Pērnā gada izskaņā Latvijas Nacionālā arhīva mājaslapā tika publicēti un sabiedrības apskatei atvērti tā dēvētie čekas maisi jeb LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumenti. Portāls "Delfi" sadarbībā ar žurnālistu Māri Zanderu turpina interviju ciklu "Maisi vaļā" ar pētniekiem par un ap maisos atrodamo.

Par VDK interesi par reliģiskajām organizācijām, veidu, kādā tika organizēta to kontrole, intervijā stāsta VDK izpētes komisijas loceklis zvērināts advokāts Linards Muciņš.

Vispirms ieskicēsim – cik lielā mērā kristīgās konfesijas vispār bija VDK uzmanības lokā?

Es nepretendēju uz viennozīmīgu atbildi, jo te vēl daudz jāpēta. Piemēram, ir kulta kalpotāji, kuriem tā sauktajās aģenta kartītēs kā profesija ierakstīts – garīdznieks, bet bija arī baznīcas cilvēki, kuriem paralēli kulta kalpotāja darbam bija arī cits darbs, attiecīgi kā pamatprofesija parādās cita.

Tomēr es piedāvātu atsperties no tāda būtiska atskaites punkta kā tēze, ka, stingri ņemot, vienīgais legālais pretinieks "čekai" un "cekai" bija tieši baznīca. Citi pretinieki tika iznīcināti, kā saka, saknē, attiecīgi tie objektīvi nesasniedza baznīcas darbības un ietekmes līmeni.

Tāpat jāmin, ka es veicu pētījumu par šo tēmu vēl pirms "maisu atvēršanas", un es tolaik balstījos uz Krievijā veiktiem pētījumiem. Proti, kad Krievijas Konstitucionālajā tiesā bija iesniegta prasība par Komunistiskās partijas aizliegšanu, tā laika PSRS tautas deputāts Gļebs Jakuņins, pats būdams pareizticīgo garīdznieks, izveidoja īpašu apakškomisiju, kas pētīja "čekas" attiecības ar Krievu pareizticīgo baznīcu. Cik saprotu, komisija vairāk balstījās uz Centrālkomitejas struktūrās atrastajiem "čekas" ziņojumiem par tās "varoņdarbiem" attiecībā pret baznīcu, bet tas nemaina lietas būtību.

"Čekas" 5. pārvaldē, kas nodarbojās ar politisko izsekošanu, bija īpaša struktūra, kas nodarbojās tikai ar baznīcu, – 4. daļa. Latvijas "čekā" modelis bija tāds pats, vien jāpiebilst, ka ar jūdaismu saistītie jautājumi bija nodalīti, acīmredzot ar "ebreju jautājumiem" strādāja citā struktūrā. Tātad Jakuņina grupa atlasīja apjoma ziņā ievērojamu dokumentu klāstu, kas ļauj mums izdarīt plašus tālāk ejošus secinājumus. Piemēram, ka totalitārā valstī totalitārai kontrolei pakļauts ir viss, totalitārs ir viss. Un "čeka" un "ceka" ar to, ja tā var teikt, slimoja.

Respektīvi, mēs nerunājam par četrdesmitajiem–piecdesmitajiem gadiem, kad bija gadījumi, kad atsevišķi garīdznieki pret padomju iekārtu cīnījās ar ieroci rokās, piemēram, partizānu vienību sastāvā. Mēs runājam par septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem. Un, lai gan bruņotas pretestības elements ir zudis, tā vietā ir parādījies cits – t.s. cīņa par mieru. Un mēs redzam, ka tas dod iespēju ar VDK saistītiem cilvēkiem garīdznieka izskatā darboties starptautiski, mēs redzam, ka faktiski ikviens, kurš šajā kontekstā regulāri un patstāvīgi dodas uz ārzemēm, ir saistīts ar VDK.

