Ingus Bērziņš: Labvakar, šis ir pirmais raidījums sešu diskusiju ciklā, kas ceru, palīdzēs jums izvēlēties kā balsot 20.septembra referendumā.

Varbūt šie raidījumi kādam eiro-optimistam stiprinās balsot “par”, varbūt kādam eiro-pesimistam stiprinās balsot “pret”, varbūt tie palīdzēs izšķirties kādam kurš vēl īsti nezin, kā atdot savu balsi, varbūt tie pat izmainīs pilnībā kāda līdzšinējo pārliecību. Tas lai paliek jūsu – skatītāju ziņā. Savukārt, mēs solam ka šajos raidījumos būs pēc iespējas mazāk propagandas, bet fakti un argumenti un vēlreiz fakti un argumenti.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Eiropas kvalitātes standarts – bieds vai iedoma stājoties ES?

Sākam ar pirmo tematu - Eiropas standarti un Eiropas kvalitātes prasības, sākot ar to vai tiešām zemnieks nedrīkstēs vairāk slaukt pienu ar rokām un beidzot ar to, cik tad ražotājiem izmaksās šādas Eiropas labās prakses ieviešana un kas par to maksās. Sākumam paskatīsimies nelielu video sižetu.

Siltumnīcā audzētam 500 gramus smagam gurķim jābūt ne īsākam par 30 cm, ja gurķis sver no 250 līdz 500 gramiem tam jābūt ne īsākam par 25 cm, savukārt lauku audzētam gurķim ir jāsver 180 gramus un vairāk. Augstākās un pirmās šķiras gurķiem ir jābūt taisniem, atļauts vienīgi neliels izliekums ne vairāk par 10 milimetriem uz 10 cm garuma.

Rasma Mahnova, zemniece no Iecavas pagasta: Mūsu gurķīši jau noteikti neieies Eiropā, mums ir līki, cits ir garāk un lielāks, tad arī neaudzēsim, jo mēs nemācēsim tādus izaudzēt.

Aina Sutra, zemniece no Zaļeniekiem: Skaidrības nav nekur. Un lielāko tiesu tik tiešām ir ievesti un mūsējie nav visi vienāda lieluma. Lielāki, mazāki ir un tā pat kāpostiņi ir lielāki un mazāki, paliek ātrāk dzelteni un bojājās. Mēs nevaram tā īsti konkurēt.

Tomēr bailēm nav pamata, lai arī Eiropas savienībā augļiem un dārzeņiem, kopskaitā 33 produktiem patiesi ir noteikti standarti, tie attiecas uz to produkciju kuru ir plānots eksportēt no vienas dalībvalsts uz otru. Tā skaidro iestāšanās sarunu Eiropas savienībā vadītājs kas tikko iecelts par Latvijas jauno vēstnieku Eiropas savienībā Andri Ķesteri.

Andris Ķesteris, Latvijas vēstnieks Eiropas savienībā: Tas ir vēl vairāk saistīts ar to kas notiek realitātē Eiropas savienības koptirgū ar lielveikaliem. Un tā ir vairāk lielveikalu prasība. Taisnus gurķus ir vieglāk fasēt un transportēt, bet nav nekur noteikts ka gurķis nedrīkstētu būt līks un kas vēl interesantāk, ka nav nekur noteikts, ka līkais gurķis nedrīkstētu maksāt dārgāk par taisno gurķi.

Latvijā zemnieki pašu izaudzēto produkciju varēs tirgot neiesaiņotu, nemarķētu un nešķirotu gan veikalos, gan tirgos, gan arī tieši no lauka. Tātad arī nestandarta gurķiem vieta atradīsies. Viss atkarīgs no pircēja rosības un vēlmēm.

Ļuba: Es jau vienalga pieturēšos pie Latvijas preces

Daudzi produkti, piemēram rabarberi, redīsi, avenes vai galda bietes Eiropas savienības standartiem nebūs pakļauti vispār. Arī uz kartupeļiem neattieksies. Tas nozīmē, ka audzēt un arī pārdot drīkstēs arī grumbuļainos kartupeļus.

