajā nākusi rakstnieka, bijušā politiķa un Jurkāna līdzgaitnieka Vladlena Dozorceva grāmata "Citāds Jurkāns", kuras lasītājiem tiek solīta iespēja uzzināt par Jurkāna savdabīgumu un viņa likteņa baltajiem plankumiem.

"Vai Jurkāns bija Godmaņa cilvēks? Kāpēc Ordeņu kapituls neatlaidīgi svītro viņu ārā no apbalvojamo sarakstiem? Kā viņš fenomenāli precīzi spēja prognozēt datumu, kad Latvija izstāsies no PSRS? Kas izdomāja PCTVL un kas to sagrāva? Kāpēc Jurkāns publiski atteicās piedalīties Vairas Vīķes-Freibergas atvadu ballē? Ko patiesībā Lennartam Meri pateica ASV valsts sekretārs augusta puča priekšvakarā? Kā Jurkānu arestēja Rīgas lidostā? Kurā valsts dokumentā tika solīts pilsonības nulles variants? Kāpēc Jurkāns aizgāja no baznīcas un kāpēc viņš negrib sev kapakmeni?" atbildes uz šiem jautājumiem meklējamas jaunajā grāmatā.

"1990. gada maija beigās presē bija ļoti daudz runu par Jurkāna dīvaino iecelšanu ārlietu ministra postenī. Žurnālisti bez kautrēšanās tirdīja viņu ar jautājumiem un versijām. Varēja skaidri redzēt, ka šis temats Jāni kaitināja. Viņš izvēlējās formālu atbildi, sakot vien to, ka viņa sirdsapziņa ir tīra un ar elkoņiem viņš nav grūstījies, ka šī iecelšana patiesībā liecina par Latvijas kadru nabadzību un ka tiem, kas apšaubīja viņa kandidatūru, bija taisnība: vakardienas krāsotājs un – ministrs. Tomēr piebilda, ka ministrs Jirži Dinstbirs Čehoslovākijā, Havela valdībā, bijis katlu mājas kurinātājs," tā rakstnieks.

Pēc Dozorceva domām, Jurkāna iesaistīšanās Latvijas politikā bija kā morāla kompensācija 1968.gada Prāgas notikumiem, kuros specvienības seržants Jurkāns bija spiests piedalīties.

Foto: Publicitātes foto

Grāmatas autors sola lasītājiem atbildes uz dažādiem politiskās virtuves jautājumiem.

Savukārt grāmatas beigās lasītājs var iepazīties ar izvilkumiem no Jurkāna lekcijas Londonā, kuru viņš nolasīja nedēļu pēc ASV prezidenta vēlēšanām un kurā bijušais politiķis spriež par mūsdienu pasaules politikas īpatnībām – par Putinu, Trampu, Krieviju, Gruziju, Krimu un, protams, Latviju.

Ar autora atļauju portāls "Delfi" publicē dažus interesantus izvilkumus no 430 lappušu biezās grāmatas.

Foto: LETA
Ir tāda Džozefa Rubina filma ar Džūliju Robertsu galvenajā lomā "Gultā ar ienaidnieku". Tā nāca klajā 1991. gadā.

Jānis Jurkāns:
"Tagad es jokoju, ka nonācu gandrīz tādā pašā situācijā gadu iepriekš. Ne jau ar ienaidnieku, bet ar premjerministru Godmani. Toties vienā gultā. Nevis virtuāli, bet burtiski. Iespējams, Godmanis arī par to joko savā lokā. Nezinu.

Tagad var jokot, bet tobrīd man joki nebija prātā. 1990. gada 28. jūlijā mēs bijām Vašingtonā – bija paredzēta tikšanās ar Bušu vecāko. Iedomājieties – Gvarde pie ieejas, Baltā nama anfilādes, Ovālais kabinets… Bet mums nav naudas divām istabiņām noplukušā viesnīcā!

Nācās ņemt vienu vienvietīgo, bet tur – tikai viena gulta. Pēc pārlidojuma pāri okeānam jutāmies kā pusdzīvas kazas. Guļam mēs ar premjeru vienā gultā un es saku Ivaram: "Kas ir, Ivar, vai pie mums, Tautas frontē nebija nevienas kandidātes uz premjera lomu? Tikai kandidāti?" Viņš man: "Nebija vis, un, starp citu, nevienas kandidātes ārlietu ministres amatam arī!"