Un te es gribu uzsvērt – VDK aģents ir nevis tikai informators, viņš, galvenokārt, pilda VDK uzdevumus. Jā, viņš arī informē, bet "čekas" dokumenti viņu nosaka par VDK uzdevumu izpildītāju. Piemēram, pēc "Prāgas pavasara" apspiešanas 1968. gadā pareizticīgo mācītājiem – VDK aģentiem, tiek dots uzdevums sakompromitēt kādu garīdznieku no Čehoslovākijas, kurš ir protestējis pret PSRS armijas iebrukumu Čehoslovākijā.

Dokumentos var lasīt, ka "čeka" runā par to, vai un kā izdevies "prodvinuķ" ("iebīdīt") savu cilvēku kādās starptautiskās ar baznīcu saistītās organizācijās utt. Īsi sakot, Krievijas presē ir parādījies, ka VDK aģenti ir bijuši vairāki Krievu pareizticīgās baznīcas patriarhi, arī pašreizējais.

Cik lielā mērā šis VDK un Krievu pareizticīgās baznīcas attiecību modelis ir attiecināms uz Latviju okupācijas periodā, ņemot vērā, ka šeit bija arī citas konfesijas – luterāņi, katoļi utt.?

Labs jautājums. Krievijas modelī ir divi kontroles līmeņi. Pirmais: "draudze – garīdznieki – garīgie semināri". Otrais: "baznīcas vadība", jo īpaši par baznīcas ārējiem sakariem atbildīgās daļas, kuras parasti vada, ja tā var teikt, otrais cilvēks baznīcā, un mēs redzam, ka šīs daļas ir totāli VDK cauraustas. Un baznīcas ārējās aktivitātes, piemēram, visu šo "cīņu par mieru pasaulē", "miera komitejas", mēs pilnīgā kopijā redzam arī Latvijā.

Es teiktu tā, ka... Man bija jāuzstājas Lutera akadēmijā ar priekšlasījumu par šo tēmu vēl pirms "maisu atvēršanas", un priekšlasījumā ietvertie secinājumi, kā saka, nobālēja pēc "maisu atvēršanas". Labi, to, ka pareizticīgo baznīcas vadītājs Latvijā ir "maisos", prese, tostarp Maskavā, jau bija minējusi. Savu viedokli bija paudis arī mūsu katoļu kardināls, tad parādījās arī vietējie vecticībnieki – aģenti...

Pirms "atvēršanas" bija ziņas par to, ka viens no luterāņu arhibīskapiem bijis aģents, – izrādījās, ka "maisos" ir arī citi! Varētu teikt, ka Latvijā šī kontrole bija vēl totālāka, vēl vairāk pārspīlēta.

Lai cik arī bēdīgi tas neskanētu, mani sevišķi nepārsteidza luterāņu un pat katoļu garīdzniecības pārstāvju atrašanās "maisos" (par pareizticīgajiem nerunājot...), tomēr man bija radies iespaids, ka tādas grupas kā adventisti un baptisti spēja stingrāk turēties pretī.

Varbūt tu runā par t.s. nereģistrētajiem baptistiem... Jau pieminētās Jakuņina izpētes grupas darbos var redzēt ziņojumu, ka, lūk, VDK 5. pārvaldes 4. daļas 3. nodaļas priekšnieks bijis komandējumā uz Kišiņevu, uz tolaik Moldāvijas VDK, braucis arī uz tā laika Igaunijas PSR VDK, lai dzītu pēdas nereģistrēto baptistu, "baptistu-šķeltnieku" līderim Genādijam Krjučkovam.

Jāpiebilst, ka šajā gadījumā mēs redzam, ka VDK meklēja pavisam nepareizās vietās, jo Krjučkovs divdesmit gadu garumā slēpās reģistrēto baptistu sludinātāja Voldemāra Ašnevica ģimenē Ventspilī. Latvijā bija arī pirmā nelegālā baptistu tipogrāfija, Cēsu rajonā. Tā vispār ir dīvaina lieta. Krimināllieta, šķiet, ir iznīcināta, jo arhīvā tās nav, ir saglabājies tikai spriedums, krimināllietas ietvaros tiesātie joprojām nav reabilitēti...