Andris Ķesteris, Latvijas vēstnieks Eiropas savienībā: Man arī ir prasījuši, kā tad tā? Tagad 3,5m augstiem griestiem jābūt zivju pārstrādes uzņēmumos. Paskatīsimies direktīvā – nekas tur tāds nav teikts. Tur ir teikts ka telpām jābūt gaišām, pietiekoši daudz gaisam – ventilējamām. Kā tu to panāc tā ir tava darīšana, jo direktīva nosaka tikai mērķi.

Valda uzskats – Eiropā pārtika garšo pārāk vienādi. Apdraudēti varētu justies rudzu maizes ražotāji, jo Latvijā rudzu maize tiek raudzēta koka kublos, savukārt Eiropas savienības noteikumi nepieļauj produkta un koka virsmas ciešu saskarsmi. Patlaban tiek izstrādāti noteikumi kas iestājoties Eiropas savienībā ierobežojumu atcels. Par to ka standarti neierobežos maizes ražotni pārliecināts „Fazer maiznīca Druva” izpilddirektors.

Ivars Skrebelis, SIA „Fazer maiznīca Druva” izpilddirektors: Ja mēs runājam par produkcijas standartu, tad katrā vietā produkcija ir savādāka. Pie mums Latvijā kukulīši, baltmaizes batoni ir populāri, kuru svars ir 350 grami, taču aizbrauksiet uz Somiju vai uz Vāciju un tur būs pilnīgi savādāka maize.

Andris Ķesteris, Latvijas vēstnieks Eiropas savienībā: Ja Latvijā 2,5 gados ienāk līdz 700 miljoniem latu, ko tas nozīmē? Tas nozīmē jaunas darba vietas, tā nauda tiks tērēta šeit, mazam, vidējam biznesam, kas nodarbojās ar pakalpojumu sniegšanu, celtniecību, vienalga ko, viņiem ir izaugsmes iespējas un tā vārdā vajadzētu nedaudz saspringt un šos standartus ieviest.

Ingus Bērziņš: Cik pamatotas ir bailes, ka Latvijas ražotāji nespēs izturēt Eiropas kvalitātes prasības un ka tas draud ar lielām ekonomiskām sekām?

Ligita Melece: Jāsaka tā, ka šīs te kvalitātes prasības Eiropa reglamentā tikai noteiktām produktu grupām, ne visiem produktiem un cik es saprotu iepriekšējos sižetos bija par tradicionālo produktu ražošanu, tajā skaitā maizi, un šiem tradicionālajiem produktiem ir šīs te atkāpes no tām normām kas aizliedz izmantot koku.

Un tad ir jāsaka vēl viena lieta, ka šīs prasības atšķiras gan lielajiem uzņēmumiem, kas veic eksportu un apgādā gandrīz visu Latviju ar savu produkciju un atšķiras šīs infrastruktūras prasības mazajiem uzņēmumiem kas pārdod savus produktus vietējā tirgū. Tad kad Latvija pasludināja šo te harmonizāciju pārtikas jomā ar Eiropas savienību, tad īsti nebija izpratnes cik tad finansiālos resursus un cilvēkresursus tas prasīs un pirmām kārtām tika harmonizēta tā likumdošana kas attiecās uz lielajiem uzņēmumiem. Pašlaik Zemkopības ministrija intensīvi strādā lai veiktu attiecīgos grozījumus dalībvalstīm, kas ir atļauts, lai izstrādātu šīs specifiskās prasības mazajiem ražotājiem. Tas ir kas attiecas uz šīm te prasībām.

Ingus Bērziņš: Jūs bijāt viens no tiem cilvēkiem kas savulaik diezgan bieži braukāja uz Briseli lai šīs prasības harmonizētu. Kāpēc tagad, kad mums ir palikušas dažas dienas līdz referendumam mēs pēkšņi sākam kliedēt mītus ka ne jau uz visiem attieksies šīs prasības. Kur tad tika pielaista kļūda, jūsuprāt?

