LTV diskusija - zemnieku liktenis ES

Ko lauksaimnieki zaudēs neiestājoties Eiropas savienībā?

Šādu jautājumu nesenajā publikācijā interneta portālā politika.lv uzdod Zemkopības ministra padomnieks Jānis Lapše. Skaitļu valodā viņa atbildes skan šādi: nākamgad zaudēsim 180 milj. Latu, bet 2007.gadā jau 107 miljonus. Tāds ir Latvijas laukiem apsolītais finansējums, kuram vēl jāpieskaita Latvijas puses līdzfinansējums 57 miljonu apmērā.

Jānis Lapše, Zemkopības ministra padomnieks: Lauksaimniecība kopumā iegūst vairāk kā jebkura cita tautas saimniecības nozare, un liekās ka arī tieši mazie, vidējās zemnieku saimniecības saņems ievērojami vairāk kā mēs cerējām. Pirmais – ir tie saucamie tiešie maksājumi, ko maksā, kuram ir apsaimniekota zeme vairāk par 1 hektāru.

Mazo zemniecību plašu nākotnes potenciālu saredz arī LU Socioloģijas profesors Tālis Tisenkopfs.

Tālis Tisenkopfs: Es nesen skatījos vienu grāmatu „Dzīvīgie Eiropas lauki” un tā lauku problemātika un tas lauku dzīvīgums, lauku nākotne ir aktuāla visās Eiropas valstīs un ar ko tas vārds „dzīvīgums” tiek saistīts? Ar dažādām lietām – ar jaunu funkciju uzņemšanos saimniecībā ārpus tradicionālās ražošanas.

Edgars Treibergs, Latvijas Zirgaudzētavu biedrības prezidents: Pie Rīgas šeit ir vairākas iespējas pārorientēties, bet man liekas, ka ļoti grūti ir tālāk Latgalē. Man arī bija laiks, kad es ļoti daudz audzēju zirgus, ieguvu kumeļus un audzēju kumeļus. Tagad ir citi laiki. Mēs ievedām arī zirgus no ārzemēm, turam viņus, gatavojam, tā arī ir sava veida pārorientācija.

Finansiālais atbalsts no Eiropas savienības nesegs zaudējumus?

Patlaban Latvijā zemniekiem nav iespējams saņemt finansiālu atbalstu par, piemēram, kviešu audzēšanu lauksaimniecībai nelabvēlīgos apvidos. Latvijai iestājoties Eiropas savienībā ir paredzēta kompensācija lauksaimniecībā izmantojamās zemes apsaimniekošanai tieši mazāk labvēlīgajos apvidos.

Jānis Lapše, Zemkopības ministra padomnieks: Pirmais maksājums ir par jebkuru zemes hektāru, kuram ir īpašnieks vai arī saimnieks – nomnieks. Par to saņem 16 latus gadā. Ja uz šīs zemes tiek audzēti graudaugi un citi kultūraugi, tad vēl plus 36 lati.

Tālis Tisenkopfs, LU Socioloģijas profesors: Vieniem tas notiek tā, ka viņi kļūst vai mēģina dziļāk iesaistīties tirgū, vairāk ražot, labāk ražot, vairāk pārdot, vairāk dabūt naudu. Citi atkal domā pārorientēties. To sauc par dažādošanos.

Pastāv mīts, ka latvietis pēc savas būtības ir diezgan konservatīvs un cieši turas pie ierastā ritma, tāpēc gribējām zināt, cik lielā mērā latvietis pēc savas mentalitātes vispār ir spējīgs pēkšņi mainīt apsaimniekošanas tradīcijas.

Tālis Tisenkopfs, LU Socioloģijas profesors: Es nesaistītu to ar mentalitāti, es to saistītu ar komunikāciju, ar izglītību un ar uzņēmību un nevis ar mentalitāti.

Jānis Lapše, Zemkopības ministra padomnieks: Mazam zemniekam gan būs Eiropas atbalsts. Par izdevīgāko ražošanas specializāciju – priekš tam ir galva uz pleciem.

Vai zemnieki tic Eiropas savienības labumiem?

