Latvijā veidojas vēl viens – Aizkraukles novads. Šādu lēmumu pieņēmušas Aizkraukles pilsētas dome un tāda paša nosaukuma pagasta padome. Taču viņi paši saka, - robežas jau neko nemaina. Lai cik daļās Latviju dalītu uz kartes, zaļie meži, dzelmē gremdētais Staburags paliks tur, kur ir. Un vislielākā bagātība ir pašu cilvēki. Ne tikai tie, kurus laiku pa laikam kaļ akmeņos vai mūžina grāmatās, bet arī šodienas dzīves veidotāji un stiprinātāji.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Ūdeņi plūst, bet cilvēks tos regulē

Viena no jaunākajām Latvijas pilsētām. Radusies klajā, purvainā vietā, kad sāka būvēt Pļaviņu HES.

Piecdesmito un sešdesmito gadu mijā uz Daugavas sāka celt spēkstaciju. Līdz ar HES celtniecību auga un pletās celtnieku ciemats, līdz 1967. gadā ieguva pilsētas vārdu. Tā kļuva par rajona centru, un līdz pat 1990. gadam to sauca par Stučkas pilsētu. Atmoda pilsētai ielika citu – Aizkraukles vārdu.

Pļaviņu HES ir lielākā no trim Daugavas hidroelektrostacijām. Pļaviņās kā tiešais personāls strādā 46 cilvēki, no kuriem 70% ir augstākā inženiertehniskā izglītība. Stacijas telpās labprāt ielaiž ekskursantus, un vadītājs Aldis Bogdanovičs tad izrāda gan milzīgo un svešām acīm tik sarežģīto vadības bloku, gan arī vedina uzkāpt augšā pie kaskādes, lai papriecātos par Aizkraukli no putna lidojuma.

Ja piemin ūdeņus, noteikti jāiepazīstas ar Aizkraukles pilsētas ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmuma direktori Gudrunu Vectirāni. Sieviete, kas gudri domā, daudz dara un apgroza miljonus, - tā viņu raksturo savējie. “800 +” projekta ietvaros izdevies piesaistīt 50% finansējuma no Dānijas, otrus 50% sedz pašvaldība, un rezultātā ir tapušas pilnīgi rekonstruētas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kuru izmaksas ir aptuveni miljons latu. Attīrīšanas iekārtu labirinta “dīķos” nonāk visi netīrie Aizkraukles pilsētas sadzīves notekūdeņi. Gudrunas kundze stāsta, ka pirms stacijas pieslēgšanas viņu darbinieki braukuši mācīties uz Viborgas pilsētu, tāpēc nav bijušas problēmas sistēmu iedarbināt un pareizi noregulēt. Sekot ūdens kvalitātei viņiem palīdz pašu izveidotā nelielā laboratorija. Pati pilsēta nav lielākā attīrītā dzeramā ūdens lietotāja, - daudz vairāk labuma tiek Skrīveriem, Ķegumam, Lielvārdei un arī Rīgai, kas bauda no Aizkraukles nākušo attīrīto ūdeni.

Pārsteidzoši akcenti

Līdz Atmodas laikam pilsētā valdīja standartbūvniecība – neinteresantas un pelēkas celtnes. Tagad var redzēt pārsteidzošus akcentus.

Kā dzīva anekdote klīst atmiņas par visnotaļ bargo kādreizējā partijas rajona komitejas pirmā sekretāra A. Vrubļevska nostāju, ko viņš paziņojis ministriem Rīgā. Proti, individuālā apbūve Stučkas pilsētā būs tikai pār viņa līķi! Toreiz cilvēkiem bija nauda, piedevām dzīvokļu problēma Stučkā bija samilzusi briesmīga, taču viņiem atļāva būvēt tikai vasarnīcu būdiņas. Atmodas laikā situācija strauji mainījās, un tagad pilsētas vienā daļā var redzēt iespaidīgus individuālus būvējumus. Taču bez tiem ir vēl citas interesantas būves.

Spilgts akcents ir luterāņu draudzes baznīca, kas pieder Aizkraukles pilsētas draudzei, taču uzcelta uz Aizkraukles pagasta zemes. Celtne pārsteidz ar savu apjomu, vienkāršību un mājīgumu. Iekštelpas darinātas kokā un ļoti gaišas, altārī izvietots tikai galds un krusts. Varētu domāt – pārlieku askētisks iekārtojums, taču… ienācēju apņem tīkama aura, te gribas apsēsties un pakavēties. Otrajā stāvā ir vairākas mēbelētas telpas, kur pulcējas bērni, jaunieši un ciemiņi. Bērni te nāk uz svētdienas skolu, te sabrauc studentu brālība no Rīgas un pavada nedēļas nogali, tiek spēlēts pat leļļu teātris, gatavoti lasījumi, dzerta tēja, vārdu sakot, cilvēki labi jūtas, jo baznīca ir pratusi kļūt par garīgās dzīves centru. Telpās izskan arī koncerti. Tepat ar savu ģimeni dzīvo arī pats mācītāja kungs. Apskatījuši šādu baznīcu, vairāki žurnālisti izteicās, ka viņiem gribas aizmirst ierasto pieņēmumu, ka baznīcām jābūt ledaini aukstām, nemājīgām un iekārtotām ar svētbildēm.

Modernas zīmes pilsētas sejā ievilcis uzņēmējs Juris Garda. Viņš būvē sporta un ledus halli. Būtībā – viens pats, jo tieši viņš izdomāja un parūpējās par šādu individuālo projektu. “Aizkrauklei nav slavenas futbola vai basketbola komandas. Varbūt tai būs savi hokejisti?” spriež uzņēmējs, solīdams slidotājus uz mākslīgā ledus uzlaist jau šogad. Pirms halles celtniecības ar vietējā laikraksta palīdzību notikusi aptauja par šāda objekta nepieciešamību. Iedzīvotāji, protams, teikuši jāvārdu, toties sporta dzīves amatpersonu viedoklis bijis pretējs. Pats uzņēmējs nelabprāt runā par izmaksām – patieso naudas summu zināšot, kad celtniecība būs pabeigta, taču viņš cieši tic, ka septiņu gadu laikā ieguldītie līdzekļi atmaksāsies.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form