Māris Sprindžuks: Viennozīmīgi ir skaidrs, ka tas velns nav tik melns kā viņu mālē, bet ja mēs vērtējam šo te padarīto darbu kopš 90.to gadu vidus, tad jāsaka ka, protams, lielākais akcents tika likts lai mūsu ražotāji tiktu Eiropā, lai mēs varētu eksportēt, mūsu piena uzņēmumi īpaši. Tas lielā mērā ir izdevies.

Tajā pašā laikā tagad ir tas pats pēdējais brīdis lai sakārtotu šīs te prasības uz vietējiem ražotājiem un arī šai valdībai pie tā ir faktiski jāstrādā, jo tas brīdis ir ļoti, ļoti tuvu un patiesībā nekas mums neliedz visiem piedalīties tirgū. Vienīgais tabu ir šīs te drošuma un nekaitīguma prasības. Tā vienkārši runājot, lai cilvēks ēdot pārtiku nesaindētos, bet tālāk jau atkarībā no tā vai prece tiek tirgota lielveikalos, vai arī tirgota no mājas, saimniecības vai tirgos, tur ir iespējama gradācija un piemērošanās konkrētiem apstākļiem. Kā arī tādi produkti kā tradicionālā produkcija un tamlīdzīgi, par ko sižetā arī gāja runa. Faktiski mums pašiem ir jābūt gudriem un jāveido likumdošana, kas ir izdevīga mūsu ražotājiem. Un es šeit neredzu lielas problēmas, vienīgi to, ka ir ļoti maz laika.

Ingus Bērziņš: Varbūt viens, mazs zemnieks, viņš neies piedalīties šajā likumdošanas veidošanā, bet viņš grib skaidru atbildi – vai viņa ar rokām slauktais piens, vai viņa līkie, bet citādi visādi kvalitatīviem gurķi būs pārdodami viņa pilsētas tirgū kā līdz šim un nekas viņam nemanīsies?

Ligita Melece: Attiecībā par pienu, nekaitīguma prasības ir stingras neatkarīgi no tā vai tās ir Eiropas savienības prasības vai starptautisko organizāciju prasības, jo mēs esam starptautiskajās nācijās un mums ir jāaizsargā savu iedzīvotāju veselība un bez šaubām ka ar rokām slauktam pienam nebūs tik liela iespēja pārdot, jo šie kvalitātes rādītāji būs zemāki, tas nozīmē, ka viņš būs zemākas šķiras, bet to viņš varēs darīt ja tik būs noņēmējs šim pienam.

Otra lieta ir par augļu un dārzeņu standartiem – šī te tirdzniecība vietējos tirgos, jeb sauktajos zemnieku tirgos ir iespējama, ir iespēja nodot uz pārstrādi, ir iespējams nodot viņus vairumtirdzniecībā bez šo standartu ievērošanas. Man šeit ir augļu un dārzeņu kvalitātes novērtēšanas rokasgrāmata un otrajās šķirā ir pieļaujami līki gurķi un viņiem var būt citas kroplības un krāsojuma defekti. Tātad, visu noteiks patērētājs.

Es varu domāt un saprast, ka lielveikalu ķēde noteikti pieprasīs noteiktas kvalitātes produktu, jo šos te līkos vai bālos gurķus nepirks tālāk patērētājs, bet tas attiecās uz šo tiešo tirdzniecību, ka zemnieks savā tuvākajā tirgū varēs šos gurķus pārdot – bez šaubām, vai arī nodot viņus pārstādei, tur nav nekādu šaubu.

Ingus Bērziņš: Jūs minējāt ka jebkurai, normālai, civilizētai valstij ir jāaizsargā savs patērētājs, lai viņš nesaslimtu un tam nav īpaša sakara vai mēs stājamies Eiropas savienībā vai nē, bet varbūt ka ir cits aspekts, ka šī te stāšanās Eiropas savienībā var kaut kādi ietekmēt to, ka viena Cēsu kafejnīca nesaslimdinās ar savām kūkām 80 Vidzemes bērnus. Vai ir kādi mehānismi kā to iespaidot?