Ingus Bērziņš: Uz sarunu esam aicinājuši divas zemnieces, kuras, cik man zināms ir diezgan pretējos ieskatos par to, ko zemniekiem dos iestāšanās Eiropas savienībā. Inese Bartušēvica un Ligita Silaraupa. Tad ķeramies vērsim pie ragiem. Kādas ir jūsu abas pārdomas par to, vai zemniekiem būtu izdevīgi iestāties Eiropas savienībā vai nē? Bartušēvicas kundze?

Inese Bartušēvica: Es varbūt pirmajai dotu vārdu Silaraupas kundzei, jo mums jau pagaidām ir tāda tradīcija, ka no sākuma dod skeptiķim vārdu un tā kā jau šodien es biju Latvijas radio, tad no sākuma visu iezīmēt melnās krāsās nebūtu labi, lai Silaraupa kundze uzzīmē mums rozā.

Ligita Silaraupa: Es neesmu varbūt ļoti liela optimiste, bet katrā gadījumā reāliste un nodarbojoties ļoti daudz ne tikai ar ražošanu savās mājas saimniecībā, bet arī darbojoties sabiedriskajās organizācijās, esmu nonākusi pie secinājuma, izvērtējot informāciju, kāda ir bijusi pieejama, to, ka reālākais ceļš arī man un manai saimniecībai ir tieši šī Eiropas savienība. Es vienkārši saredzu iespēju savu interešu aizstāvībai daudz lielākā mērā nekā šobrīd.

Kā piemēru es varētu minēt kaut vai to, ka šobrīd mums ir noslēgti ar 27 valstīm brīvās tirdzniecības līgumi. Faktiski tas nozīmē ka arī ar Pasaules tirdzniecības organizāciju. Principā, šobrīd mūsu tirgus ir tāds, kāds viņš ir, mēs nevaram viņu aizsargāt. Es savā saimniecībā audzēju cūkas un jāsaka tā, ir šausmīgi ja 2 reizes gadā piedzīvo cūku krīzi, vienkārši tas nav normāli. Es gribētu lai man ir stabila ražošana un stabils noiets, un stabila nākotne. Zināt kas būs rīt, kas parīt, plānot savu nākotni. Šobrīd tas nav iespējams.

Ingus Bērziņš: Tad faktiski ļoti īsi papildjautājums – bēdīgi slavenie cūku kari ar Lietuvu jūsu prognozēs beidzās?

Ligita Silaraupa: Es gribētu teikt, ka šajā gadījumā mazāk ar Lietuvu, bet šī pati Polijas subsidētā gaļa kura ienāk. Polijas zemnieki šajā gadījumā saņem eksporta subsīdijas. Ja mēs vestu ārā uz Poliju, mēs nesaņemtu šīs subsīdijas, vai uz Eiropas savienību. Mums nav iespējas šīs subsīdijas saņemt. Tas būtībā ir arī ar piena produktiem. Ne velti mūsu piena pārstrādātāji saka, ka nevar eksportēt sieru uz Krieviju, jo nav izdevīgi, jo nesedz izmaksas šis te eksports. Mums nav tiesības maksāt eksporta subsīdijas un līdz ar to mūsu produkcija nav konkurētspējīga.

Tāpēc es uzskatu, ka mums ir jāieiet šajā lielajā ekonomiskajā tirgū Eiropas savienībā, kur būs vienoti spēles noteikumi arī mums. Tas ir viens moments, kāpēc mums vajadzētu tur būt. Otrs, tas ka maza valsts – tāda kā mēs – to pašu lauksaimniecības produkciju eksportējam uz kaut kurieni, vienalga uz kādu valsti, bet šobrīd braucam pāri neskaitāmām robežām, zaudējam dienas, stundas, zaudējam produkcijas kvalitāti – tā būtībā ir mūsu mazās valsts nauda ko mēs pazaudējam. Arī mūsu zemnieku nauda, ko mēs nesaņemam pēc tam savā makā no pārstrādātājiem. Tāpēc es uzskatu ka mums ir jāskatās uz šo Eiropu.

Inese Bartušēvica: Es arī esmu reāliste un es skatos no mājsaimnieces pozīcijām, jo ieejot Latvijas veikalā pamatā preces es redzu no citām zemēm, vienalga vai rūpniecības, vai lauksaimniecības. Un es saprotu, ka šobrīd daudz runā par to, ka šie brīvie tirdzniecības līgumi nebija noslēgti Latvijai izdevīgi. Es ar abām rokām būtu par Eiropas savienību, ja ieejot veikalā es redzētu 80% preces ar uzrakstu – „Ražots Latvijā” un tad nu mēs gaidītu to iespēju izvest kaut ko.

