Pērnā gada izskaņā Latvijas Nacionālā arhīva mājas lapā tika publicēti un sabiedrības apskatei atvērti tā dēvētie čekas maisi jeb LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumenti. Portāls "Delfi" sadarbībā ar žurnālistu Māri Zanderu turpina interviju ciklu "Maisi vaļā" ar pētniekiem par un ap maisos atrodamo.

Viena no šausmīgākajām totalitāras valsts metodēm, vēršoties pret tai nevēlamiem cilvēkiem, bija cilvēka pasludināšana par "psihu". Vēstures zinātņu doktors Uldis Krēsliņš pētījis gan psihiatrijas lomu PSRS represīvajā sistēmā, gan "čekas" attiecības ar Latvijas Universitāti un komjaunatni*.

Mēs varētu kā pirmo tēmu starp jūsu padziļināti pētītajām izvēlēties VDK un psihiatrijas attiecības PSRS. Tā ir, man subjektīvi vērtējot, ārkārtīgi smaga, un te, šķiet, vispirms jāpaskaidro, par ko ir runa, jo jaunākām paaudzēm tā var būt sveša. Savulaik interesējoties par cilvēktiesību un t.s. neformāļu kustībām PSRS, uzdūros tam, ka vara dažkārt vērsās pret šiem cilvēkiem, nosūtot viņus uz piespiedu psihiatrisko ārstēšanu. Ar – es vienkāršoju, protams – tēzi, ka pret padomju varu pretenzijas var būt tikai cilvēkam ar psihes problēmām. Kā šī prakse izpaudās Latvijā? Kaut cik publiskajā telpā ir zināms tikai Ģederta Melngaiļa gadījums.

Prakse bija bija pietiekoši izplatīta, pat ja varbūt ne tik skarbās izpausmēs kā citur PSRS. Par to rakstīja arī Oļgerts Kiršentāls, Rīgas Narkoloģiskā dispansera galvenais ārsts (nu jau nelaiķis). Viņš runāja par tādiem, ja tā var teikt, ārstēšanas gadījumiem valsts svētkos, proti, valsts svētku priekšvakarā cilvēkus, kuri padomju varai likās politiski aizdomīgi, uz dažām dienām izolēja un pēc tam atbrīvoja.

Nav dokumentālu pierādījumu tam, ka tieši VDK darbinieki panāca to, ka kādu atzina par psihiski slimu un ārstējamu. Uldis Krēsliņš

Ja runājam par smagākiem gadījumiem, tad to Latvijas teritorijā bija mazāk nekā varbūt citās PSRS daļās, bet tie zināmā mērā bija skarbāki, jo šajos zināmajos gadījumos cilvēkiem bija ļoti grūti tikt vaļā, ja viņi tika atzīti par "slimiem", tad viņi tika pakļauti piespiedu ārstēšanai. Un vairumā gadījumu šī ārstēšana notika ārpus Latvijas, kas bija īpaši smagi gadījumos četrdesmito gadu beigās – piecdesmitajos gados, kad cilvēki dažkārt īsti nesaprata krievu valodu. Šādas situācijas radītais stress varēja ietekmēt viņu uzvedību un dot papildus argumentus atzīšanai par "slimiem".

Te jāsaprot, ka nav dokumentālu pierādījumu tam, ka tieši VDK darbinieki panāca to, ka kādu atzina par psihiski slimu un ārstējamu. Izmeklētājs varēja, piemēram, lūgt nozīmēt tiesu ekspertīzi cilvēkam, kurš sācis izrādīt nepilnvērtības pazīmes. Ļoti plaši šāda prakse izvērtās pēc Jurija Andropova kļūšanas par PSRS VDK vadītāju 1967.gadā, jo viņš uzsāka īpaši asu cīņu pret disidentiem.

1968. gads bija PSRS disidentu kustības sākums, un, ņemot vērā, ka Rietumi izteica PSRS daudz pārmetums par politieslodzītajiem, tad Andropovam radās ideja, ka ērti būtu šos cilvēkus pasludināt par psihiski slimiem, jo tad tie vairs nav politieslodzītie. Un šeit ļoti labi noderēja padomju psihiatra Andreja Šņežņevska radītā diagnoze "vjalo tekuščaja šizofreņija" ("lēni ritoša šizofrēnija"), kas ļāva apgalvot par kādu cilvēku, ka pagaidām gan simptomu varbūt pat nav, bet slimība "iekšā" ir. "Lieliska" diagnoze, ļoti noderīga VDK.