Bet es gribētu atgriezties pie tēzes par to, ka VDK bija svarīgi nevis vienkārši zināt, kas notiek, teiksim, Latvijas luterāņu konsistorijā, bet vadīt procesus tur. Šim mācītājam mēs ļausim sludināt, šim neļausim, jo viņš "lecas", ir trīs kandidāti uz kādas baznīcas amatpersonas vietnieka amatu, mēs rekomendējam konkrēti vienu utt.

Es tomēr gribētu dzirdēt versiju par to, kādēļ VDK un valstij kopumā baznīca bija tik būtiska. Proti, pēc t.s. ateisma kampaņas Hruščova laikā, arī citu iemeslu dēļ, baznīcas bija jau tā novājinātas, apspiestas... kāds tur vairs pretinieks?

Jautājums ir par to, pret ko cīnās – pret draudzēm vai pret ticību. Ticība ir tāda "lieta", ko nomākt ir teju neiespējami, un mēs arī tolaik redzam šajā ziņā ļoti nelokāmus cilvēkus.

Tāds, piemēram, bija luterāņu mācītājs profesors Roberts Feldmanis, par kuru ir daudz ziņojumu datubāzē "Delta" – viņam aģenti bija "aplikti apkārt" blīvi... Un mēs varam tikai minēt, vai režīms nebija gatavs pret viņu vērsties vēl radikālāk...

Taču kontroles mērķis var būt arī jau pieminētā iespēja izmantot baznīcu starptautiskos sakaros – vienalga, vai runa būtu par Pasaules Luterāņu federāciju vai Vatikānu.

Vai pat piezemētāks piemērs... Iedomāsimies, ka atbrauc kādi ārzemnieki, kuri jāved paēdināt, un te sava loma ir kādas draudzes vadītājam, vecākajam, un skaidrs, ka "čekai" ir būtiski, ka tas ir viņu cilvēks. Ja ir tāds, kas "čeku" apmierina, tad viņu jau var virzīt tālāk, viņš, teiksim, brauc uz Dāniju un stāv ar visām sava amata zīmēm kādā PSRS sasniegumu izstādē, rādot pasaulei, ka PSRS nav nekādu problēmu ar ticības brīvību un ka visas sūdzības par ticīgo vajāšanu ir apmelojumi.

Īsāk sakot, VDK vēlme kontrolēt bija nepārprotama, cits jautājums, protams, kā paši garīdznieki mēģināja, kā saka, izlīferēt, lai saglabātu iespēju strādāt šo darbu, dot gan Dievam, gan ķeizaram... Mēs jau šodien nereti redzam juceklīgus skaidrojumus: nē, es neko nezināju, es gāju tikai uz izpildkomiteju, ā, laikam tomēr esmu kaut kādā citā telpā arī bijis, tur bija ļoti putekļains galds, laikam jau tas bija tas "čekas" konspiratīvais dzīvoklis...

Kādā PSRS VDK 5. daļas brošūrā mēs redzam tekstu, kas norāda, ka pareizticīgo semināros nepietiekamā līmenī ir nodrošināta "pretizlūkošana", lai gan no šodienas viedokļa varētu likties: kāda pretizlūkošana garīgajā seminārā? Tur taču tanki vai raķetes nestāvēja.

Totalitārismam raksturīgā paranoja?

Nu, palasi Hannu Ārenti. Bet svarīgi ir tas, ka bija, piemēram, reālas provokācijas. Nesen pie manis atnāca kāds cilvēks, kuram čekas aģenti, it kā represētie, piedāvāja izvest "papīrus" uz ārzemēm, bet viņš, par laimi, bija sapratis, ka tā ir provokācija.