Bet šobrīd tā situācija ir tāda, kāda viņa ir, un es arī nesaprotu ar kādām precēm mēs stāvēsim uz robežas un tirgosimies. Jau šobrīd ir skaidri zināms, ka mums ir iedalītas kvotas, kas ir kā iebalzamētas mūmijas – viņas atļauj ražot tieši tik un ne vairāk. Vai šīs kvotas varēs palielināt es nezinu. Man nav tādas informācijas. Bet pārtikas imports ko mums ievedīs – 280 miljonu latu. Un vai šie 280 miljonu latu ir tik pat cik mums iedos Eiropa? Vienādi, vairāk vai mazāk? Pēc maniem skaitļiem tas ir daudz mazāk, jo 280 miljoni ir tikai viena daļa ko mums oficiāli ieved. Ir jau vēl kontrabanda, neuzskatītā pārtika.

Un ja mēs runājam par robežām, kur mēs stāvam rindā. Ir tāds viedoklis, ka Eiropa mums visu sakārtos. Visupirms es esmu mājsaimniece un ja mana māja nav kārtībā, man ir nekārtība mājās, ciemiņu pa durvīm es cenšos iekšā nelaist, es sakārtoju savu māju un tad jau skatos, pavērt viņam šīs durvis, ielaist tālāk vai nē. Mēs abas esam praktizējošas zemnieces un zinām, ka mūsu māja nav sakārtota.

Ingus Bērziņš: Bet vai tad Lapšes minētie 200 miljoni tuvākajos 2 gados nav tā kā palīgs, atspēriens tam, lai tie mūsu zemnieki būtu pietiekami stipri un lēnām tos jūsu minētos 80% produktus veikalu plauktos mainītu Latvijas saražotajai produkcijai par labu?

Inese Bartušēvica: Bet mums būs kvotas un arī šodien sadarbības padomē pie galda nesēž draugi, sēž zemnieki konkurenti, jo viņi katrā ziņā saprot vienu lietu, vismaz es saprotu vienu lietu – paplašināties es varēšu tikai uz kādu sava bēdu brāļa rēķina apēdot viņu un ne vairāk.

Ligita Silaraupa: Es gribētu teikt, ka varbūt gluži tā nav. Runājot par pārtiku un par to ka mēs šobrīd savā veikalā varam nopirkt ļoti daudz tieši šo ievesto produkciju, tur jau ir tā nelaime, ka mēs esam trešās pasaules valsts – pie mums atved visu to, kas paliek pāri. Šajā gadījumā, ja mēs būsim šajā vienotajā tirgū, tad principā Eiropas zemniekam šī gaļa maksās tieši tik pat daudz bez eksporta subsīdijas apmēram kā mums. Viņš nevedīs savu dārgo gaļu uz Latviju. Būtība es redzu šeit iespēju man kā zemniecei ražot liellopu gaļu vai cūkgaļu.

Par to pašu liellopu gaļu runājot šobrīd, kāpēc mums jau gadu ir zema liellopu gaļas cena? Tāpēc, ka mums ļoti daudz ienāk vistu gaļas produkcija no Amerikas, kura būtībā ļoti būtiski pazemina šo gaļas cenu liellopu gaļai. Par kvalitāti runājot, kas ir ļoti apšaubāma. Es saredzu iespēju mums ražot liellopu gaļu Latvijā un tirgot savos tirgos.

Vēl es gribētu teikt, ka nesen apmeklēju Portugāli un man ļoti patika tas, ko es redzēju Portugālē lielveikalā. Tur bija liellopu gaļa safasēta. Uz šī fasējuma bija rakstīts, ka ražots Portugālē, liellopa numurs tāds un tāds, tādā saimniecībā un tur un tur nokauts. Visa šī informācija bija uz šīs paciņas virsū. Un šādi noteikumi arī mums būs iestājoties Eiropas savienībā. Nebūs tā kā šobrīd – ražots Latvijā, vai nez kur. Mēs īstenībā nezinām kur ražots.

Ingus Bērziņš: Labi, bet jūs runājat par iekšējo tirgu, kamēr jūsu kolēģe runāja par iespējām iet pāri robežām, kuras jūs jau it kā definējāt kā labākas. Skeptiski sakot – tās kvotas ir tādas, ka īstenībā neviens mūs tur negaida. Vai jums ir kas sakāms pretī?