Saprotot, ka katrs gadījums, kad pret cilvēku tika lietotas šādas metodes, ir atšķirīgs, es gribētu tomēr saprast, kas šo lietošanu varēja izraisīt? "Nenormāla" pieķeršanās reliģijai, sarkanbaltsarkana karoga uzvilkšana...

Viens no bēdīgi slavenākajiem ir Ivana Jahimoviča gadījums. Viņš Krāslavas rajonā bija kolhoza priekšsēdētājs. Jauns, no varas viedokļa perspektīvs cilvēks, kurš bija uzrakstījis protesta vēstuli pret PSRS karaspēka ievešanu Čehoslovākijā 1968. gadā. Viņam sākās dažādas problēmas ar varu, bija psihiatriskās ekspertīzes, kuru rezultātā viņš tika atzīts par "slimu".

Varbūt dzirdēts ir Pētera Lazdas gadījums. Viņš strādāja valsts iestādē, kur viņam bija pieejama pavairošanas iekārta. Lazdas gadījums ir īpatnējs tādēļ, ka viņš sāka drukāt "pretvalstiskas lapiņas" jau sešdesmito gadu beigās, bet kaut kā viņu nenoķēra. Tad viņš šo lietu pārtrauca, pagāji diezgan ilgs posms, tad viņš drukāšanu atsāka, un tad arī pirmā drukāšanas epizode "uzpeldēja". Ņemot vērā, ka Lazda lapiņās cita starpā aicināja izmantot pašas PSRS Konstitūcijā dotās tiesības republikām no PSRS izstāties, tad skaidrs, ka sekas viņam bija ļoti bēdīgas.

Jūs arī nekļūdījāties, minot par reliģiozitāti kā ieganstu. Bija tāda katoļu sieviete ar uzvārdu Bunka, kas sāka sacerēt lapiņas un līmēt tās uz sienām, vēršoties pret komunistiem, tiesa, ar citu argumentāciju, proti, ka tā ir bezdievju vara. Rezultātā viņa tika nosūtīta uz psihiatrisko ekspertīzi un atzīta par slimu. Bija gadījumi, kad šī metode tika vērsta pret jūrniekiem, kuri bija mēģinājuši bēgt no PSRS. Tad bija gadījums ar kādu krievu izcelsmes cilvēku, kurš bija sācis rakstīt lapiņas, aizstāvot latviešu tiesības... Stāsti ir ļoti dažādi.

Visās šajās lietās parādās tas, ka nav iebildumu, ka visi lēmumi tiek pieņemti vienbalsīgi. Nav tā, ka kāds no ārstiem būtu atturējies parakstīt atzinumu. Uldis Krēsliņš

Es personīgi esmu skatījies 25 gadījumus, tātad kopumā to bija krietni vairāk. Problēma ir tā, ka lietās uzreiz un skaidri neparādās, ka cilvēkam, pret kuru lieta ierosināta, noteikta psihiatriskā ekspertīze. Tas nozīmē, ka pētniekam ir jānodarbojas ar tādu kā durstīšanas metodi.

Man patīk uzturēt diskursu, ka lielā uzmanība, kas vērsta uz VDK ziņotājiem, traucē apzināties, ka totalitāru valsti varēja stiprināt dažādi. Līdz ar to mans jautājums būtu par psihiatru lomu. Vai tie bija atsevišķi, konkrēti valsts varai pietuvināti psihiatri, kas "palīdzēja" ar šādām "ekspertīzēm", vai arī cilvēki profesijā bija tā iebaidīti, ka kopumā paklausīja un deva tādu "ekspertīzi", kāda nepieciešama varai?

Cik saprotu, vadošie speciālisti bija tādi atlasīti cilvēki... Tātad Narkoloģiskā dispansera galvenais ārsts bija Oļģerts Kiršentāls. Interesantais ir tas, ka 1946. gadā viņu arestēja par to, ka viņš bija dienējis vācu armijā un pat saņēmis Dzelzs krusta apbalvojumu. Viņu notiesāja. Pēc atgriešanās viņš sāka strādāt sākumā Liepājā par ierindas psihiatru un pēc tam, kā jau minēju, kļuva par galveno ārstu Rīgā.

