Izbēgušie murkšķi ir viena ģimene, tāpēc to vairošanās dabiski tiks ierobežota. Murkšķu dabiskie ienaidnieki Latvijā varētu būt vilki, lapsas, jenoti, lūši un ērgļi.
Tas, vai murkšķa iedzīvošanās Latvijā izraisīs kādas nopietnas un bīstamas sekas, rādīs laiks, to iepriekš nevar paredzēt. Piemēram, jenotsuņu ievešana Latvijā cilvēkiem "atspēlējās" ar ērču encefalītu, ko ievazāja šie dzīvnieki. Lieliski Latvijas apstākļos ir iedzīvojušās arī ūdeles un ondatras. Makšķernieki arvien biežāk saskaras ar Latvijā ievesto rotanu, kas "okupējis" atsevišķas ūdenstilpes, bet laukiem nereti kaitē Kolorado vaboles.
Ņemot vērā Latvijas klimatiskos apstākļus, mazāk draudīga ir Ķīnas krabju parādīšanās pie Latvijas krastiem. Krabji tiek pārvadāti kāpura stadijā, un Latvijā klimatiskie apstākļi ir nepiemēroti, lai tie vairotos. Taču, piemēram, Vācijā šie krabji ir jau problēma.
Līdaka piebilda, ka cilvēku dēļ dzīvnieki bieži ceļo pāri sava dabiskā areāla robežām. Latvijā bez jau pieminētajiem jenotsuņiem un ūdelēm izplatījušies zināmie vīngliemeži. Arī paugurknābja gulbji nav vietējā suga, bet vieni no senākajiem pārceļotājiem, kas pārvietojas kopā ar cilvēkiem, esot istabas mušas un pelēkās žurkas.
Jau ziņots, ka Aizkraukles rajonā savvaļā iedzīvojušies stepes murkšķi raisa bažas par jaunu sugu izplatīšanos Latvijā.
Murkšķi vasarā un rudenī pamatīgi uzbarojas un ziemas guļā pavada līdz sešiem mēnešiem, un ar skaļu kaucienu mostas aptuveni aprīlī.
Stepes murkšķa jeb baibaka dzimtene ir Dienvidsibīrija un Ziemeļkazahstāna, bet astoņdesmitajos gados gardās gaļas un ādiņu dēļ sākta to izplatīšana zvēraudzētavās. Biznesa vadīta, no Valmieras zvēraudzētavas murkšķus iegādājusies arī kāda Ērberģes iedzīvotāja. Taču dzīvnieki pamukuši.