Ligita Silaraupa: Teiksim tā – šobrīd runājot par kvotām. Kvotas būtībā ir noteiktas tikai piena lopkopības nozarei. Nopietni runājot, vēl cukuram. Pārējām nav kvotu. Ne cūkgaļai, ne graudiem nav tādu kvotu. Ražojam! Ražojam rapsi. Ražojam dīzeļdegvielu, tas mums nav aizliegts. Mūsu vienīgā kvota ir pienam un cukurbietēm.

Runājot par pienu, šobrīd savu piensaimniecību vēl cenšamies attīstīt un pārstrukturējoties tiem zemniekiem, kas vēlēsies ražot šo pienu es saredzu ļoti lielu iespēju. Mums ir iedota pietiekami nozīmīga kvota piena tirdzniecībai kuru mēs nekad nespēsim izmantot. Kaimiņš kaimiņam reti kad ar dokumentiem pārdod pienu. Būtībā tie saimnieki, kas izmanto šo tiešo tirdzniecību un tiešām legāli pārdod šo pienu ar laiku šo piena kvotu varēs pārorientēt uz pārdošanas kvotu un spēs vairāk piegādāt piena kombinātam. Tā arī ir iespēja augt un būtībā nekur jau nav teikts, ka pēc gadiem pieciem, sešiem vai desmit, Eiropas savienībā šī pati sistēma nepazūd. Uz to pašlaik Eiropa iet. Es neredzu šeit bažas.

Ingus Bērziņš: Es pieļauju, ka jūsu kolēģe runāja ne tikai savā vārdā, viņa arī acīmredzot, nākot uz šo raidījumu, pārdomājot par šīm tēmām, ir runājusi ar citiem zemniekiem, kas plāno attīstīties un kas tātad, kā jūs redzat, vienu scenāriju izspēlē, ka mēs attīstīsimies vēl vairāk, iespējams. ņemot šo Eiropas naudu, un tad mēs varam iet ar saviem piena produktiem vēl tālāk!

Inese Bartušēvica: Man liekas, ka man šis uzdevums ir pilnīgi savādāks, es domāju, ka ļoti pareiza bija tā pirmā reklāma kas parādījās par Eiropas savienību – Sprīdītis, jo tie ir slēpti skeptiķi kas ir uzlikuši šo sprīdīti uz šīs reklāmas, jo Sprīdītis nozīmē ko? Sprīdītis devās pasaulē uz maldugunīm, viņam tur spīdēja uguntiņa-naudiņa un Vēja māte viņu pārmācīja un ko Sprīdītis izdarīja – atgriezās Latvijā un sāka rakt.

Un tāpēc es domāju, ka tādai mazai valstij kā mēs, mēs vienmēr esam, bijām un būsim maza tauta un mums par to ir jādomā. Pasaules vēsture pierāda, ka neviena lielvalsts nav rēķinājusies ar mazām valstīm, mums pašiem sevi ir jāaizsargā. Mums nav jādomā par plašo pasauli, mums ir jādomā tikai par savu iekšējo tirgu un pats galvenais uzdevums ir apgūt, piepildīt un aizsargāt savu tirgu, ko mēs neesam darījuši.

Pie kam mani šī eirokampaņa nav pārliecinājusi visu laiku, jo man ir jādomā par tiem cilvēkiem kas ved mani uz Eiropu, jo personīgi Oša kungs ir uzrakstījis pētījumu, kas būtu ja būtu, kas būtu ja mums būtu tik daudz naudas. Oša kungs ir viens no tiem, kas parakstīja „Lata International” dokumentus, un es esmu šī „Lata International” upuris. Mana ģimene ir personiski no tā cietusi. Šis kungs ir apzadzis personiski manu ģimeni un arī toreiz es sēdēju pie televīzijas ekrāniem un atceros, cik ļoti es priecājos – Latvijā ienāk investīcijas, kombains „Sampo”, cik es būtu laimīga, ja es ar viņu varētu kult. Nu kūlu es ar viņu. Un tagad man saka: „Ko tad tu nelasīji to kas tur bija rakstīts, ko tad tu tur parakstīji neskatoties to kas tur bija rakstīts?”