Es runāju par to, kā tolaik bija ar naudu neatkarīgajā Latvijā. Braukāju ar savu gludekli, vakaros kreklus mazgāju izlietnē, iemanījos tos žāvēt ar fēnu, gludināt uz gultas malas un pat iegludināt biksēm buktes, lai no rīta iestīvināts dotos pie pasaules diženajiem un runātu 'about Latvia'."

Reiz uz viesnīcu atnāca Ojārs Rubenis. Skatās – Jurkāns mazgā kreklu. Saka: "Paņem citu." "Man cita nav." "Kā?! Ārlietu ministram?!" Rubenis nobrīnījās.


Foto: No privātā arhīva

Tautas frontes virtuvē viņam bija iesauka Garais. Atceros gadījumu, kad vācu reportieris filmēja mūs pie ieejas vai nu Bundestāgā, vai Bundesrātē, un es smejoties palūdzu Garo nostāties vienu pakāpienu zemāk. Viņš paklausīja, nostājās un piebilda, ka vienmēr atceras Napoleona frāzi, kuru Napoleons teicis kādam maršalam, kurš strīdējies, ka viņam labāk pārredzamas pozīcijas, jo viņam esot priekšrocība – viņš esot galvastiesu garāks par imperatoru, – "Vēl divi vārdi, un es Jums atņemšu šo priekšrocību!" Annabergā, ja mūs fotografēja Andrejs Urdze, Jurkāns smejoties pats sakārtoja kadru – meklēja pakāpienus un nostājās zemāk.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, piebildīšu, ka bija situācija, kad Jurkāna auguma dēļ joki vairs nebija prātā.

Lielajā politikā tā gadās. Fotoreportieri, piemēram, zina, ka Krievijas premjeru Medvedevu nedrīkst fotografēt pilnā augumā – viņa augums ir tikai 162 centimetri. Gatavojot Jurkāna vizīti Maskavā pie Putina, mēs nedrīkstējām neņemt vērā nevienu sīkumu, tostarp arī to, ka jokus mīlošais Krievijas prezidents ar viņa vidējo augumu pirmajā rokasspiedienā var atzīmēt šo starpību, un Jurkānam nāksies atjokoties. Tā arī notika.

Foto: LETA

Valdības apstiprināšanas dienā Gailim nebija kandidāta Aizsardzības ministrijai. Viņš piedāvājās pats pildīt pagaidu aizsardzības ministra pienākumus. Un pildīja ilgāk nekā gadu – līdz pat demisijai. Vai, piemēram, piedāvāja Amerikas Savienotajām Valstīm lielisku darījumu – pārdot Latvijai 2 tūkstošus F-16 iznīcinātājus.

Tas notika ASV aizsardzības ministra Viljama Perija vizītes laikā Rīgā. Latvija vēl nebija NATO locekle, bet tika jau kārdināta. Perijam paziņoja, ka aizsardzības ministrs ir arī valsts premjers un viņš grib pārrunāt darījumu. Perijs pateica: "OK."

Pieveda premjeru pie Perija. Māris viņam saka: "Jau sen gribēju atrisināt ar Jums kādu problēmu." Perijs atbild: "OK, par ko ir runa?" Māris viņam: "par kāda bruņojuma iegādi." Perijs: "Piemēram?" Māris: "F-16." Perijs: "Tas ir ļoti dārgi." Māris: "Mums nauda ir." Perijs: "Par cik lielu apjomu ir runa?" Māris: "2 tūkstošiem." Perijs nomirkšķināja un saka: "Visā pasaulē tādu ir tikai 2300." Māris viņam: "Nevar būt!" Perijs: "Varam saderēt!" Māris: "Kādus iznīcinātājus?! Es runāju par šautenēm!"

Perijs uzsita premjeram uz pleca un apsolīja nevienam nestāstīt. Un tad devās stāstīt visiem par to, ka armijas dzīvē galvenais ir zināt atšķirību starp F-16 un M-16.

Foto: LETA

Jurkāns viņus visus pazina. Gandrīz par visiem balsoja, jo bija četru Saeimu deputāts. Ar visiem tikās frakcijās. Ar visiem lidoja lidmašīnās. Zināja viņu sadzīves sīkumus.