Protams, ja šādu karjeru izvērtē, uzdodot jautājumu "kā vispār tāda iespējama?", tad skaidrs, ka viņam bija kāda "aizmugure". To starp citu kādā intervijā atzinis arī bijušais VDK darbinieks Juris Savickis.

Savukārt Rīgas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā arī vadītāja bija tāda interesanta sieviete – Zuzanna Sočņeva. Viņas biogrāfija ir tāda patumša, jo, piemēram, viņas personīgo lietu personlietu arhīvā nevar atrast. Viņa Otrā pasaules kara gados Latvijā it kā darbojusies kaut kādā pagrīdes grupā, kuru vadījis tāds Marģers Sočņevs. Uzmanību piesaista viņas karjeras straujums. Medicīnas institūtu viņa beidz 1951. gadā, 1952. gadā viņa ir vienkārši ārste, savukārt jau 1953. gadā viņa jau ir galvenā ārste.

Ja neskaita šādas personības, tuvāka ir otra versija par to, ka cilvēki vienkārši baidījās un neiebilda. Visās šajās lietās parādās tas, ka nav iebildumu, ka visi lēmumi tiek pieņemti vienbalsīgi. Nav tā, ka kāds no ārstiem būtu atturējies parakstīt atzinumu.

Ja VDK aģentu gadījumā mēs redzam lielu rezonansi sabiedrībā, tad par šo tēmu pašās psihiatru aprindās ir pilnīgs klusums. Cik atceros, Ģederta Melngaiļa gadījumā vēl pirms dažiem gadiem "cunfte" apgalvoja, ka 1983. gadā piespriestā diagnoze ir pareiza.

Psihiatru vidē, acīmredzot, ir tāda ļoti stingra, teiksim tā, kopības apziņa, kas, manuprāt, gan ir arī mazliet negatīvi. Ja jāsalīdzina ar mūsu profesiju, tad es pats neatbalstītu, ja mēs šodien noliegtu padomju laikā tapušos vēsturnieku darbus visus un vispār, tomēr zināma iekšēja attīrīšanās ir notikusi – mēs taču nesakām, ka visi šie darbi ir labi. Psihiatriem, šķiet, nedaudz pietrūkst šāda kritiska skatījuma uz pagātni. Tad viņi nekļūdījās, tagad viņi nekļūdās, un rodas jautājums par nākotni – ja viņi nekad nekļūdās...

Noslēdzot šo tēmu. VDK rīcībā bija dažādi ietekmēšanas līdzekļi – sākot no iebaidīšanas, beidzot ar arestu. Kādos gadījumos, jūsuprāt, izvēlējās psihiatru starpniecību?

Gadījumi atšķiras. Dažos tas bija ļoti labs paņēmiens, ja cilvēks dzīvoja viens. Tas nozīmēja, ka apkārtējiem viegli varēja pateikt, ka šis cilvēks ir saslimis, un nebija tuvinieku, kuri tādu apgalvojumu apstrīdētu. Bija gadījumi, kad cilvēks ieņēma salīdzinoši redzamu vietu sabiedrībā – jau pieminētais Jahimovičs, piemēram.

Uz tiesu viņa vadītā kolhoza cilvēki pat bija atsūtījuši vēstuli, norādot, ka viņš ir bijis labs kolhoza priekšsēdētājs. Ar šādu personu izrēķināties citādi bija grūtāk, savukārt atzīt par psihiski slimu – vieglāk.

Bija gadījums, kad cilvēks bija mēģinājis iekļūt ASV vēstniecībā Maskavā. Acīmredzot, VDK izpratnē šāds cilvēks bija jau tā sevi noskaņojis pret padomju varu un valsti, ka citādi viņu iebiedēt, salauzt būtu grūti.

*Pilna intervija ar Uldi Krēsliņu dzirdama ierakstā.

Source

www.DELFI.lv

Tags

"Maisi vaļā" Čekas maisi Lasāmgabali
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form