Arī mēs neviens neesam lasījuši tos dokumentus pilnībā, kas ir saskaņoti, parakstīti Eiropā, ja nemaldos 5800 lapu garumā. To zina tikai daži cilvēki. Un šie cilvēki sastāv Eiropas kustībā Latvijai, kuras mērķis ir Latvijas suverenitātes mazināšana. Tas nozīmē manas suverenitātes mazināšana, ekonomiskās suverenitātes mazināšana, kas kādu brīdi pirms tam satversmē bija ar likumu aizliegta un krimināli sodāma.

Ingus Bērziņš: Mēs uz ļoti “augstiem plauktiem” pārgājām. Es gribētu nokļūt atpakaļ pie zemes: es pieļauju ka no tā skatītāju loka kas mūs skatās, lielākā daļa ir nevis 100 hektāru kūlēji ar Sampo kombainiem, bet tie cilvēki, kas patiešām tur to vienu, vai divas gotiņas un kuri tiešām ir ļoti nobijušies. It sevišķi tad, kad mēs pirms diviem gadiem uzzinājām, ka vispār tam nav perspektīvas, tagad pēc dažiem gadiem Lapšes kungs saka, kaut vai jums ir viens hektārs, jūs varat nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību, tai pat laikā tas cilvēks ir dzirdējis, ka šo te bioloģiskās lauksaimniecības tiešo maksājumu viņš dabūs tikai tad, ja viņš izflīzēs kūti un tamlīdzīgi.

Tā kā jūs teicāt – papīros viņam prasīt iedziļināties, tas tagad būtu pārāk traki. Ko jūs varat šobrīd teikt šiem cilvēkiem, cik lielā mērā tas, ar ko viņi šobrīd nodarbojās – 20 kartupeļu vagām, ar savām divām gotiņām, cik lielā mērā tuvākos gados viņiem nekas neizjuks, nebruks, nedraudēs bezdarbs?

Inese Bartušēvica: Mans redzējums ir ka man viņiem nav ko teikt, es neredzu viņiem perspektīvu, es neredzu ka Eiropas savienībā viņi varēs attīstīties, es šaubos ka viņi spēs izturēt visas tās papīru gūzmas kas būs jāaizpilda, vai viņiem tas būs iespējams.

Pieņemsim, piecdesmitgadīgs kolhoza traktorists, vai viņš varēs pārorientēties, vai viņš varēs būt tik elastīgs lai savu saimniecību paorientētu uz kaut ko citu. Un ja mēs arī pārorientējam savu saimniecību uz kaut ko citu, mums arī jādomā kas pirks to mūsu piedāvāto, ja tie būs kādi pakalpojumi un tā tālāk.

Ir tādas sieviešu kustības, kur aicina Latvijas lauku sievietes neslaukt govis un nedarboties ar lauksaimniecību, bet taisīt skaistumkopšanas salonu laukos, masāžu kabinetus laukos. Viss jau ir ļoti skaisti, bet es prātā izgāju caur to ciemu. Atvērsiet tādu masāžas kabinetu, cik tur būs apmeklētāji? Kas maksās par to?

Ingus Bērziņš: Tas ir ļoti krass piemērs – vēl jau par vidu ir dzērvenes, kadiķaudzes un tamlīdzīgi...

Inese Bartušēvica: Es gribu art, sēt un pļaut, es gribu strādāt.

Ligita Silaraupa: Es gribētu teikt ka jā – tās valstis kas iestājas Eiropas savienībā, faktiski šo gadu pieredze ir pierādījusi ka tiešām daļa no mazajiem zemniekiem kam bija kādas trīs, četras vai piecas govis un daži hektāri zemes, jā, diemžēl viņi aizgāja no lauksaimniecības, bet es neteiktu ka viņi aizgāja tāpēc, ka viņi neredzēja perspektīvu.

Cilvēkiem attīstoties dzīves līmenim ir vēlme dzīvot labākos apstākļos, ir vēlme atpūsties ir vēlme strādāt un galu galā ir vēlme saņemt pietiekami daudz. Un ja parēķina tiešām – ar divām, trijām govīm un ar 10 vai 15 hektāriem zemi ir ļoti grūti uzturēt ģimeni. Ir jāskolo bērni, kuri pēc tam noteikti nevēlēsies šādā veidā ar sentēvu metodēm strādāt. Viņi vēlēsies strādāt ar modernu tehniku, ar tehnoloģiju, tas nozīmē, ka man būtu jāpadomā par savu bērnu nākotni, lai šie bērni spētu atrast iespēju, ja tā būs lauksaimniecība, lai spētu atrast iespēju izglītoties un pēc tam iegūt vietu šajā lauksaimnieciskajā tirgū, lauksaimnieciskajā ražošanā.