Ligita Melece: Pašlaik jaunā pārtikas drošības politika Eiropas savienībā nosaka pat to, ka apzināta nederīgu produktu ievietošana tirgū ir jāsoda krimināli. Ja mēs paskatāmies 1927.gada neatkarīgās Latvijas Veterinārais likums nosaka kriminālatbildību par apzinātu nederīgu produktu ievietošanu tirgū.

Savukārt, ja mēs domājam par tālāku attīstību, šādi ražotāji labprātīgi aizies no tirgus, arī iekšējā tirgus, jo notiek šīs te higiēnas prasības, saglabāsies un būs vēl stingrākas. Mēs ejam uz tiesisku valsti, ja 80 cilvēki ir saslimuši un viņi visi pieprasīs gan morālu, gan tiešus izdevumu par ārstēšanu, tad kafejnīca vienkārši bankrotēs un nonāks vēl dziļos mīnusos un ja vēl pieliek klāt šo te kriminālatbildību, kaut vai nosacīti, tad šāds cilvēks no pārtikas uzņēmējdarbības praktiski ir izstumts.

Un vēl ir viena lieta, ja mēs runājam par šiem standartiem. Daudzi uztraucas par gurķiem, bet šie standarti ir noteikti arī uz tiem produktiem kas nāk kā importētie un ja jūs tagad ievērojāt, tagad lielveikalu ķēdē pārdod daudzus, daudzus dienvidu augļus, kas nebūt nebilst šiem te standartiem, jo mēs ātrāk pieņemsim Eiropas standartus, jo patērētājs būs spējīgs izvēlēties to labākā.

Kas attiecas ne tikai uz pārtikas precēm, bet uz pārējām precēm, tad jāatzīmē, ka pašlaik mēs esam trešā valsts un tās plaša patēriņa preces kas tiek ražotas Eiropas savienībā, viņi iziet stingrākas pārbaudes savā iekšējā Eiropas savienības tirgū, bet mēs esam trešās valstis, uz kurām var sūtīt mūsu prasībām atbilstošu produkciju, kosmētiku, higiēnas līdzekļus, tas skar arī apavus. Faktiski, ja jūs paskatīsities mūsu apavu veikalos, es neteikšu 100%, bet vismaz 80% tie nav Eiropas standartiem atbilstoši apavi.

Ingus Bērziņš: Faktiski, ja mēs esam iekšā, tad mūsu robeža tādiem apaviem un higiēnas precēm ir ciet?

Ligita Melece: Jā, varētu teikt tā, ja mēs paši pratīsim pielāgot tās normas kar ir Eiropas savienībā, jo pašlaik mums nenotiek imports vairumtirdzniecības jomā, bet es minēšu, pēc manām domām tas notiek tā, ka ir iepirkums no noliktavām kur prece jau zināmu laiku ir nogulējusi – par lētāko cenu.

Ingus Bērziņš: Atgriezīsimies pie tā ar ko mēs sākām raidījumu. Mēs konstatējām, ka harmonizējot šo likumdošanu, prasības vairāk esam vadījušies pēc tā kādas būs prasības lielajiem uzņēmumiem, eksportētājiem. Bet esam piemirsuši par to, ka varētu prasīt atlaides mazākiem uzņēmumiem, zemniekiem kas pārdod vietējā tirgū. Kas tad ir tas “satus quo”: kur mēs esam kļūdījušies un cik ilgā laikā atpakaļ normalizēt lai nebūtu tādi mīti, ka viņi vairāk nevarēs pārdod neko?