Vai gadījums, kad kāds mūsdienās par "brīvības cīnītāju" uzskatīts represētais tolaik piedāvājis braukt uz Ļeņingradas apgabalu, apgalvojot, ka zina, kur var pāriet PSRS–Somijas robežu. Provokācija. Turklāt tas ir nopietnāk, nekā var izklausīties, jo izprovocētu cilvēku notiesā, iesloga. Un ir gadījumi, kad cietumā nosit. Tā, starp citu, ir atsevišķa tēma. Kurš tad sita kamerās, teiksim, Linardu Grantiņu un citus? Kriminālnoziedznieki? Labi, bet kurš viņus organizēja? Līdz ar to, ja mēs runājam par atbildību, tad runa nav tikai par čekistiem, runa ir arī par iekšlietu sistēmas darbiniekiem.

Nu, tikpat labi es varu teikt, ka man savulaik viens zinātnes aprindu pārstāvis, starp citu, Augstākās padomes deputāts, stāstīja, ka viņam okupācijas laikā bijusi iespēja aizbraukt uz Austriju, bet viņš attiecīgo "papīru" nav parakstījis, un mēs labi zinām, kurš cits aizbrauca uz Austriju...

Atklāti sakot, mani vairāk interesē ne tik daudz tas, lai nemelo par sadarbības ar VDK sākumu, bet lai nemelo par to, kurā gadā konkrētais personāžs tos VDK pinekļus nokratīja, kad vairs, simboliski izsakoties, neņēma klausuli. 1987. gadā? 1988. gadā? 1990. gadā?

Starp citu, šajos ar pareizticīgo baznīcu saistītajos Krievijas pētījumos ir redzams, ka satikšanos skaits ir lielāks par fiksētās informācijas apjomu. Kaut vai tāpēc, ka ne visa informācija "čeku" interesēja. VDK aģentu vienmēr laipni uzklausīja. Un aģents arī sūdzējās par ļoti dažādām lietām: par nepatikšanām darbā, ar kaimiņiem, ar garāžu kooperatīva biedriem. Tu, tā teikt, izliec dvēseli, tu "signalizē" par dažādām nekārtībām, šādi palīdzi tās novērst. Citiem vārdiem sakot, no "čekas" fiksētās aģenta sniegtās informācijas vien nevar izsecināt, cik bieži tikšanās ir notikušas un cik ilgā periodā tās turpinājušās.

Tāpat mūs kā pētniekus interesē gadījumi, kad savervētais cilvēks varbūt centies savu situāciju izmantot kādam no šodienas viedokļa atzīstamam mērķim. Piemēram, kardināls Jānis Pujats izmantoja iespēju tikt prom no pavadošajiem "biedriem" un privāti tikties ar Vatikāna amatpersonām, lai sniegtu neoficiālu informāciju. Stāstiet arī par šādiem aspektiem, tikai nesakiet, ka savervēšana nav notikusi, ka tas viss ir pārpratums un tā tālāk.

No visa dzirdētā es saprotu, ka pētāmā vēl ir daudz.

Ir daudzas interesantas epizodes. Piemēram, vēsturnieku Kārli Kangeri Stokholmā uzmeklē aģents ar segvārdu "Viesturs".

Nav grūti tikt skaidrībā, kuram vispār astoņdesmitajos gados bija iespēja uz Zviedriju braukt un kurš brauca. Interesantākais ir tas, ka par tikšanos ar Kangeri ziņo ne tikai "Viesturs", bet par to ir arī divu tā saukto arhīva aģentu informācija.

Respektīvi, no vienas puses, cilvēks, virzoties tālāk karjerā, piemēram, kļūstot par rajona izpildkomitejas vadītāju, kompartijas sekretāru, no aktīvajiem aģentiem tiek izslēgts, bet tas nenozīmē, ka ar viņu nerunā, ka viņš pats vairs nav gatavs dalīties ar informāciju un tā tālāk.

Kā tajā teicienā – "bijušo čekistu nav"?

Gan jā, gan nē. Katrs gadījums ir jāpēta atsevišķi.

Retoriski jautājot: tad ko mēs šobrīd īsti zinām par VDK aģentu tēmu?

Tēlaini izsakoties, mēs tagad zinām, kas tu esi, tālāk jātiek skaidrībā ar to, ko tu darīji.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!