Bet cilvēkam kuram ir divas, trīs govis, es pieļauju, ka tomēr šī iespēja parādīsies. Ir grūti uzsākt piecdesmitgadīgam traktoristam jaunu biznesu, bet es pieļauju, ja attīstās un paplašinās saimniecības, ir iespējams saņemt darbu šajās saimniecībās un tomēr sociālās garantijas Eiropas savienībā būs krietni lielākas nekā šobrīd. Nebūs tā kā tagad, ka dzirdam par radio runājam – vienu latu dienā samaksā algā. Tā nebūs. Es neticu ka tā varētu būt Eiropas savienībā. Šī situācija būs daudz aizsargātāka. Tā ir bada maize dzīvot uz divām, trijām govīm un attīstīt sevi – tas nav normāli. Es nedomāju Latvijas iedzīvotājiem tādu likteni.

Ingus Bērziņš: Vai tas nav labs arguments? Zeme ir tik daudz, cik tā ir. Viņu paņem tas lielsaimnieks, kas ir spējīgs ražot un šis traktorists strādā pie viņa par traktoristu. Kur ir problēma?

Inese Bartušēvica: Ļoti jauki, pilsētnieki. Man patīk. Tad kad sabruka Padomju savienība un Latvijā viņi atstāja 30% nodarbinātos laukos. Tagad mums aicina palikt uz 5%. Deviņdesmitajos gados jau uz pilsētu aizklīda liela daļa laucinieku un to, ka tie aizklīda mēs redzam, jo šobrīd laukos nevar noformēt pirmās klases un nevar noformēt tāpēc, ka šo bērnu vienkārši nav. Viņi ir pilsētā un kaut kur strādā. Jūs esat gatavi pilsētā dot darbu vēl?

Ingus Bērziņš: Pie labvēlīgas ekonomiskās attīstības, kāpēc ne?

Inese Bartušēvica: Kur ir tā labvēlīgā ekonomika. Parādiet man tās rūpnīcas kas darbojās! Cik es zinu, tad Lietuvā Šauļu ledusskapji mums jau ir, bet Latvijā kur ir tā rūpniecība? Kur mēs viņus nodarbināsim?

Ingus Bērziņš: Jautājums patiešām ir diezgan loģisks, ja Eiropa ir aprēķinājusi, ka 5% ir tie, kam ir jāpaliek lauksaimniecībā, tad patiešām tie traktoristi, kas atradīs pie saviem kaimiņiem lielsaimniekiem darbu nu nekādi nebūs tieši tik daudz cilvēki, kuriem ir jādomā par pārorientēšanos!

Ligita Silaraupa: Jā, teiksim tā arī ir viena daļa no šīs visas lietas. Ir jāsaka, ka visās Eiropas savienības vecajās valstīs ir tā problēma, ka lauksaimnieki noveco, jaunatne ienāk diezgan maz lauksaimniecībā. Šajās zemēs tā ir diezgan nopietna problēma, es pieļauju, tad kad mēs būsim Eiropas savienībā, būsim sasnieguši zināmu līmeni kopumā, Eiropa būs spiesta domāt kā jaunajiem cilvēkiem padarīt laukus interesantus tieši darba ziņā, ne tikai dzīvošanai laukos.

Inese Bartušēvica: Es šeit varu teikt, ka man ļoti nepatīk tā doma, ka mēs ieiesim Eiropā un tad viņi mums sakārtos to māju, viņi palīdzēs, izdarīs un tā tālāk. Vai tad mums godīgumu ievedīs? Importēs viņu, kā tagad tas izskatīsies? Man liekas, ka godīgumu un tādas lietas nevar ne ievest ne importēt, viņš vai nu ir, vai nu viņa nav. No sākuma mēs savas mājas tagad izzogam, izvarojam, nojaucam un sakām, cik tas ir ētiski, cik tas ir skaisti un tagad sakām – Eiropa atnāks un parādīs kā darboties un darīt.