Varētu smejoties pastāstīt par to, kā Ulmanis sasmīdināja publiku ar savu angļu valodu Kalifornijā, kad uzrunāja juristus nevis "dear lawyers", bet gan "dear liars" (proti, nevis "dārgie juristi", bet gan "dārgie meļi"). Vai kā Briselē raksturoja Latvijas ekonomiku kā "sexful", lai gan vajadzēja "successful".

Jurkāns būtu varējis atcerēties Vairas ilūzijas, kad viņa bija kandidāte uz ANO Ģenerālsekretāra posteni, lai gan pat ezim bija skaidrs, ka viņa nekad nepārvarēs Krievijas veto Drošības padomē un ka šī vieta jau sākotnēji bija paredzēta cilvēkam no Dienvidaustrumāzijas. Un tā tālāk.

Saeimas tribīne atļāva arī to. Zālē sēdošajam prezidentam viņš varēja pateikt skarbas lietas. Tomēr viņš visus centās saprast, visus cilvēcīgi žēloja, uz visiem paļāvās, visiem atrada kaut kādu vietu valsts vēsturē.

Par Ulmani: "Iekšpolitikā bija nekaitīgs. Ārpolitikā – pieņemams. Vienādi patika gan Klintonam, gan Jeļcinam.

1998. gadā parakstīja Baltijas hartu – par īpašajām Baltijas valstu un ASV attiecībām. Proti, tas nozīmē – pavēra durvis uz NATO.

Viņa traģēdijas būtība ir tāda, ka viņa prezidentūras laikā notika privatizācija. Jau otrajā termiņā viņš nonāca lielā biznesa atkarībā. Tam ir daudz pierādījumu. Pietiek atcerēties, kā viņš nogrieza likumu par spēļu biznesa regulēšanu, laupot budžetam divpadsmit miljonus.

Nodibināja savā paspārnē Padomi nacionālo minoritāšu lietās, bet minoritāšu labā neizdarīja pilnīgi neko. Viņam tas vienkārši bija aizsegs, dekorācija.

Skaisti dzīvoja Laventa savrupnamā."

Par Vairu Vīķi-Freibergu: "Sakta pie Latvijas krūtīm. Moto – labi izskatīties. Skaisti vārdi. Komandā skaisti cilvēki – Bondars, Kukule… Bija dažādas, tostarp arī neveiklas runas par siļķi un šņabi uz avīzes, bija mēģinājumi iegūt vērtīgu zemesgabalu Jūrmalā…

Tomēr no attāluma sīkumi nav saskatāmi – vēsture atceras tikai lielas lietas, bet šeit VVF viss ir kārtībā: iestāšanās ES un NATO, robežlīgums ar Krieviju, brauciens uz Maskavu uz Uzvaras gadadienu, vizītes Latvijā – Širaks, Bušs, Anglijas karaliene un Japānas imperators, Ziemeļatlantijas bloka samits…

Tas aizver kritiķu acis uz Latvijas ekonomikas pārkaršanu viņas laikā, uz iekšējām sociālajām likstām. To viņa izvēlējās neredzēt.

Aizgāja laikus – tieši protestu viļņa priekšvakarā.

Runājot par VVF nominēšanu uz ANO ģenerālsekretāra posteni: jādomā, uzreiz saprata, ka izredžu nav. Nekādu. Tomēr presē ilūzijas neslāpēja.

Paliks atmiņā kā pēckara Latvijas lielākā politiķe. Tomēr būs vīlusies savā tautā. Pirms viņas neviens prezidents nebija teicis savai tautai, ka tā ir sīkumaina un skaudīga."

Par Zatleru: "Traģiska figūra. Labs ārsts, kas dara ne savu darbu. No pirmās prezidentūras dienas bija spiests taisnoties, ka nespieda pacientiem maksāt, ka viņu neuzpirka Šķēle zoodārzā.

Vēlāk apgalvoja, ka atlaidis Saeimu oligarhu ietekmes dēļ, lai gan atlaida tāpēc, ka saprata – uz otro termiņu neievēlēs. Divas nedēļas pirms tam pusdienoja ar Lembergu. Viņš tiešām nezināja, kurš baro zaļos zemniekus? Viņam taču bija vajadzīgas Zaļzemnieku balsis.

Viņš būtu varējis atlaist Saeimu pirms diviem gadiem, masu pasākumu laikā Doma laukumā. Tolaik viņa potenciāls bija visaugstākais kopš Tautas frontes laikiem. Nu, labi, nobijās. Bet, atlaidis Saeimu, pēc pāris nedēļām gāja atlaistajai Saeimai lūgt atbalstu otrreizējai ievēlēšanai..."

