Pašvaldības neslēpj, ka administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamība mūsu valstī tiek uzņemta dažādi: kā piespiedu notikums, neizdevies ierēdņu untums vai arī kā nepieciešamība, kas radusies, mazajai Latvijai ieejot lielajā pasaules apritē. Aizkraukles puses ļaudis reformu sapratuši kā neizbēgami ieprogrammētu, kurā, iesaistoties savlaicīgi, viņi ar iespējami mazākiem kreņķiem varētu tikt arī pie materiāla labuma.
Kā teica rajona padomes priekšsēdētājs Pēteris Keišs: “Vajag apsvērt ar vēsu prātu. 2005. gads nav tik tālu, un reforma pienāks visiem. Mūsējo lēmumu par novada izveidi sekmēja gan neoficiālas tikšanās un informācija, gan tīri cilvēciska sapratne un uzticēšanās. Es pats esmu gatavs abiem - pilsētas un pagasta priekšniekiem - gan uzsist uz pleca, gan palīdzēt arī kā citādi.” Pirmais uzdrīkstēšanās solis bijis pieredzes brauciens uz Līvāniem. Apskatījušies, izrunājušies un licies - tāda lieta iespējama arī Aizkraukles pusē. Un nevis kā mehānisks vai uzspiests pasākums par katru cenu. Jo raugi, Aizkraukles pagasts faktiski ielenc pilsētu teritoriāli no veselām trim pusēm, un ikdienas dzīvē līdz šim jau ir notikusi sadarbība dažādās jomās.
Tā, lūk, pagastā ir daudz plašāks un skaistāks kultūras nams, te darbojas vairāki deju kolektīvi un notiek plaši pasākumi, savukārt pilsētas jaunieši arī brauc uz pagastu un papildina pašdarbnieku pulku. Tiek uzskatīts, ka ērta un izdevīga cilvēkiem ir nokļūšana Aizkrauklē. Sabiedriskais transports uz pagastu no pilsētas kursē četras reizes, un autobuss līdz skolai pieved arī skolasbērnus. Pie tam pagasta sākumskolā mācās bērni no pilsētas un izrādās, visi šīs skolas pedagogi dzīvo Aizkrauklē. Bijušās kopsaimniecības īpašumu pārmantotājs, tagad kooperatīvās sabiedrības “Aizkraukle A” direktors Jānis Elksnis saka, ka pilsētas un pagasta savienošana ir tikpat nesāpīga, kā 60. gados notikusī pagasta teritorijas atvienošana. Pilsēta faktiski ir izaugusi uz pagasta zemes, un tagad varētu atkal pacelt kādreiz nolaisto karogu.
Tarifi un pabalsti īpaši nemainīsies
Pilsētas domes priekšsēdētājs Vilnis Plūme un arī pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Bāliņš nebaidās atzīt, ka no apvienošanās varētu iznākt gan labais, gan sliktais piemērs. Taču viņi vairāk tic pozitīvam iznākumam, jo kopēji novadā varētu risināt daudzus svarīgus jautājumus. Pagastā lielākā problēma ir kolhoza laikā radītā infrastruktūra, ūdenssaimniecība un siltumapgāde. Pagastā iedzīvotājiem nemaksā pabalstus par komunālajiem pakalpojumiem, toties cenšas samazināt tarifus. Agrāko 40 santīmu vietā par kvadrātmetru apsildītās platības tagad rēķina 32 santīmus. Četras reizes nedēļā piegādā karsto ūdeni un mēnesī par to ņem Ls 1,30 no cilvēka, bet par auksto ūdeni jāmaksā 65 santīmi no cilvēka. Kuriem uzlikti skaitītāji, ūdens kubikmetrs maksā 15 santīmus. Tiek solīts, ka apvienošanās gadījumā sociālās palīdzības sistēma pagastā īpaši nemainīsies, un arī maksas tarifi gan pagastā, gan pilsētā paliks iepriekšējā līmenī (vismaz sākumā noteikti).
Pozitīvas pārmaiņas dzīvē sagaidāmas, īstenojot Aizkraukles skolu optimizācijas projektu. Pagastam ir sava sākumskola un bērnudārzs, un viņu nostāja ir skolu saglabāt par katru cenu. Pie tam ir sākusies jaunas programmas īstenošana – angļu valodu sāk mācīt no pirmās klases. Kā kopējs labums varētu būt arī pagasta teritorijā esošā skaistā kapsēta ar ļoti moderno kapliču, jo pilsētai savas kapu teritorijas nav.
Štatu samazināšanu neparedz
Žurnālistus interesēja, vai arī iespējamie zaudējumi paredzēti novada izveidošanas sakarā. Vadītāji teica, ka patiesībā tādus nesaskatot. Varbūt pēc gadiem pieciem sešiem pazudīs kādas darba vietas, un cilvēkiem būs jāatrod sev vieta citur. Acīmredzot nopietnākās grūtības sagaida finansu un grāmatvedības jomā, liekot kopā budžetu un spriežot par tā izmantošanu. Bet štatu samazināšana gan nenotikšot, jo pagastā lieku darbinieku nemaz neesot – katram savs darba lauciņš pilns.