Ingus Bērziņš: Kas ir „mēs” jūsu izpratnē? Vai tie ir ļaunie, sliktie politiķi, ierēdņi? Vai tie ir lielā mērā mēs paši, sēžam savās saimniecībās un nedomājam par to?

Inese Bartušēvica: Es nepieskaitu sevi pie tā „mēs”. Es varu teikt tā – tad kad mēs dziesmotajā revolūcijas laikā stāvējām Daugavmalā un dziedājām „Dievs svētī Latviju” ar karogiem, tad tajā laikā kāds ar pildspalvu – ļoti neliels cilvēku pulks taisīja milzu naudu. Es viņus nosauktu par brīvmūrniekiem, kuri nekad nav ķieģeli sienā ielikuši, bet viņi ir taisījuši šo milzīgo naudu. Viņi ir apzaguši mūsu pensionārus, manus bērnus, mani personiski un es pat varētu viņiem to visu piedot un šeit nesēdēt pie nosacījuma, ja būtu attīstīta ražošana – ja mūsu VEF un ALFA netiktu iztirgota par santīmiem ar vienas dienas peļņu.

Principā šie cilvēki pelna divos gadījumos – kad kaut kas jūk un kad kaut ko būvē. Un šinī gadījumā šī nelielā saliņa atkal pelna. Un pareizi jau teica Streipa kungs – milzu kaudzi naudas nāks no Eiropas, bet tikai ļoti nelielai daļai ļaužu.

Ingus Bērziņš: Vai gadījumā kapitālisma pamatprincips nav, ka šī nelielā daļa ļaužu dod darbu un sociālās garantijas, pie demokrātiskas un pilsoniski uzraudzītas sabiedrības, arī visiem pārējiem?

Inese Bartušēvica: Bet mums jau Silaraupes kundze arī to apstiprina – mums jau nav šīs sociālās garantijas. Šodien pensionāri teica ka viņi jūt.

Ingus Bērziņš: Bet vai paliekot ārpus Eiropas savienības mums kaut kas cits būs?

Ligita Silaraupa: Es šajā ziņā gribētu piebilst, atbalstīt pensionārus tādā ziņā, ka es tiešām redzu savu sociālo aizsardzību iestājoties Eiropas savienībā, jo man šobrīd nav viņas, redzot kāda situācija veidojas mūsu iekšējā tirgū ar lauksaimniecības precēm. Zinot, lasot šos Eiropas dokumentus, normatīvos aktus, regulas un tā tālāk, es redzu iespēju, ka man ir tiesiska iespēja aizsargāties, ir tiesiska iespēja pasūdzēties vēl tālāk, ne tikai Latvijā, jo es vienkārši neredzu iespēju šeit.

Ingus Bērziņš: Ai, ai, ai, jums tas ir ļoti neizdevīgi, jo laukstrādnieki, kas strādās pie jums, tagad prasīs daudz lielāku sociālo garantiju, līdz ar to, jums kā darba devējam būs lielāki izdevumi!

Ligita Silaraupa: Teiksim jā – šī ir viena no pozīcijām, kas laukos ļoti krasi pieaug, algas varētu būt tā joma, kas varētu pieaugt, bet viņa pieaugs ne tikai laukos, visā valstī pieaugs algas, es pieļauju.

Ingus Bērziņš: Raidījums iet uz beigām. Skeptiķim ļoti, ļoti īsi pēdējais vārds.

Inese Bartušēvica: Es domāju, ka mums katram ir jāizvērtē graudi no sēnelām un jābūt pietiekami atbildīgam lai dotos uz vēlēšanu iecirkni un vēlētu, jo vajag atcerēties vienu, arī četrdesmitajā gadā stāvēja tautu meitas un dziedāja, ermoņikas spēlēja un mēs visi nobalsojām par.

Ligita Silaraupa: Es gribētu teikt, ka šis ir ļoti atbildīgs moments, jo pēc šīs balsošanas mēs nevarēsim teikt – mūs piespieda, mūs okupēja. Tas būs mūsu lēmums visiem kopā. Tāpēc ir ļoti svarīgi izlemt tiešām.

Ingus Bērziņš: Paldies, paldies arī skatītājiem ka klausījāties, domājāt, vērtējāt, kurš arguments bija pārliecinošāks, uz tikšanos pēc nedēļas.