Par Bērziņu: "Lato Lapsa teicis, ka prezidents Bērziņš ir parasts latvietis. PSKP un izpildkomitejas Valmieras funkcionārs, kurš iekļuva Latvijas Bankas privatizācijas komisijā, lai privatizētu "Unibanku" nevis par naudu, bet par sertifikātiem, un kļuva bagāts. Zviedri viņu aizvāca no bankas par korupciju, kā apgalvo Bo Kraags.

Lemberga cilvēks – Saeimā sēdēja viņa zaļajā frakcijā. Tā viņu arī izvirzīja par prezidentu.

Repšes un Godmaņa bijušais padomnieks finanšu lietās Bo Kraags bija šokā, kad uzzināja, ka šis klusējošais darbonis ieguvis 53 balsis. Tā Bērziņš anekdotiski noslēdza bijušā prezidenta Zatlera krusta gājienu pret oligarhiem.

2014. gadā 400 Latvijas pazīstamākie cilvēki uzrakstīja Bērziņam vēstuli ar priekšlikumu izvērtēt savu atbilstību prezidenta amatam. Caurspīdīgāku mājienu vēsture neatceras.

Divi prezidenta Bērziņa neapšaubāmi plusi: 1. Pēc Zolitūdes traģēdijas aizvāca premjeru Dombrovski. 2. Negāja uz otro termiņu – liels pakalpojums tēvzemei."

Foto: AFI

Ar pārliecību varu apgalvot, ka no visiem prezidentiem Jurkāns izcēla Vairu Vīķi-Freibergu pat tad, kad viņa par Jāni vai viņa kustību izteicās neglaimojoši. Viņš uzskatīja, ka viņa prot runāt pozicionēti, neaizskarot personiski, tāpec arī nereaģēja. Taču, kad viņa aizskāra citus, Jānis reaģēja asi.. Reiz, zaudējis pacietību, atbildēja viņai skaļi un publiski.

Tas bija tad, kad viņa otrā termiņa beigās atļāvās iejaukties nākamā prezidenta vēlēšanās ar repliku par Aivaru Endziņu – Satversmes tiesas priekšsēdētāju, kurš konkurēja ar Valdi Zatleru. Replika bija par to, ka Vairai šermuļus uzdzen kandidāta komunistiskā pagātne. Tāds, raugi, viņam ir skelets skapī.

Viņas mājienu deputāti sadzirdēja, Endziņš neieguva vajadzīgās balsis. Vairas iejaukšanās uz skatuves izvilka Zatleru.

Vaira nodeva viņam lietas un uzaicināja visus, arī Jurkānu, uz atvadu rautu Rundāles pilī. Tā vietā, lai ietu uz pieņemšanu, Jurkāns 2007. gada maija nogalē aizsūtīja viņai vēstuli:

"Kad šeit, Latvijā, par Jums, Vīķes-Freibergas kundze, zināja vien nedaudzi, ne tāpēc, ka Kanāda ir aiz okeāna, bet tāpēc, ka Jūsu vārda nebija emigrācijas politisko līderu vidū, tiem, kuri, riskējot ar dzīvību, veidoja Tautas fronti, pat prātā nenāca iekrāsot ar melnu ne tikai LKP ierindas biedrus, bet arī tās funkcionārus.

Man šķiet, ka no LTF politiskās vadības locekļiem tikai Dozorcevs nekad nav bijis KP rindās. Pārējie valdes locekļi, komiteju un komisiju līderi, reģionālo nodaļu līderi astoņdesmito gadu beigās joprojām maksāja partijas biedru naudu.

Man ir tiesības jums pateikt, ka bez viņiem nebūtu nedz Atmodas, nedz Deklarācijas par neatkarības atjaunošanu, nedz izstāšanās no PSRS, nedz Jūsu prezidentūras.

Un tagad var iespļaut ikvienam no viņiem? Škaparam, Godmanim, Peteram, Kalnietei, Gorbunovam, Ēlertei, Īvānam, Endziņam…

Un vispār, cik neinteliģenti ir nezināt, ka Latvijā līdz astoņdesmitajiem gadiem nebija nedz masveida, nedz individuāla disidentisma, izņemot dažus izcilus vārdus – tādus kā Astra, Skujenieks un Cālītis. Tikai aprobežotais nesaprot, kā šeit bija dzīvot normāli domājošam cilvēkam. Tas ir tas pats kā pārmest koncentrācijas nometnēs ieslodzītiem to, ka viņi grib izdzīvot.