Māris Sprindžuks: Es domāju ka viennozīmīgi ir jāsaprot, ka likumus neraksta kaut kādi mistiski ierēdņi vai deputāti, tiesiskā valstī likumdošanu rada valsts institucionālā sistēma kur ir vieta ražotājiem un ražotāju organizācijām un arī ekspertiem, kas šīs lietas pārzin. Un faktiski es domāju, ka šeit ir vēl liels darbiņš kas ir jāizdara, faktiski ir jāstiprina šī te sadarbība starp ražotāju sektoru un regulatoru, jeb ministrijām, kas šīs prasības ievieš, lai viņas veidotu atbilstošākas dzīvei un lai mēs paši sev nepakaitētu, lai nav tā ka ierēdņi paskrien pa priekšu un tad ražotājiem jāsauc, ko jūs esat pieņēmuši? Šeit, faktiski, es domāju, ka darbs ir sākts un protams, ka tas apjoms ir radījis arī vienu otru neizdarību.

Ingus Bērziņš: Nu labi, pieņemsim ka šobrīd mūs skatās kāds, kuram pieder maza lopkautuve, kuram ir vaigi sviedros katru dienu jāstrādā, viņam nav laika skraidīt un mainīt likumdošanu, ko jūs viņam varat pateikt? Vai vienā brīdī viņu klapēs ciet vai nē?

Māris Sprindžuks: Viennozīmīgi, kas šīs prasības faktiski ir un jau ir spēkā, viņas neuzradās pēkšņi. Faktiski virzība jau kopš 90.to gadu vidus ir bijusi, tas ir ražotāju apzināts lēmums, vai viņš iet uz sakārtošanu, vai viņš ņem SAPARD, šobrīd ir ļoti liels atbalsts tieši pārstrādes uzņēmumu modernizēšanai, faktiski pilnveidoties, pusi no šīm investīcijām uzņēmums saņem atpakaļ, lielas naudas – pāri 100 tūkstošiem.

Tā kā es domāju, ka šeit visiem kas atrodas šajā ķēdē – sākot no ražotāja, beidzot ar valsts pārvaldes institūcijām ir atbildīgi jāskatās uz šo situāciju, jo kompromiss ir ar cilvēka vēderu. Ja kaut ko neizdara, tad cilvēka vēders – vai tas būs aizsardzības pulks, vai skolas ēdnīca, vai dziesmu svētki – cietīs mūsu veselība. Šeit nav pārāk daudz kompromisu iespēju, ka attiecas uz sanitārām vai higiēnas lietām.

Ingus Bērziņš: Cik lielā mērā jūs, kā cilvēks, kas konsultē šos uzņēmumus, cik lielā mērā jūs redzat, ka viņi ir gatavi paņemt to naudu un izpildīt?

Ligita Melece: Es gribēju pateikt divas lietas. Notiek intensīvs darbs pie šiem grozījumiem, kas nedaudz atvieglos mazo uzņēmumu dzīvi, otrkārt ir šīs te atbalsta programmas. Liela daļa no šīm programmām būs spēkā tikai tad, kad mēs iestāsimies – tā ir lauku atbalsta programma un attīstības plāns, kur būs iespējams iegūt šos līdzekļus un ar mazliet vieglākiem kritērijiem nekā tas ir SAPARD, jo SAPARD ir stingrāki šie kritēriji. Pēc iestāšanās šī nauda būs pieejama un nevajag aizmirst, ka pārtikas uzņēmēja darbība ir sarežģīta un bez zināšanām un bez šo jautājumu izpratnes nevar piedalīties.

Es minēšu ļoti vulgāru piemēru, bet ja es paziņoju, ka es gribu nodarboties ar bērnu pārvadāšanu un man autobuss nav izgājis tehnisko apkopi un nosēdinu pie stūres cilvēku kas neprot braukt un nezin satiksmes noteikumus, tad jūs teiksiet to nedrīkst darīt. Tas pats ir ar pārtiku. Ir jābūt zināmam sagatavotības līmenim, lai cilvēks varētu ieiet šajā darbībā un ir jāievēro higiēna un temperatūras, uz ko visvairāk grēko mūsu sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi.

