Lietā par darba devēju 'uzmesto' darbinieku sociālajām garantijām ST tiesneši nav bijuši vienisprātis  (9)

Kā ziņots, 2011.gada 20.decembrī ST atzina par Satversmei atbilstošiem grozījumus likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu". Lieta tika ierosināta par izmaiņām likumā, kas noteica, ka persona ir sociāli apdrošināta vairākiem riskiem - darba negadījumiem, pret bezdarbu, invaliditāti, maternitāti un slimību - un pašai personai vai par personu ir jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas. Pensijai persona ir apdrošināta, ja par to faktiski veiktas šīs iemaksas, turklāt iemaksas pensiju apdrošināšanai var veikt pati persona.

Savas atsevišķās domas par šo spriedumu publicējuši Gunārs Kūtris, Uldis Ķinis un Sanita Osipova. ST tiesnesis, kurš balsojis pret tiesas spriedumā izteiktu viedokli, spriedumam rakstveidā pievieno savas atsevišķās domas, kas netiek paziņotas kopā ar spriedumu, bet gan tiek pievienotas lietas materiāliem slēgtā aploksnē. Atsevišķās domas tiek publiskotas trīs mēnešus pēc sprieduma pasludināšanas.

Tiesnešu Kūtra, Ķiņa un Osipovas atsevišķās domas par spriedumu šajā lietā ceturtdien publicētas laikrakstā "Latvijas Vēstnesis". Tiesneši norāda, ka apstrīdētās likuma normas, pretēji spriedumā secinātajam, nav vērstas uz ēnu ekonomikas apkarošanu, jo nemazinās nelegālo nodarbinātību un darba algas izmaksu "aploksnēs".

Tāpat tiesneši norāda, ka nevar piekrist ST spriedumā izteiktajiem secinājumiem, ka valstī ir izveidots pietiekami efektīvs mehānisms, ar kura palīdzību persona var panākt to, lai darba devējs pienācīgā apmērā veic sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Tiesneši atzinuši, ka ST spriedumā nevis pārbaudījusi, vai pastāv efektīvs mehānisms faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanai, bet gan analizējusi, vai ir paredzēts efektīvs mehānisms, kādā persona var iegūt informāciju par veiktajām iemaksām. Secināts, ka persona pati nevar ietekmēt ne darba devēja rīcību, nedz arī VID darbību, kas uzrauga sociālo iemaksu veikšanu, bet persona var ciest no tā, ka darba devējs un VID savus pienākumus nav veicis.

Tiesneši norādījuši, ka ST spriedumā nav pamatoti izvērtētās vairākas tiesiska rakstura problēmas, piemēram, apstrīdēto likuma grozījumu veikšana budžeta likumprojektu paketes ietvaros. Tāpat, pretēji spriedumā norādītajam, ka veiktos grozījumus var uzskatīt par sociālās apdrošināšanas sistēmas reformu, tiesnešu skatījumā, šie grozījumi nav uzskatāmi par reformu, jo likumdevējs gan ir likumā deklarējis faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību attiecībā uz pensiju apdrošināšanu, bet nav grozījis likumu tā, lai ieviestu šo kārtību un nodrošinātu tās efektivitāti un pienācīgu administrēšanu.

Kūtris, Ķinis un Osipova atzīmējuši, ka saskaņā ar apstrīdētajām normām personas pensijas apmērs tiek saistīts ar faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu apmēru, uzraudzību un atbildību par šīm faktiskajām iemaksām uzliekot pašai personai, kas ir vismazāk aizsargātais posms sociālās apdrošināšanas sistēmā. Likumdevējs, tiesnešu skatījumā, nav izstrādājis pietiekami efektīvu mehānismu, ar kura palīdzību persona pati varētu aizsargāt savas intereses un valsts varētu ar piespiedu līdzekļu izmantošanu nodrošināt personas tiesību aizsardzību pret to, ka cita persona savus pienākumus nepilda.

"Kamēr spēkā ir šāds normatīvais regulējums, faktiskā sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtība nevar tikt atzīta par atbilstošu Satversmei," norāda tiesneši.

Tāpat, tiesnešu skatījumā, likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" noteiktais regulējums ir nepietiekams un arī netaisnīgs un indivīdu nesamērīgi apgrūtinošs sociālo tiesību aizsardzības mehānisms. Turklāt personai nav iespējas pilnībā īstenot savas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu, jo tās rīcībā nav efektīva piespiedu mehānisma, ar kuru varētu nodrošināt to, ka darba devējs un valsts institūcijas pienācīgi veic likumā noteiktos pienākumus.

ST tiesneši norāda, ka nav loģiska izskaidrojuma apstrīdētajai un spriedumā par efektīvu atzītajai kārtībai, kas paredz, ka darba ņēmējs vispirms tērē savu laiku un līdzekļus, lai noskaidrotu, vai par viņu darba devējs ir veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas un kādā apmērā un atklājot, ka tās nav veiktas, par to ziņot Valsts ieņēmumu dienestam, lai tas sāktu iemaksu piedziņu.

Likumdevējs arī nav pienācīgi izpildījis savu pienākumu izveidot efektīvu sistēmu, saskaņā ar kuru tiktu īstenotas personu tiesību tiesības uz sociālo nodrošinājumu.

Turklāt likumdevējs, apstrīdētās normas pieņemot, ir pieļāvis iespēju, ka kādas personas, tostarp darba devējs, varētu savus likumā noteiktos pienākumus nepildīt.

Liekot pašam darba ņēmējam rūpēties par faktisko sociālās apdrošināšanas kontroli, likumdevējs ir pārlicis konstitucionālo pienākumu no darba devēja un valsts uz personu, taču ST jau iepriekš norādījusi, ka apdrošināmās personas nedrīkst ciest no tā, ka citas personas nepilda savus pienākumus.