Šeit, prezidentes kundze, skanot Imanta Kalniņa kantātei par Ļeņinu, kājās cēlās viss dziedošais Mežaparks! Atgādiniet viņam to, kad viņš atnāks paspiest Jums roku atvadu rautā.

Atgādiniet Imantam Ziedonim, Latvijas Rakstnieku savienības bijušajam partijas līderim, kam pasaules slavu kaldināja Maskavas izdevniecība "Molodaja Gvardija", kura propagandas jomā varēja sacensties ar Gēbelsa resoru.

Neaizmirstiet nolikt pie vietas Jūsu priekšgājēju Gunti Ulmani – arī viņš nosēdēja LKP rindās līdz pašai Tautas frontei un arī atnāks paspiest Jums roku.

Pieminiet to esošajiem deputātiem – Brigmanim, Bresim, Bērziņam, praktiski pusei parlamenta, kurš savulaik ievēlēja Jūs šai augstajā postenī.

Man pagātni acīs bāzt nenāksies. Ne tikai tāpēc, ka nebiju un nesastāvēju… Bet vēl arī tāpēc, ka es vienkārši neieradīšos."

Pēc šāda aizkaitinājuma grūti iztēloties, ka dažus gadus vēlāk tas pats Jurkāns būs viens no nedaudzajiem, kuri publiski nosodīs seklā naida kampaņu, kas tika vērsta pret Vairu Vīķi-Freibergu, kura atļāvās pa sētas durvīm iegādāties kapavietu Pirmajos Meža kapos. Ar atklātu vēstuli "Delfos" viņš aizstāvēja prezidenti un nolika sevi sitienam pat no savu atbalstītāju puses. Piemēram, Jevgeņija Gomberga.

Foto: LETA

Vispār viss, ko mēs iztēlojāmies kā turpmāk risināmas sarežģītas juridiskas problēmas, kabinetā tika vienkāršotas līdz formulējumam "nekādas skaidrošanās".

Viss, kas ir jūsu teritorijā, ir jūsu, mūsu teritorijā – mūsu, – Jeļcins teica un it kā starp citu piebilda: – Tikai atstājiet man manu sanatoriju. Viņš runāja par Krievijas valdības rehabilitācijas objektu Jaunķemeros "Jantarnij bereg" (Dzintarkrasts). Tad Jeļcins pievērsās Kozirevam un burtiski ar rokas vēzienu atrisināja īpašuma problēmas: Atrisini ar Jurkānu visu, kas saistīts ar vēstniecību ēkām, – un sāka skrūvēt resnas pildspalvas vāciņu, lai parakstītu sagatavoto tekstu.

Lūk, šis vēsturiskais dokuments, kura kopiju es atradu Jurkāna garāžā.

Krievijas Padomju federatīvās Sociālistiskās Republikas prezidenta rīkojums

24.08.1991. Dekrēts

Dekrēts par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atzīšanu
1. Sakarā ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu par valstiskās neatkarības pasludināšanu atzīt Latvijas Republikas valstisko neatkarību.
2. KPFSR Ārlietu ministrijai veikt attiecīgas pārrunas un parakstīt vienošanos par diplomātisko attiecību nodibināšanu starp KPFSR un Latvijas Republiku.
3. Aicināt PSRS Prezidentu atzīt Latvijas Republikas valstisko neatkarību un veikt pārrunas starpvalstisko attiecību nokārtošanai starp PSRS un Latvijas Republiku.
4. Aicināt starptautisko sabiedrību atzīt Latvijas Republikas valstisko neatkarību.

KPFSR Prezidents B. Jeļcins
Maskava, Kremlis, 1991. gada 24. augustā

Foto: Reuters/Scanpix

Vienīgā jūtīga tēma bija krievu noskaņojums Latvijā. Jeļcins painteresējās, kā krievi uzņem neatkarību: "Latvieši – tas ir skaidrs. Bet kā krievi?"