Ingus Bērziņš: Es tieši gribēju jautāt, kas tad ir tas logs, kuri ir tiesīgi uz šo te atbalsta naudu pretendēt? Vai tāds viens SIA, kas ēdina kazarmās karavīrus un noved viņus līdz epidēmijai, vai viņi šobrīd var paņemt Eiropas naudu?

Māris Sprindžuks: Šobrīd, tomēr tas atbalsts ir orientēts uz ražotāju, tieši lai ražotāji varētu sakārtoties, savukārt uz šo apkalpojošo nozari ir pieejamas konsultācijas, šīs konsultācijas tiks atbalstītas arī no valsts puses, faktiski, visi kuri gribēs, šīs prasības varēs piemērot. Bet pilnīgi piekrītu Ligitai, ka jāsaprot, ja mēs strādājam pārtikas sfērā, kas ir regulētā sfēra, augstas atbildības sfēra un šī uzņēmējdarbības sfēra ir daudz augstāka nekā varbūt pat būvniecība, jo šie te trauci cilvēka veselībai ir ļoti tieši, līdz ar to, ražotājam kuram tiešām nav izglītības vai kurš neievēro šīs prasības, tiešām labākā lieta ir darīt kaut ko citu, kas ir vienkāršāks, arī izmantot tos pašus Eiropas fondus, piemēram, lauku uzņēmējdarbības dažādošanai – iespēju ir ļoti daudz.

Ko es ar to gribu teikt: nav tā, ka šo prasību ienākšana Latvijā, kas faktiski jau ir notikusi, radītu kaut kādas milzīgas sociālas izmaiņas laukos, patiesībā, iespēju kļūst vēl vairāk darīt vienu, otru vai trešo lietu. Visa šī lauksaimniecības politikas attīstība iet tieši šajā virzienā, lai palīdzētu uzņēmējiem darīt to, kas viņam ir pa spēkam, kur viņš atrod tirgu. Pārtika nav tas vienīgais tirgus kurš faktiski ir mums tā vēsturiski veidojies.

Ingus Bērziņš: Parunāsim par pavisam aizmirstu aspektu: Es domāju, ka jebkurš, kurš ir iekodies tādā Eiropas standarta ābolā un sajutis parafīna garšu, ir nobēdājies par to ka tanī brīdī, kad lielveikalos viņš varēs ēst tikai noteikta standarta ābolus, viņš ēdīs arī ļoti daudz neveselīgus konservantus un tamlīdzīgi...

Ligita Melece: Te paveras ļoti plašas iespējas zemnieku tirgiem saražoto produktu pārdošanai, jo Apvienotajā karalistē ir programma – „Vietējais produkts” kuru izstrādāja 2003.gadā un saistībā ar augt spējīgu attīstību, jo lokālam produktam nav vajadzīgs iepakojums kas piesārņo apkārtējo vidi, nav vajadzīgs degvielas patēriņš uz transporta pārvadājumiem, manuprāt, tas ir patērētājs kas izvēlēsies pirkt, varbūt nedaudz dārgāku pašražoto produkciju, tas ir Latvijā ražoto, vai importa produktu.

Ingus Bērziņš: Apvienotā karaliste nav nekāds paraugbērns Eiropas savienībai, varbūt mums kā jaunai dalībvalstij, te atkal ierēdņi būs daudz centīgāki...

Māris Sprindžuks: Starp citu, šie pārtikas skandāli kas ir Eiropā daudz vairāk un plašāk ne tikai trakās govis ar dioksīnu un vēl un vēl, faktiski mūsu ražotājiem rada tirgus nišu, es runāju par šo ekoloģiski tīro produkciju, jo tā ir ļoti pieprasīta un Latvijas tirgus mūsu pašu ražotājiem ir daudz par maz šādai produkcijai. Līdz ar to lielais Eiropas tirgus un viņu patērētāju prasības rada mums jaunas iespējas kādas nekad nav bijušas.

