Mūsu platuma grādos mītošie zīdītāji un putni izmaiņas no rudens uz ziemu uztver pavisam mierīgi, jo dzīvnieki jau ir sagatavojušies, līdz ar to ziemas sākumā valdošais sals viņiem nav briesmīgs un arī sniega dziļums neapgrūtina barības ieguvi.
Par sniega uzsnigšanu priecājas baltais zaķis, sermulis un arī zebiekste, jo ziemā, piemēram, baltajam zaķim ir daudz vieglāk aizmukt no plēsējiem nekā tad, kad sniega nav un mežā viņš ir labi pamanāms. Patlaban arī uz ūdens vēl nav izveidojies ledus, kas varētu savainot, piemēram stirnas, kuras mūk no briesmām.
"Zvēri ir pilnībā pielāgojušies mūsu apstākļiem. Cilvēkiem šķietamās straujās gaisa temperatūras svārstības zvēriem neko neizsaka. Pārmaiņas no rudens uz ziemu zvēri uztver mierīgi, jo gan putniem spalvu tērps, gan arī zīdītājiem kažoks ir sagatavots ziemai un ir kļuvis daudz biezāks ar labi attīstītu pavilnu. Visiem dzīvniekiem un putniem sistēma tiek pielāgota jau krietni pirms sala iestāšanās. Arī tiem dzīvniekiem, kuri ziemā guļ, būtu jābūt uzkrātam jau pietiekamam tauku slānim. Šie dzīvnieki tauku rezervi sāk krāt jau vasaras beigās, bet citi to dara visu vasaru," sacīja Skuja.
Pēc viņa stāstītā, tie zvēri, kuri ziemā guļ, piemēram, āpši un jenotsuņi, palikuši jau mierīgi. Kamēr barības mežā ir atrodams daudz, tikmēr šiem dzīvniekiem atmaksājas katru nakti staigāt un meklēt kaut ko ēdamu, bet tad, ja uzkrīt sniegs un barības vairs nav tik daudz, zvēri vairāk patērē enerģiju, meklējot ēdienu, nekā no tā kaut ko iegūst. Tie dzīvnieki, kuri tomēr nolemj turpināt meklēt ēdienu, iztērē enerģiju un bargas ziemas gadījumā var arī neizdzīvot.
Sniegs biežāk barības atrašanu apgrūtina tādiem putniem kā zīlītēm, kuras barību mežā meklē pa zariem, taču, ja zari ir apsniguši vai apledojuši, putni pie barības netiek.
Savukārt citi zvēri, piemēram, peļveidīgie grauzēji, uzsnigušo sniegu izmanto, lai tajā ierīkotu alas. Ziemā peles, strupastes un citi grauzēji pārvietojas pa sniegā izveidotajām alām, līdz ar to pūces tos vairs nevar pamanīt. Ja sniega sega ir izveidojusies bieza, šie dzīvnieki sniegā izveido jau alu sistēmu, kur ir ne tikai neskaitāmas ejas, bet arī tur vietām tiek iemīdītas un iesaldētas barības atliekas.
"Dzīvniekiem ziemā sniegs ir labāks par kailsalu. Ja zeme nav sasalusi un uzkrīt sniegs, zvēri vieglāk var tikt klāt ēdienam. Mežacūkas vieglāk caur sniegu var uzrušināt zemi, lai atrastu barību, nekā tad, ja zeme ir sasalusi. Bieži vien lielie, vecie mežacūkas kuiļi, rakdami sasalušo zemi, nolauž savus ilkņus. Ziemā pavisam zema gaisa temperatūra ir bīstama tādiem sīkajiem dzīvniekiem kā pelēm, ciršļiem un strupastēm, bet šie dzīvnieki parasti pie lieliem mīnusiem ielien savās pazemes alās un nelien ārā. Arī putniņiem kļūst grūtāk, bet arī tie meklē veidu, kā sasildīties, piemēram, naktīs mazie putniņi guļ, pa vairākiem kopā saspiedušies, lai tādā veidā saglabātu siltumu," teica Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvis, piebilstot, ka, dzīvojot mūsu platuma grādos, zvēri ir pieraduši arī pie aukstām ziemām.
Lielākajai daļai zvēru ziemā ne tik bīstama ir zemā gaisa temperatūra, cik sniega dziļums. Ja sniega sega nav pārāk bieza, zvēri spēj gan brīvi kustēties, gan arī viegli atrod barību. Ar sniegiem bagātās ziemās dzīvnieki daudz patērē enerģiju ne tikai, lai pārvietotos, bet arī lai atrastu barību. Tādām dzīvnieku sugām, kas Latvijā ienākušas no dienvidiem, kur siltāks klimats, piemēram, staltbriedim, stirnām un pelēkajam zaķim, lielas problēmas sagādā dziļš sniegs, taču tādām ziemeļnieku sugām kā alnim, mežacūkai un baltajam zaķim dziļais sniegs tik lielas problēmas varbūt nesagādā, bet barības meklēšana tik un tā ir apgrūtināta. Lielas grūtības atrast sev barību 30 centimetrus dziļā sniegā ir stirnām. Aļņi, staltbrieži un stirnas ziemā ēd viršus, mellenājus, kadiķus, priežu skujas, nedaudz egļu skuju un mizu, taču, lai tiktu pie barības, viņiem jārušinās sniegā.
Savukārt tādi putni kā mednis un rubenis, kas vasarā un rudenī pārtiek no ogām un meklē ēdienu uz zemes, ziemā meklē barību kokos, barojoties ar skujām un koku pumpuriem. Šie putni arī sniegu izmanto, lai tajā gulētu, jo viņi no koka iekrīt sniega kupenā un paliek tajā guļot kā siltā alā, skaidroja Skuja.
"Ja zvēri ziemā var dabūt ēst, viņi ar savu kažoku var izturēt arī lielu salu. Tāpat kā biezais sniegs, arī ledus zvēriem var sagādāt raizes, jo uz tā var savainoties. Tādiem zvēriem kā lūšiem, lapsām un baltajiem zaķiem uz ziemu pēdu apakšas kļūst ļoti apmatotas, kas būtībā ir kā zābaciņi, un šis biezais apmatojums neļauj sagriezt ķepas uz asām ledus šķautnēm," stāstīja zoologs.
Bargas ziemas laikā problēmas varētu būt briežu un aļņu buļļiem, kuriem oktobrī beidzās riests, un tie, kuri riesta laikā daudz novājēja, bargas ziemas gadījumā var neizdzīvot līdz pavasarim.