Gorbunovs teica, ka, lūk, šeit sēž krievu cilvēks, rakstnieks, deputāts: "Lai viņš pastāsta!" Es pastāstīju par marta aptaujas rezultātiem par attieksmi pret neatkarību. Burtiski uzskaitīju: "Aptaujā pirms Deklarācijas pieņemšanas piedalījās 87,56% iedzīvotāju, tajā skaitā arī civilpersonas, kas pierakstītas karaspēka daļās. 73,68% bija PAR neatkarību, 24,69% – PRET. Turklāt latviešu Latvijā ir 52%." Lai gan piebildu, ka problēma krieviski runājošajiem, protams, ir daudz nopietnāka nekā latviešiem.

[..] pēc maniem vārdiem Jeļcins skaidri pateica: Nu, nedariet pāri krieviem. Viņu pie jums ir daudz.

Ar to ceremonija beidzās. Viņš uzdāvināja Gorbunovam resno pildspalvu, ar kuru bija parakstījis rīkojumu. Gorbunovs apsolīja.

Starp citu, tas bija arī viss, ko Krievija prasīja no Latvijas, atzīstot tās tiesības uz neatkarību.

Vēlākajos gados, reaģējot uz nedemokrātiskajiem pilsonības problēmu risinājumiem Latvijā, virkne tiesībsargājošo organizāciju izvirzīja jautājumu par Jeļcina rīkojuma liktenīgo nepilnību, neatrunājot pilsonības aspektu, un pretnostatīja tam PSRS Valsts Padomes 1991. gada 6. septembra lēmumu. To pašu, kura protokolu parakstīja Jurkāns un PSRS ārlietu ministrs Pankins.

Valsts Padomes lēmumā it kā esot bijuši atzīšanas noteikumi un skaidri pateikts, kā jārisina pilsonības problēma. Tas it kā esot bijis izdarīts jau pirms tam, kad Latvijas parlaments sadalīja cilvēkus pilsoņos un nepilsoņos.

Jautājums juridiskajā plaknē tika nostādīts šādi: leģitīms ir tikai otrais dokuments, jo Savienība vēl pastāvēja. No sadzīviskā skatpunkta Jeļcina rīkojuma kritiķi uzskatīja, ka viņam tekstā bija jāizvirza nulles varianta prasība. Tā bija iekļauta Tallinas līgumā, ko Gorbunovs un Jeļcins parakstīja1991. gada 14. janvārī.

Vispirms par Tallinas līgumu. Līguma projekts par Krievijas – Latvijas attiecībām jau sen atradās abos parlamentos. Tajā bija iekļautas atšķirības punktos par pilsonību un robežām.

Asinsizliešanas priekšvakarā Viļņā 12. janvārī man bija tikšanās ar Borisu Jeļcinu Maskavā, Kinonamā Brestas ielā – par to es rakstīju savos memuāros. Jeļcins atklāti pateica, ka ar šiem diviem punktiem Latvijas redakcijā viņa Augstākā Padome līgumu pieņemt nevarēs.

Tā kā Latvija gaidīja triecienu no centra (uz Rīgu jau posās otrais ešelons ar "Alfu", kā Dainis Īvāns raksta savos memuāros, – palīgā jau izvietotajām specvienību struktūrām), bija ārkārtīgi svarīgi nokļūt Krievijas demokrātu aizsardzībā.

Jeļcins arī to saprata. Brestas ielā vienojāmies atstāt divus strīdīgos punktus ārpus līguma un iekļaut tos atsevišķā dokumentā. Tas deva iespēju parakstīt dokumentu nekavējoties.

Tomēr, kā zināms, triecienu no centra saņēma nevis Rīga, bet gan Viļņa, turklāt jau nākamajā naktī. Tas izbeidza pārrunas par diviem strīdīgajiem punktiem. Jeļcins un Gorbunovs 14. janvārī satikās Tallinā un tur, skaidra lieta, Gorbunovs parakstīja to, ko nodiktēja Jeļcins attiecībā uz pilsonības problēmas risinājumu – proti, nulles variantu.

Šī līguma 3. pantā ir teikts: "Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika un Latvijas Republika uzņemas abpusējas saistības garantēt personām, kas šī Līguma parakstīšanas brīdī dzīvo Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas un Latvijas Republikas teritorijā un patlaban ir PSRS pilsoņi, tiesības saglabāt vai saņemt Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas vai Latvijas Republikas pilsonību pēc brīvas izvēles."