Ingus Bērziņš: Nobeigumā no tā patērētāja un ražotāja attiecībām un visām to ekoloģijas un veselības problēmām pāriesim uz kādu lielāku, makroekonomiskāku aspektu. Vai ir kaut kādi aprēķini, kas tad šobrīd notiek? Nesen ļoti prese polemizēja par to, ka praktiski mūsu zivju pārstrādātājiem sakarā ar benzopirēna noteikumiem būs jāiznīkst visiem un tamlīdzīgi. Kādas varētu būt tās sekas, ja mēs skatāmies uz kādu pārtikas pārstrādes nozari, kas notiks tanī brīdī, kad visiem uz ko tas attiecas būs jāievēro šie noteikumi, vai būs kaut kādas izmaiņas, vai palielināsies bezdarbs, varbūt bankroti? Ir kādi aprēķini, prognozes?

Māris Sprindžuks: Mana sajūta, analizējot ciparus no tā, cik liels ir gaļas nozarē, piena nozarē, zivju nozarē iesaistīto uzņēmumu skaits, to uzņēmumu skaits, kas ir pieteikušies uz SAPARD atbalstu – jāsecina, tā ir mazākā uzņēmumu daļa, absolūti mazākā, no kā es secinu, ka viena daļa ir nolēmusi neturpināt.

Ingus Bērziņš: Bet varbūt guļ un gaida kad pamīkstinās nosacījumus?

Ligita Melece: Man liekas, ka identisku situāciju varētu būt gan Latvijā gan Lietuvā. Es nesen biju Lietuvā vienā uzņēmumā, kur bija atbilstoši Eiropas standartiem sakārojuši putnu kautuvi un savukārt liellopu un cūku kautuvi viņi eksplotēs tikai līdz tam brīdim, kad iestāsies Eiropas savienībā un slēgs. Viņi izrēķinājuši, ka šie kapitālieguldījumi neatmaksāsies. Es domāju ka arī Latvijā liels skaits uzņēmumu, kuri pašlaik vēl darbojās un netaisās turpināt šo darbību.

Ingus Bērziņš: Faktiski tas nozīmē zudušas darbavietas un tamlīdzīgi...

Ligita Melece: Zudušas darba vietas... Es domāju, ka mēs ejam uz tādu sakārtotāku un tiesiskāku valsti un diez vai tie cilvēki, liela daļa no šiem uzņēmumiem ir tādi, kur tiek nodarbināti cilvēki kas nav oficiāli, tātad saņem šo aplokšņu algu un arī kā darbinieki viņi ir pilnīgi neaizsargāti, strādā ilgas stundas un tur darba likumdošana tiek pārkāpta un darba apstākļi un ja mēs tomēr drīz beigsim šo raidījumu, es gribu teikt, ka ir gadījumi, ne bieži, bet ir ka veterinārie inspektori, savukārt, nebalstoties uz valsts likumdošanu kādreiz pieprasa kaut kādas pastiprinātas prasības, pēc savas iniciatīvas.

Te es gribētu teikt ka pārtikas un veterinārā dienesta augstākā vadība ir ļoti izprotoša un saprot ko no uzņēmumiem var prasīt un ko nevar, ko var prasīt īsākā laika periodā un garākā un tad nevajadzētu pārtikas uzņēmējiem piekārt pašiem studēt šo likumdošanu, šos MK noteikumus un otrkārt nebaidīties, ja rodas kādas problēmas, griezties augstākstāvošās institūcijās, ja ir kaut kādi strīdus jautājumi.

Ingus Bērziņš: Paldies jums par diskusiju, skatītājiem pateikšu, ka studijā bija Ligita Melece Latvijas valsts agrārās ekonomikas institūta nodaļas vadītāja un Māris Sprindžuks Hipotēku bankas konsultants. Mēs tiksimies pēc nedēļas šajā pašā laikā, kad raidījuma temats būs bailes no iespējamā imigrantu pieplūduma pēc tam, kad Latvija iestāsies Eiropas savienībā. Uz redzēšanos!

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form