Latvijas parlaments nekavējoties (tajā pašā dienā) ratificēja dokumentu – tik liela bija panika. Taču to neratificēja Krievijas Augstākā Padome – Jeļcinam bija saasinājušās attiecības ar viņa parlamentu no vienas puses un Gorbačovu no otras.

Juridiski operēt ar Tallinas līguma tekstu nevar, tomēr Jurkāns ir pārliecināts, ka tieši šī dokumenta parakstīšana un vēl Maskavas mītiņš ar pusmiljonu dalībnieku piespieda Gorbačovu apturēt slaktiņu Viļņā un atsaukt "Alfu" no Rīgas. Šī ekstrēmos apstākļos parakstītā līguma politiskā nozīme ir nenovērtējama.

Runājot par to, ka Jeļcins neizvirzīja nekādus noteikumus, parakstot rīkojumu par atzīšanu, – šis pārmetums Krievijas prezidentam ir populārs ne tikai Latvijas krievu organizācijās, bet arī krievu ekspertu vidū, kuri ir pārliecināti, ka gadījumā, ja Jeļcins to būtu izdarījis, nepilsoņu nebūtu.

Tagad par Jeļcina neizvirzītajiem noteikumiem.

Rīkojumu par atzīšanu Jeļcins parakstīja 24. augustā. Pirms tam, 21. augustā Latvijas Augstākā Padome jau pieņēma Satversmes likumu par izstāšanos no PSRS. Kādus noteikumus varēja izvirzīt valstij, kuru atzīt bija gatavas desmitiem pasaules valstu? Pieņemsim, Jeļcins būtu izvirzījis noteikumus. Latvija tos nepieņemtu." Neatzīsim," teiktu Jeļcins. "Žēl," pateiktu Latvija. Izdzīvosim bez Krievijas atzīšanas. Mums atzinēji rindā stāv!

Visbeidzot par PSRS Valsts Padomes lēmumu. Lūk, šeit tas ir.

Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Valsts Padomes 06.09.1991. lēmums par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu.

Ņemot vērā konkrēto vēsturisko un politisko situāciju pirms Latvijas Republikas iekļaušanas PSRS sastāvā, PSRS Valsts Padome nolemj:

1. Atzīt Latvijas Republikas neatkarību.

2. Vadoties pēc V (ārkārtas) PSRS Tautas deputātu kongresa lēmuma, organizēt sarunas ar Latvijas Republiku to problēmu atrisināšanai, kas saistītas ar PSRS pilsoņu tiesību un ar PSRS un to veidojošo valstu interešu nodrošināšanu ekonomiskajos, politiskajos, militārajos, robežu, humanitārajos un citos jautājumos.

Izveidot PSRS valsts delegāciju sarunām ar Latvijas Republiku, piešķirt tai nepieciešamās pilnvaras.

Ņemot vērā KPFSR un Baltkrievijas PSR, kas robežojas ar Latvijas Republiku, īpašo ieinteresētību, iekļaut to pārstāvjus minētajā PSRS valsts delegācijā.

3. Lemjot par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu saistītos jautājumus, ņemt vērā nepieciešamību pildīt PSRS saistības starptautiskās sabiedrības priekšā, kā arī vispāratzītās starptautisko tiesību normas cilvēktiesību un nacionālo minoritāšu tiesību un brīvību jomā, kas ir nostiprinātas starptautiskajos līgumos un aktos, kuros PSRS ir dalībvalsts.

4. Vadoties pēc Cilvētiesību un brīvību deklarācijas, kas pieņemta V (ārkārtas) Tautas deputātu kongresā, atzīt, ka PSRS pilsoņi, kas izteikuši vēlēšanos palikt Latvijas Republikā vai pārcelties uz PSRS, atrodas PSRS un tās republikas tiesiskajā aizsardzībā, kuras pilsonību viņi pieņems.

5. PSRS Ārlietu ministrijai paziņot par atbalstu Latvijas Republikas lūgumam par tās iestāšanos ANO, kā arī izteikties par labu tās pievienošanai Eiropas Drošības un sadarbības apspriedei.

Maskava, Kremlis PSRS Valsts Padome
1991. gada 6. septembrī

Kur šeit noteikums par pilsonības nulles variantu? Turklāt tas ir tādas valsts lēmums, no kuras mēs jau bijām atdalījušies un kura jau drīzumā vispār pārstāja pastāvēt.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!